Papliķējis meitai pa plecu, Uve apgriezās un smagiem soļiem devās
atpakaļ uz kotedžu, atstājot Suzannu vienu ar viņas domām.
* * *
Tikai rītausmā Igra ieslīga trauslā miegā. Viņas prātu nodarbināja nevis nenovēršamais bridis, kad viņiem būs jādodas tālāk, bet gan kāds dokuments, kuru viņa iepriekšējā vakarā nebija paguvusi kārtīgi izpētīt. Mulsināja, ka šis dokuments atšķirībā no vairākuma bija rakstīts modernā valodā. To veidoja nesaprotamas abreviatūras, īsi, vienā teikumā ietverti raksturojumi un savādas atzīmes.
Sadzirdējusi kādu knosāmies dzīvojamā istabā, Igra pamodās un tūliņ pat izlēca no gultas. Saģērbšanās un sakopšanās prasīja tikai dažas minūtes. Viņa ļoti cerēja, ka istabā sastaps Obzānu. Viņš parasti cēlās agrāk par citiem.
Taču, kad Igra atvēra dzīvojamās istabas durvis, viņu gaidīja visai nepatīkams pārsteigums. Pie galda, uz kura vēl iepriekšējā vakarā bija mētājušies Smagāram nozagtie tīstokļi, sēdēja Uve, Ingrīda, Suzanna, Heinrihs un Obzāns. Viņi bija nogrimuši sarunā un pat nepamanīja ienākušo meiteni.
- Es gan neesmu bijis Domhandā, Obzāns sacīja, taču, cik esmu dzirdējis, Memetrijs un Katrakans visai sekmīgi turas pretī lordam Mataau. Šobrīd Mentara ir īsta pretošanās kustības citadele.
- Tas ir labi, noteica Uve. Tas nozīmē, ka jums visupirms vajadzētu mēģināt tikt tieši līdz Mentarai. Ziņa par to, ka šeit, Jaunajā pasaulē, ir cilvēki, kas varētu cīnīties Mentaras pusē, stiprinātu mentariešu cīņas sparu.
- Es tomēr nesaprotu, iestarpināja Suzanna, kā mēs apzinātu Jaunajā pasaulē dzīvojošos domhandiešus, ja pat savstarpēji pazīstami domhandiešu pēcnācēji nezina cits par cita izcelsmi.
- Man gan tā nešķiet problēma, Obzāns pasmaidīja. Vienkārši šejienes domhandiešiem nav tā, kas ir mums, domhandiešu reģistra. Mēs varētu to izmantot, lai apziņotu domhandiešu pēcnācējus un aicinātu tos pulcēties zem tava karoga.
- Tu esi pārliecināts, Suzanna nepiekāpās, ka šis reģistrs ir uzticams? Tas, ka tajā minēti Tali, vēl neko nenozīmē.
- To nu nav grūti pārbaudīt, Obzāna smaids izstiepās platāks. Reģistrā ikviens piedzimušais un dzīvs esošais domhandietis ir atzīmēts ar sarkanu krāsu, bet mirušo domhandiešu vārdi paši no sevis iekrāsojas melni. Reģistrs nav vienkāršs pergaments. To vada Vārdi. Ja šim dokumentam var uzticēties, tad vienam vārdam tajā jau vairākas dienas ir jābūt melnam, jo šis domhandietis nesen ir pārcēlies uz garu valstību.
Obzāns atritināja tīstokli un uzmeklēja tajā Sofijas Atraktas vārdu. Ar skumju un triumfa izteiksmi sejā viņš lepni norādīja uz to. Tas bija reģistrā ierakstīts melniem burtiem, bet zem tā sarkaniem burtiem bija rakstīti Lizas un Heinriha vārdi.
Suzannas sejā atspoguļojās izbrīns un līdzjūtība. Tikai tagad viņa pilnīgi skaidri saprata, kas nomāca Obzāna ceļabiedru. Satvērusi rokās tīstokli, viņa pavirši pārskatīja to, un pēkšņi viņas sejas izteiksme mainījās.
- Ja neiebilsti, viņa pašķielēja uz Obzānu, es varētu daļu no šiem ļaudīm apziņot. Liela daļa šeit minēto sieviešu ir piedalījušās manās nometnēs. Re, te ir arī Alise, Ilsa, Made, Anhelika…
- Man šķiet, ka tā nemaz nav slikta doma, Uve piekrita. Pašas valdnieces aicinājums piešķirs šim pasākumam lielāku svaru. Talu vārdam vēl ir kaut kāda nozīme. Tomēr tas nozīmē, ka tagad jūs četri dosieties projām tādā kā diplomātiskajā misijā.
- Nevis četri, izlaboja Igra, bet pieci. Tomēr, lai gan jau ir izlemts, ka mēs dodamies projām, man ir vēl daži jautājumi.
- Man arī, dzīvespriecīgi iesaucās Zefārs, kurš jau sen bija pamodies un devies uz netālo strautu, lai noskalotos ar auksto ūdeni. Nebija jēgas zaudēt Atraktu namā gūto rūdījumu. Galu galā Obzānam bija taisnība: ķermenis, kas radis pie dažādiem pārbaudījumiem, būs izturīgāks kaujas laukā. Esmu bieži ceļojis, un pieredze man iemācījusi, ka ir rūpīgi jāsagatavojas, lai ceļojuma laikā nerastos nepatīkami pārsteigumi.
- Varbūt pieaicināsim pieredzējušu ceļojumu aģentu? iesmējās Sedrs, kurš arī tikko piebiedrojās pārējiem.
- Aģents te diez vai līdzēs, Zefārs sapīka. Taču pārtikas krājumi, ceļojumam nepieciešamie naudas līdzekļi un tamlīdzīgi nieki gan noderētu.
- Zefāram taisnība, ieminējās Obzāns. Renārs man stāstīja, ka cauri Vārtiem nav iespējams iznest nekādus Jaunās pasaules ražojumus, kas nav dabiski. Visi mēģinājumi dabūt cauri ūnijas ir beigušies ar to, ka Vārtos tās izzudušas. Tas pats noticis ar lāzerieročiem, datortehniku un sintezētajiem priekšmetiem. Reiz bijis kāds gadījums: viens no kaujiniekiem bijis tērpies sintezēta auduma drēbēs. Kad Smagārs un viņa ļaudis šķērsojuši Vārtus, otrā pusē visiem pavēries diezgan komisks skats, jo karavīra "lepnumu" piesedzis tikai zaļais ceļojuma apmetnis.
- Tātad, enerģiski noteica Heinrihs, mums nepieciešams no dabiskiem audumiem darināts apģērbs un dabiska pārtika.
Obzāns piekrītoši pamāja, un puiša sejā iemirdzējās smaids. Uzsaucis pārējiem: "Drīz atgriezīšos!" Heinrihs izsteidzās no kotedžas, nevienam neko sīkāk nepaskaidrojot.
- Bet, attapies no pirmā brīža pārsteiguma, ieminējās Zefārs, ja jau ūnijas pārvietot uz Domhandu nevar, varbūt mēs varētu paņemt līdzi zeltu? Kaut kāds maksāšanas līdzeklis taču mums būs nepieciešams.
- Tas tik būs skats, kā tu otrpus Vārtiem šo līdzpaņemto zeltu pārkaisi monētās, Obzāns sirsnīgi pavilka biedru uz zoba. Ir daudz vienkāršāks veids, kā tikt pie maksāšanas līdzekļiem.
Sakopojis spēkus, koncentrējies un atvēris prātu, lai pievienotos visaptverošajam psihiskās enerģijas laukam, Obzāns savilka pirkstus dūrē, un, kad pēc mirkļa viņš atpleta plaukstu, tajā mirdzēja dažas zelta, sudraba un vara monētas.
- Oho! iesaucās Igra.
- Nu, vecīt, noelsās Sedrs.
- Vai tā ir ilūzija? Zefārs paņēma vienu monētu un rūpīgi to aplūkoja.
- Nē, tā nav ilūzija, Obzāns atteica, un bija jūtams, ka šī nelielā darbība bija prasījusi visai lielu enerģijas daudzumu. Tā ir domas materializēšana. Es šo mākslu sāku apgūt īsi pirms… pirms dažiem mēnešiem, tādēļ pagaidām manas sekmes vēl nav diez cik spožas.
Obzāns nebija pārliecināts, ka aresta un soda pieminēšana valdnieku klātbūtnē būtu pieņemama. Taču klātesošie šo viņa saminstināšanos, šķiet, nebija pamanījuši. Viņus vairāk nodarbināja Obzāna radītais "brīnums".
- Kā tu to izdarīji? Sedrs taujāja, un viņa acis mirdzēja sajūsma.
- Domas materializēšana pirmo reizi ir dokumentēta jau deviņpadsmitajā gadsimtā, Zefars noskaldīja. Pirmo publisko demonstrējumu īstenojusi kāda Helēna Blavatska. Turpmākajos gadsimtos ziņas par domu materializēšanu ir fiksētas ik pa laikam, tomēr tālaika nepilnīgā zinātne un tehnoloģijas nespēja šo fenomenu izskaidrot, dokumentēt un fiksēt. Pēc Lielā Sprādziena daži cilvēki izmantoja domas materializēšanu, lai palīdzētu cilvēcei krīzes situācijā. Lai gan šo fenomenu vēl šodien nav izdevies izskaidrot no zinātnes viedokļa, ir pieņemts uzskatīt, ka dažiem indivīdiem piemīt tik spēcīga psihiskā enerģija, ka viņi spēj materializēt domās radītus priekšmetus. Pastāv uzskats, ka to ietekmē hipofīzes darbība, kas…