- Ir jau labi, Zefār, Obzāns uzsita viņam uz pleca, tā pārtraucot enciklopēdijas citēšanu.
- Kas ir? tikai tagad puisis pamanīja, ka Igra un Sedrs, mutes papletuši, skatās uz viņu kā uz runājošu datoru. To taču zina katrs skolnieks!
- Ir jau labi, Obzāns atkārtoja. Nāksies šim gudritim atgādināt, ka ne jau visi te ir mācījušies augstās skolās un šādi izteikumi dažiem var šķist aizskaroši. It sevišķi Igrai. Viņa taču nav vainīga, ka nevarēja doties uz skolu.
- Tad jau mums ir viss nepieciešamais, lai dotos ceļā, Zefārs sajuta Obzāna noskaņojumu un nokaunējās par savu neapdomīgo rīcību.
- Gandrīz viss, domīgi noteica Ingrida.
- Kā tad tā?! Igra bija neizpratnē. Heinrihs, spriežot pēc visa, parūpēsies par ceļam nepieciešamo. Vārtu atrašanās vietu mēs tagad zinām. Ari Vārdi Vārtu atvēršanai mums tagad ir. Kas tad vēl?
-Ja Vārtus atvērt būtu tik vienkārši, Ingrīda iesmējās, tad Jaunā pasaule jau sen būtu pārpilna ar bēgļiem no Domhandas. īsti nezinu, bet man šķiet, ka ar Vārdiem vien nepietiks.
Uz bridi iestājās nomācošs klusums. Viss bija šķitis jau paveikts, tomēr Ingridas teiktajā bija sava jēga.
- Es domāju lai šo jautājumu mums palīdz atrisināt Sedrs, ieminējās Obzāns, jo tieši viņam Cirmens ir uzticējis savas atmiņas un zināšanas. Neticu, ka Cirmens nezināja, kā atvērt Vārtus.
- Protams, Sedrs ironiski iesmējās. Iešu un pajautāšu viņam! Tu runā tā, it kā tas viss būtu tik vienkārši. Līdz šim man ir nācies samierināties tikai ar to, ko Cirmens man ir atrādījis sapni.
- Tieši tā, Obzāns stingri noteica. Sapņus jeb smadzeņu darbību miegā mēdz dēvēt par izmainītu apziņas stāvokli. Ari meditācija tiek uzskatīta par šādu stāvokli. Iespējams, ka meditācijas laikā tev izdotos sazināties ar Cirmeņu.
- Labi, Sedrs teatrāli noplātīja rokas, došos uz sarunu telpu un patērzēšu ar veco zēnu.
- Nomierinies, Sedr, Uve stingri noteica. Man padomā ir kāds līdzeklis, kas varētu tev palīdzēt piekļūt Cirmeņa atmiņām ne tikai tad, kad viņam tas šķiet piemēroti. Esam atveduši Suzannai kādu dāvanu. Atļaušos cerēt, ka Suzanna ļaus tev to izmantot.
Majestātiski piecēlies, Uve izsoļoja no kotedžas un jau pēc mirkļa atgriezās, nesot rokās smalku lādīti. Saudzīgi nolicis to uz galda, Talu mantinieks nocēla lādītes vāku, un klātesošo skatieni atdūrās pret neticami skaistu sudraba kroni, kas bija novietots uz smalka samta spilvena. Platās sudraba stīpas priekšpusē rotājās no sudraba izlieta vilka galva ar acu dobuļos iestrādātiem lazurītiem, un pieres vidū mirdzēja neliels safīrs. Sānos tieši virs deniņiem un pakauša daļā bija izveidotas vilka ķepas, kuru nagiem bija kā antenām vai kontaktiem jāpiekļaujas valkātāja galvai. Visbeidzot, stīpas aizmugurē rotājās kupla no sudraba izlieta vilka aste.
- Tagad es sapratu! Igra pēkšņi iesaucās, un visu skatieni pievērsās viņai. Aizsteigusies uz savu guļvietu, Igra atnesa tīstokli, kas viņai nebija licis mieru. Attinusi pergamentu, viņa starojoši parādīja to pārējiem.
- Tas ir Vilka kronis, Igra paskaidroja. Pastiprina prāta darbību un mentālās spējas. Iespējamā atrašanās vieta nav zināma.
- Cik nu nav zināma, iesmējās Ingrida, bet vispārējais raksturojums ir pareizs. Vilka kronis ir Bjornu dzimtas dārgums. Šo kroni orku priesteris pirms daudziem gadsimtiem iedāvināja Lāču klana ļaudīm, lai tie būtu ne vien fiziski spēcīgi, bet ari apveltīti ar izcilām prāta spējām. Turklāt kronim piemīt spēja ne vien pastiprināt tā valkātāja prāta darbību, bet ari uzkrāt sevī zināšanas, lai nodotu tās tālāk. Tā ir tāda kā ierakstīšana. Lāču klanam ilgu laiku nebija rakstības, tādēļ zināšanas bija jānodod mācekļu pēctecības ceļā. Tas bija lēni un neefektīvi. Kopš Lāču klans ieguva Vilka kroni, zināšanu nodošana no paaudzes paaudzē kļuva daudz ātrāka. Kad mani senči bēga no Domhandas, Vilka kronis tika nodots mums, lai pasargātu to no nokļūšanas dēmonu varā.
- Paldies, Ingrīd, Obzāns paklanījās. Tas tiešām varētu palīdzēt.
- Es tikai nesaprotu, viņš turpināja, pievērsies Igrai, KĀ tu varēji zināt, kas tas ir?
- Es jau vakar gribēju tev to izstāstīt, Igra pasniedza Obzānam tīstokli. Pētīju šo te un mēģināju saprast, kas īsti tas ir. Kad ieraudzīju Vilka kroni, man kā zvīņas no acīm nokrita. Šīs abreviatūras ir artefaktu nosaukumu pirmie burti. Redzi! "VK" Vilka kronis. "GM" Geparda medaljons. "ŽD" Žadeīta duncis.
- Šeit, meitene sajūsmā mirdzošām acīm turpināja, ir apraksts. Šeit iespējamā atrašanās vieta. "D" Domhanda. "JP" Jaunā pasaule. "N" nezināma. Visvairāk mani samulsināja šis.
Igra ar pirkstu piebakstīja pie ieraksta, kas bija atzimēts ar sarkanu apli un pēc tam pārsvītrots ar treknu, melnu svītru. Šķita, ka tas, kurš pārsvītrojis šo ierakstu, bijis pamatīgi noskaities.
- "PA" uzsūc triecienu, aizsargā, raida enerģijas plūsmu "JP", Igra nolasīja. Skaidrs, ka šis priekšmets atrodas vai tam jābūt Jaunajā pasaulē, bet kas tas ir un kādēļ ir pārsvītrots?
- To es zinu gan, Obzāns plati smaidīja, atceroties, cik pārskaities bija Smagārs, kad izrādījās, ka Sofija iesmērējusi viņam tikai Pentagrammas amuleta ilūziju. Taču tas tagad nav svarīgi.
- Lieliski, noteica Suzanna, tātad rīcības plāns ir skaidrs. Es apziņoju domhandiešus, jūs noskaidrojat visu par Vārtu atvēršanu un dodaties pie… maniem brālēniem. Tad jūs visi vai daļa no jums atgriežas, un mēs dodamies projām visi lielā pulkā. Tas tā būtu īsumā.
Klātesošie piekrītoši pamāja.
- Man vēl ir daudz darāmā, viņa noteica un, vecāku izbrīnīto skatienu pavadīta, pagriezās uz durvju pusi.
- Ja drīkstu, Zefārs ieminējās, man vēl būtu kāds jautājums. Tas gan nav svarigi. Tikai tīrākā ziņkāre. Uve, tu vakar stāstīji par pūķiem, un man ienāca prātā kāda doma. Ilgi pirms Lielā Sprādziena bieži tika minēts Lohnesas nezvērs jeb Nesija. Vai tam varētu būt kāds sakars ar Domhandas pūķiem?
- Lai kā man gribētos tev pateikt, ka tās visas ir pasakas, Ingrīda smagi nopūtās, taču diemžēl tev ir taisnība. Nesija bija pēdējais pūķis, kuram izdevās paglābties, bēgot uz Jauno pasauli. Lai gan pūķi lielākoties ir spējīgi mainīt izskatu, viņi to dara nelabprāt, tādēļ viņu iespējas nokļūt līdz Vārtiem ir visai ierobežotas. Viņi ir visai pamanāmi, ja saproti, ko vēlos teikt. Senākos laikos Jaunajā pasaulē pūķu bija daudz vairāk. Ne jau velti dažādos senajos rakstos pieminēti drakoni. Tagad, kad Vārti atrodas naidīgu spēku kontrolētā teritorijā, pūķu iespējas glābties bēgot ir sarukušas līdz nullei.
-Jā, ar Vārtu atrašanos Mataau kontrolētā teritorijā mums vēl nāksies rēķināties, Obzāns domīgi braucīja zodu. Esmu pārliecināts, ka tas mums sagādās pirmās grūtības.
- Nāks rīts, nāks padoms, Uve mierinoši noteica.
Reakorda, pēc dažām stundām
Filistra kā ik dienu devās uz ciemata aku pēc ūdens. Glītās, tumšmatainās meitenes platās, gandrīz melnās acis ziņkāri lūkojās pasaulē. Lai gan viņa dzīvoja zem saules jau divdesmit otro vasaru, pasaule nebeidza viņu pārsteigt ar savu mainīgumu. Nebija divu vienādu dienu. Pat viens un tas pats koks nekad nebija tāds pats, kāds tas bijis vakar, aizvakar.
Spaiņi melodiski džinkstēja, oļi klusi sačukstējās zem meitenes kājām, un viņas kaparkrāsas āda vizēja saulē kā brūngans akmens ceļa malā. Raiti soļojot, meitene sāka dungot kādu senu dziesmiņu. Visas dzīves laikā nebija nevienas dienas, kad Firistrai būtu bijis nelāgs garastāvoklis. Viņa nekad nebija sapīkusi, ar kaut ko neapmierināta vai sadrūmusi. Ciematā viņa bija iedēvēta par Saulaino, jo, Firistras mātes vārdiem runājot, meitene allaž "mirdzēja kā saulīte".