Tomēr ar skapi vien Mataau pārsteigumi vēl nebeidzās. Viņš bija parūpējies ne vien par Lizas guļamistabu, bet ari par tādu kā improvizētu salonu, istabu, kurā meitenei, viņaprāt, būs jāpavada nomoda stundas. Ši telpa nenoliedzami varēja pretendēt uz bezgaumības kalngala titulu. Milzīgos logus rotāja smagas drapērijas rožainos toņos, kas bija bagātīgi noklātas izšuvumiem un smagiem, zeltītiem pušķiem. Tādos pašos sārtos toņos ieturētas bija sienassegas un paklāji, mēbeļu zīda tapsējums un interjera nieciņi. Sārtā uzvaras gājiens šķita bezgalīgs. Šī krāsa bija ieperinājusies pat arfas koka daļu tonējumā. Smagārs prātoja, ar kādu nolūku Mataau šo instrumentu licis novietot Lizas istabā, taču atbildi tā ari nespēja rast. Laikam jau Mataau uzskatīja, ka tas ir visai sievišķīgi. Viņš iztēlojās Lizu meiteni, kas bez pūlēm teju vai sakāva Džonu, sēžam pie arfas un spēlējam kādu maigu melodiju. Šī doma lika Smagāram pasmaidīt.
Lai iespaidu padarītu vēl spilgtāku, istabā vai ik uz soļa bija novietotas lielākas un mazākas alabastra vāzes, kurās kalniem vien greznojās lilijas, rozes, neļķes un orhidejas. Tās nelielajā telpā izplatīja tik reibinošu aromātu, ka ilgāka uzturēšanās šeit varēja nopietni apdraudēt ne tikai fizisko, bet ari garīgo veselību.
"Nabaga meitēns," Smagārs prātoja, "ja viņu nenobeigs pašas brālis, tad viesošanās Mataau pilī to paveiks pilnīgi noteikti."
Viņam atlika cerēt, ka Liza neatceras ari savu agrāko gaumi un Verga saites iespaidā spēs sajust Smagāra raidītos domu signālus. Nebūtu labi aizvainot namatēvu, kurš, spriežot pēc visa, bija vēlējies atstāt uz Lizu vislabāko iespaidu.
- Paldies, mans draugs, Smagārs laipni uzsmaidīja Mataau. Esmu pārliecināts, ka Elizabete šeit jutīsies ērti, lai gan dienas lielāko daļu viņa vadīs kopā ar vīriem treniņos.
- Lai gan es to neatbalstu, Mataau noplātīja rokas, lēdija Elizabete ir tava viešņa, mans draugs. Tomēr man šķiet, ka sieviete un ieroči ir nesavienojamas lietas. Ceru, ka tev šeit būs ērti, dārgā.
- Paldies, milord, Liza izstomīja un, glābiņu meklējot, uzlūkoja Smagāru.
- Manuprāt, Smagārs diplomātiski iesāka, mums tagad būtu jāatstāj Liza vienatnē. Ceļš bija ilgs un nogurdinošs.
- Protams, protams, Mataau sarosījās un ar žestu deva rīkojumu dažiem miesassargiem, kas viņam sekoja ik uz soļa. Vēl tikai pēdējais pārsteigums.
Jau pēc mirkļa sargi atgriezās, vedot līdzi pazemīgi galvu noliekušu elfu jaunavu. Ap viņas plaukstu locītavām bija skaidri redzamas Verga saites pēdas, un tas, ka viņa bez ierunām pakļāvās Mataau karavīriem, arī apliecināja brīvās gribas trūkumu. Elfas sasaistīšana ar Verga saiti bija kas nedzirdēts, un tāds šausmu darbs satrieca pat Smagāru. Pats Mataau to noteikti nebūtu varējis izdarīt, jo viņa attiecības ar maģiju nebija diez cik labas. Acīmredzot šo vandalismu bija pastrādājis Rorikors.
- Cik nopratu, Mataau plati smaidīja, lēdija Elizabete ceļo bez personiskās istabenes. Tad nu es nolēmu, ka Teanila varētu viņai pakalpot. Vismaz pagaidām. Ja vēlēsies, vēlāk varēsi salīgt citu istabeni. Teanilai ir plaša pieredze smalku lēdiju apkalpošanā, tādēļ domāju, ka viņa labi parūpēsies par tavu ceļabiedreni.
Lai gan elfu turēšana verdzībā Smagāram šķita nepieņemama, viņam nebija argumentu šādas istabenes noraidīšanai. Labāk, lai elfa kalpo Lizai, nevis pienes Mataau čības.
Noglaudījis meitenes matus un tēvišķi noskūpstījis viņu uz pakauša, Smagārs atstāja Lizu elfas gādībā, lai pievienotos Mataau plašajā kamīnzālē pēc tam, kad būs atpūties pēc garā ceļa.
Amazoņu nometne, 4298. gada 10. aprīļa rīts
No leknajām pļavām cēlās bieza rīta migla. Staļļos pamazām modās zirgi. Amazoņu kotedžās paklusām sākās rīta rosība. Jau veselu diennakti Suzanna nebija izjājusi ar Lordu. Ilgas pēc uzticamā drauga un nepieciešamība kaut kā izlādēt pēdējo dienu spriedzi lika viņai izlavlties no kotedžas un doties uz staļļiem.
Izjāde darīja savu. Suzannas domas stundas laikā noskaidrojās, un jau pieņemtais lēmums tagad šķita vairāk nekā pamatots. Viņai pavērusies iespēja izdarīt to, par ko Akotala mantinieki bija sapņojuši paaudžu paaudzēs. Viņa dosies uz Domhandu un cīnīsies par savu un citu zemju ļaužu labklājību, brīvību un tiesībām.
- Labrīt! Uve moži sveicināja meitu. Tevi laikam nomocījis jaunības bezmiegs.
- Ja tev tas vēl nebija zināms, tēt, Suzanna šķelmīgi pasmaidīja, amazones parasti mostas agri.
- Runājot par amazonēm, jāpiebilst, ka viņu nometnē neviens vīrietis ilgi neizdzīvotu, tēvam pretargumenti nebija ilgi jāmeklē. Taču, cik man zināms, tavas amazones jau vairākas dienas sadzīvo ar vīriešu kārtas kaimiņiem. Kā redzu, ari tu labprāt uzturies Zefāra sabiedrībā.
Jaunās sievietes vaigos ielija košs sārtums. Viņa nekad nebija apspriedusi savas sirdslietas ar vecākiem, taču no Talu pēcteča diez vai bija iespējams noslēpt kaut ko tik redzamu. Viņi abi taču bija uzauguši Uves acu priekšā. Eleganti nolēkusi no zirga, Suzanna pasvieda pavadu Alisei un kopā ar tēvu devās pa taku meža virzienā.
- Neesmu tev nekad jautājis, Uve ieminējās, tomēr man šķiet, ka jums abiem reiz būtu jātiek skaidrībā par savām attiecibām.
- Par kādām attiecībām te var būt runa, tēt, Suzanna skumji iesmējās. Zefāram ir tikai viena lielā mīla zinātne. Pret tādu sāncensi man nav izredžu.
- Tas ir slikti, tēvs nopūtās. Tas nozīmē, ka šis Akotala dzimtas zars līdz ar tevi beigsies.
- Tad nu gan, viņa nicīgi nosprauslājās, varētu domāt, ka Zefārs ir vienīgais vīrietis visā pasaulē. Vai pat abās pasaulēs. Gan jau atradīšu sev pienācīgu partneri, tēt. Par to tev nav jāuztraucas. Esmu vēl pietiekami jauna. Pagūšu vēl sarūpēt tev mazbērnus. Pat neraugoties uz to, ka jau drīz došos uz Domhandu, lai cīnītos par mūsu senču mantojumu.
- Priecājos, ka esi izlēmusi, Uve apskāva meitu. Gadu simtiem mūsu senči ir sapņojuši par šādu iespēju. Taču es gan tavā vietā nebūtu tik pārliecināts par jauna izredzētā sastapšanu.
- Kas tad tas tagad bija? pārsteigumā Suzannas seja izstiepās jo gara. Vai tiešām tēvs šaubās par viņu? Jaunāka gan es nekļūstu, taču tas nenozīmē, ka man trūktu precību kandidātu.
- Tev kāds no viņiem tiešām šķiet pieņemams? tēvs noslēpumaini smaidīja.
Suzanna klusēja. Viņai tiešām netrūka pielūdzēju, taču tie visi jaunajai amazonei šķita nepiemēroti. Cits pārāk aprobežots, cits pārāk maz interesējās par zirgiem, vēl citam atkal bija savi trūkumi. Dažbrīd Suzannai pašai sāka šķist, ka viņa vīriešos meklē nevis to, kas viņai varētu patikt, bet tieši pretēji: iemeslus, kādēļ viņai neviens nav gana labs. Protams, apziņa, ka viņa ir savas dzimtas pēdējā atvase, lika padomāt par sava pienākuma pildīšanu. Taču saistīties ar kādu tikai tādēļ, lai sagādātu pēcnācēju, Suzannai nebija pieņemami.
- Vai esi kādreiz jautājusi sev, kādēļ tev nekad nav bijušas pat nenopietnas attiecības? tēvs nerimās.
- Laikam jau tādēļ, ka kopš pašas bērnības, izņemot Zefaru, mani neviens nav spējis savaldzināt, viņa iespurdzās.
- Ak, meitēn, Uve nopūtās. Tu nu gan esi neuzmanīgi klausījusies to, ko mēs ar māti esam tev bērnībā stāstījuši. Vai vari man nosaukt kaut vienu Talu dzimtai piederīgo, kuram būtu bijušas vairākas laulības vienas dzīves laikā? Nevari! Jo tādu nav. Atceries, esmu tev stāstījis, ka elfi iemīl vienu reizi mūžā un viņu mīlestība spēj pārdzīvot gadu simteņus? Redzi nu! Ari tevī rit elfu asinis, meit. Ja tev līdzās nebūs Safrolo puikas, tad tev līdzās nebūs neviena!