Nolaidusi nēšus no pleciem, meitene satvēra vindai piekārto spaini. Iesmēlusi ūdeni, Firistra ar ierastu kustību izcēla spaini no akas un jau satvēra to, lai piepildītu savu spaini, kad viņas skatiens pēkšņi apstājās pie pašas atspulga ūdeni. No spaiņa dziļumiem viņai pretī vērās sveša seja. Milzīgas acis, mazītiņš deguns, kroplīga mute un pierē paprāvi ragi. Tā noteikti nebija viņas seja, taču Firistrai nez kādēļ nebija ne baiļu, ne neizpratnes. Viņa lūkojās šajā sejā tā, it kā pazitu to visu mūžu. Kroplīgais radījums atspulgā pamāja viņai, un Firistra pēkšņi zaudēja samaņu.
Amazoņu nometne, tās pašas dienas vidus
Noklājis uz grīdas segu, Obzāns novietoja uz tās spilvenus. Daži cilvēki, pirmo reizi iegrimstot dziļā transā, pārstāj kontrolēt savu ķermeni, un Obzāns nevēlējās, lai Sedrs savainojas. Protams, būtu labāk, ja viņš varētu atļaut Sedram apgulties, taču tad pastāvēja risks, ka transa vietā puisis iegrims miegā. Tā bija noticis ari ar daudziem Smagāra jauniesauktajiem meditācijas apmācību sākumā.
Apkārt segai un uz visām iespējamajām virsmām telpā Obzāns izvietoja sveces. Viņam pašam meditējot šis palīglīdzeklis jau sen vairs nebija vajadzīgs, taču iesācējam sveces palīdz koncentrēties. Labi, ka Sedrs un viņš var sazināties arī domās. Tātad Obzānam būs vieglāk vadīt haotisko vējgrābsli. Ja nāktos Sedru vadīt ar vārdiem vien, viņi drīz vien saplūktos vai ari Sedrs noklīstu kādos sānceļos.
Iededzis sveces, Obzāns pārlaida istabai vērtējošu skatienu. Viss bija kārtībā! Viņš bija novācis visu, kas varētu novērst Sedra uzmanibu. Apmierināts ar paveikto, Obzāns no savas jostas slepenās kabatiņas izvilka mazu caurulīti un iebēra plaukstā šķipsniņu aromātiska pulvera.
- Vai drīkstu piebiedroties? Zefārs nedroši jautāja.
- Mēģini, Obzāns paraustīja plecus, taču man nebūs iespējas pieskatīt ari tevi. Ja noklīdīsi, būs pašam jāzina, kā tikt laukā.
Iebēris pulveriti tasītē, Obzāns to novietoja netālu no segas, lai vajadzīgajā bridi varētu aizdedzināt. Sev sagatavotās vietas otrā pusē viņš nolika Vilka kroņa šķirstiņu. Kad Sedrs būs iegrimis transā pietiekami dziļi, viņš uzliks puisim kroni. Obzāns ļoti cerēja, ka tas palīdzēs Sedram sazināties ar Cirmeņu vai vismaz piekļūt gredzenā saglabātajām atmiņām. Nu viss bija gatavs, un viņš ar roku norādīja Sedram uz spilvenu.
- Tagad apsēdies un saliec kājas, pavelkot pēdas zem sevis, Obzāns izrīkoja.
Kad Sedrs un Zefārs bija apsēdušies, viņam nācās atzīt, ka daudz labāk šis vingrojums padevās Zefāram.
"Arī vadīt vieglāk būtu Zefāru," Obzāns nodomāja. "Kādēļ gan Astafals neizvēlējās viņu? Tā būtu daudz labāk."
- Aizver acis, nomierini prātu un centies ne par ko nedomāt, viņš mierīgi sacīja.
- Tev viegli teikt "nedomā", Sedrs pukojās. Tā nu reiz cilvēks ir iekārtots, ka nedomāt viņš nespēj pat miegā.
- Es teicu "centies nedomāt", nevis "nedomā", Obzāns valdījās. Tas nozīmē, ka tev jācenšas nekoncentrēt uzmanību uz kādu konkrētu domu. Ļauj domām slīdēt tev garām kā… kā lieliem, rāmiem mākoņiem. Ja tā ir vieglāk, vari iztēloties sevi kā vienu no šiem mākoņiem un slīdēt kopā ar tiem bez noteikta mērķa.
Pagāja bridis, taču Sedra domas vai nu šaudījās kā izbiedētas zivis, vai ari viņš pievērsās te domām par Igru, te savām iekšējām cīņām, te pārdomām par to, ka tūliņ, tūliņ visa viņa dzīve apmetis kūleni. Tādu haosu Obzāns nespēja ilgi paciest.
"Ja viņa galvā valda tāda nekārtība, tad nav jābrīnās, ka viņš ir tik neciešami neorganizēts, nedisciplinēts un bērnišķīgi kaprīzs," nodomāja Obzāns, cenšoties izsekot Sedra ceļam.
- Pie joda! Sedrs izsaucās. Nekas no tā nesanāks! Man šī māžošanās šķiet smieklīga.
- Man gan tas nešķiet smieklīgi, rimti noteica Zefārs, kurš jau bija sasniedzis visai vērā ņemamu miera stāvokli. Viņa domas bija rāmas kā ūdens virsma, kuru tikai pa retam saviļņoja kāds mazītiņš vilnītis.
Mēģini vēl, Obzāns teju vai lūdzās. Kaut kā taču jāpiekļūst Cirmeņa zināšanām šajā domu juceklī.
* * *
Māžošanās ar svecēm un sēdēšanu joga pozā Sedram šķita tik smieklīga, ka koncentrēšanās kļuva neiespējama. Viņam visu laiku nācās krietni saņemties, lai nesmietos. Uz īsu brīdi tas izdevās, bet tad Sedram iešāvās prātā, cik gan komiski viņi visi trīs šobrīd izskatās, un viņam sākās īsta smieklu lēkme.
Protams, situācija bija nopietna un bija jāpacenšas piekļūt Cirmeņa atmiņām, un tomēr… Visbeidzot Sedram ar lielām pūlēm izdevās saņemties un nomierināt prātu. Sasodīts! Kā tas varēja būt, ka Zefāram šis vingrinājums padevās daudz labāk?! Viegli teikt: iztēlojies, ka domas ir mākoņi! Iespējams, ka kādam to izdarīt ir viegli. Taču, pat pamatīgi piepūloties, Sedrs sev apkārt mākoņus ieraudzīt nespēja. Debesis jā. Mākoņus nē. Ik pa brīdim viņa domas saistīja iepriekšējā vakara un šārīta sarunas, viņa agrākā dzīve, Igra, pat Zefāra mašīnā noputēšanai pamestais dēlis.
Sedram šķita, ka jau aizritējušas vairākas stundas. Kājas bija notirpušas, mugura smeldza. Beidzot viņa domas kļuva kūtras. Tās vairs nesaistīja viņa uzmanību. Nē, tās nekļuva par mākoņiem. Tieši pretēji. Viņš it kā pacēlās augstāk par atmosfēru. Debesu zilgme izzuda. Viņš bija nokļuvis atklātā kosmosā. Šeit bija tikai viņš, tumsa un zvaigznes. Sedrs peldēja šajā zvaigžņotajā tumsā kā bezķermenisks gars bez svara, bez gribas, bez mērķa. Šis stāvoklis nebija nepatīkams. Pēc pēdējo dienu satraukumiem, bažām, šaubām un raizēm tas šķita pat jauks, jo tajā bija kaut kāds dīvains miers un rāmums. Nebija nekādu problēmu, stresa. Nebija Smagāra un viņa asinskāro mērķu. Nebija Obzāna ar nemitīgo vēlmi visus izrīkot. Nebija nekā. Viņš labprāt paliktu šādā stāvoklī ilgāk, taču tas nebija lemts.
Sedra pierei piekļāvās kaut kas salts un smagnējs. Kaut kas satvēra viņa galvu kā zvēra ķetnās un saspieda deniņus. Reibinoša smarža kairināja degunu, un kosmosa tumsā ielauzās spilgta gaisma. Tā tuvojās kā zvaigznes raidīts stars, ielauzās Sedra krūtīs un piepildīja visu viņa būtību. Gaisma bija tik spilgta, ka šķita izgaismojam Sedru no iekšienes. Tā izkliedēja mierinošo tumsu un aizstāja to ar domu tēliem. Cirmens alā, sakalts važās. Cirmens dēmonu moku kambari. Kristālu ala. Cirmens ar Vārdiem rūda zobenus. Cirmeņa dzīves ainas cita pēc citas kā karuselī griezās apkārt Sedram, raisot reibumu un nelabumu.
"To visu tu man jau esi rādījis," Sedrs gurdi nodomāja. "Labāk pasaki, kā mums atvērt Vārtus, lai varam izpildīt tavu uzdevumu un pielikt tam visam punktu reizi par visām reizēm."
"Paļaujies uz sevi," Sedram šķita, ka viņš pats atbild uz savu jautājumu. "Paļaujies uz atmiņām, kas tev dāvātas. Kad pienāks īstais bridis, tu zināsi, kā rīkoties."
Tikpat pēkšņi gaisma nozuda. Apkārt atkal valdīja mierinošā tumsa.
* * *
Obzāns nebija pārliecināts, ka mērķis tiešām ir sasniegts, taču ļaut Sedram ilgāk atrasties starptelpā nedrīkstēja. Tas varēja beigties ar nopietniem psihes darbības traucējumiem. Viņam ne vienu reizi vien bija nācies redzēt, cik grūti cilvēkiem ir atgriezties realitātē.