"Kas būs būs," Obzāns nopūtās. "Ja Sedram tas nebūs izdevies, pamēģināsim informāciju iegūt no Zefara."
Saudzīgi satvēris Vilka kroni, Obzāns to noņēma no Sedra galvas. Vilka acis, kas sāka mirdzēt brīdī, kad kronis tika uzlikts, apdzisa. Kādu mirkli Obzānam pat šķita, ka vilka nagi sakustētos. Nolicis kroni uz samta spilvena, Obzāns pieslēdzās Sedra prātam, taču, izņemot starptelpas tumsu un tukšumu, neko nesaskatīja.
- Sedr, viņš klusi sacīja, tev palēnām jāatgriežas. Mēģini sajust savu roku pirkstus, plaukstas, elkoņus un plecus. Tikai nesteidzies!
Sedrs neatsaucās. Šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis. Taču tas noteikti nebija miegs. Obzāns to zināja.
- Sedr, tev jāatgriežas, Obzāna balsī ieskanējās raizes.
Elkardona, pēc dažām stundām
- Tu esi pārliecināts, ka Obzāns atvedīs zobenvalžus uz Domhandu? Mataau jautāja, pāri vīna kausa malai neko neredzošām acīm lūkojoties kamīna liesmās. Kādēļ lai viņš to darītu? Tu esi projām. No tevis viņam vairs nav jābaidās. Turklāt, ja viņi visi četri ir uz vienu roku, viņiem bez tevis paveras visai plašas iespējas. Cik atceros, Obzāns nebija pārāk ambiciozs.
- Bet mērķtiecīgs gan, Smagārs pasmīnēja. Viņš uzskata, ka es esmu visa ļaunuma iemiesojums un mani ir jāaptur par katru cenu. Turklāt man ir tas, ko viņš ļoti vēlas.
- Tiešām? Mataau ieinteresēti palūkojās uz sarunbiedru. Kas tas būtu?
- Kaut kas, kas viņam ir ļoti nozīmīgs, Smagārs noslēpumaini noteica. Viņš noteikti vēlēsies to atgūt un iekritīs tieši manos nagos. Turklāt tie jaunlaiku sprukstiņi, kurus Cirmens ir izraudzījies, Jaunajā pasaulē jūtas kā zivis ūdenī. Tas ir viņu spēles laukums. Bet šeit viņiem nāksies spēlēt pēc maniem un taviem noteikumiem. Te nav supertehnoloģiju, un arī sabiedrotos atrast viņiem šeit neizdosies, pat ja viņi tiks tālāk par Vārtiem.
- Ja viņiem izdosies atvērt Vārtus, piebilda Mataau.
- Izdosies, Smagāra pārliecība bija nesatricināma. Obzāns mierā neliksies. Tas ir tikai laika jautājums, gan viņš atradīs kādu, kas viņam palīdzēs.
- Atvaino, ka traucēju tavu atpūtu, kungs, klusi kā ēna abiem sabiedrotajiem bija pievienojies Rorikors, bet es dzirdēju, ka tu esi norīkojis to elfu par lorda Smagāra sievietes istabeni.
Spēja pārvietoties klusāk par vēju bija viena no tām Rorikora īpašībām, kuras Mataau savā padomniekā ienīda visvairāk. Ne vienu reizi vien viņš bija piedzīvojis pamatīgu izbīli, Rorikoram pēkšņi uzrodoties. Taču šī īpašība bija ari visnotaļ noderīga, kad runa bija par Mataau karavīriem. Rorikoram bieži patika nakts aizsegā klejot pa karavīru kazarmām, klausoties sarunās. Šādi Mataau bija izdevies jau aizmetnī apspiest ne vienu vien dumpi un laikus noķert dažu labu muļķi, kas centās dezertēt no viņa karapulka. Patiesības labad jāatzīst, ka Mataau no sirds ienīda savu padomnieku, taču Rorikors viņam bija vajadzīgs. Viņi abi viens otru lieliski papildināja. Mataau izveicīgi rīkojās ar fiziskiem ieročiem, bet Rorikors kompensēja viņa pilnīgo maģijas spēju trūkumu. Pat visvienkāršākā maģija Mataau bija pārāk nogurdinoša, tādēļ viņš to izmantoja iespējami reti. Tā vietā, lai izrunātu vienu vienīgu Redomendra, viņam krietni vieglāk bija paņemt zobenu un nocirst galvu.
- Varbūt man vajadzēja šo uzdevumu uzticēt tev? Mataau neslēpa savu īgnumu. Viņam riebās Rorikora nemitīgā iejaukšanās katrā viņa lēmumā.
- Manuprāt, Smagārs ieminējās, cenšoties nogludināt briestošo konfliktu, tas ir tikai pagaidu risinājums. Elizabete ir ļoti patstāvīga meitene. Tomēr lorda Mataau laipnība palīdzēs viņai ātrāk pierast pie jaunajiem apstākļiem Domhandā.
Smagāram burvja iebildumi bija ļoti labi saprotami. Elfiem piemita zināma aizsardzība pret jebkādu maģiju, un Smagārs noprata, ka elfa jau sen ir sasaistīta ar Verga saiti. Tas nozīmēja, ka Vārdu spēks drīz mazināsies un elfa atbrīvosies, ja vien viņai jau laikus netiks uzlikta jauna Verga saite. Viņš noteikti nebija sajūsmā par šādu perspektīvu. Brīva elfa līdzās Lizai tas bija bīstami. Taču aizvainot Mataau ari nebūtu prātīgi.
- Ak, Jaunās pasaules sievietes! Mataau teatrāli noplātīja rokas. Vai viņas vispār drīkst saukties par sievietēm?! Sievietei ir jābūt maigai, trauslai, nevis jāvalkā vīriešu drānas un jāvicina zobens. Nē! Pilnīgi noteikti, kad būšu iekarojis varu visā Domhandā, es ar likumu aizliegšu sievietēm šādi uzvesties.
Amazoņu nometne, vēla tās pašas dienas pievakare
Pēc vairāku stundu prombūtnes Heinrihs atgriezās un nolika uz dzīvojamās istabas galda prāvu saini. Starodams kā pavasara saulīte, viņš atraisīja to un lepni izrādīja no smalka aitu vilnas auduma darinātas bikses, linu kreklus, adītus vamžus un no aitādām darinātus apmetņus. Viņš bija sarūpējis pat divas zobenu makstis, jo ne Igrai, ne Sedram tādu pagaidām vēl nebija.
- Kad pateicu vecajai Ullai, ka mēs grasāmies doties tādā kā ceļojumā, Heinrihs čaloja, viņa bija gatava iztukšot vai visu savu milzīgo pūra lādi. Ja viņai būtu, Ulla mums iedāvinātu ari pa kādam bruņukreklam.
Taču bruņukreklus lieliski aizstāja kaltētas zivis, kūpināta gaļa, aitas siers un krietna laukakmens lieluma rudzu maizes klaips. Ar šādiem krājumiem zobenvalži varētu iztikt vairākas dienas, sevi neierobežojot.
- Suzann, aplūkojis šo bagātību, Zefārs neuzkrītoši pavilka viņu aiz rokas un paveda tālāk no pārējiem, es saprotu, ka riskēju sadusmot tevi un vikingu ciemata iemītniekus, taču es tā tomēr nevaru. Lūdzu, izdari man pakalpojumu un nodod vikingiem manu identifikatoru. Vēl labāk, ja tu varētu pati iegādāties kaut ko, kas viņiem noderētu.
- Kas nu tur ko dusmoties, Suzanna paraustīja plecus. Vikingi saprot, ka tad, ja vēlies būt dāsns pret citiem, ir jāļauj ari citiem būt dāsniem pret sevi. Es to nokārtošu.
Bikli nomurminājis "Paldies!", Zefārs steigšus atgriezās pie pārējiem, lai atturētu sevi no kāda neapdomīga izteikuma vai rīcības. Doma par to, ka viņam jau atkal būs jāšķiras no Suzannas, bija vienlaikus šausminoša un mierinoša. Viņš, protams, ļoti ilgosies pēc draudzenes, kā tas bijis visus šos gadus. Taču, neatrodoties viņai tik tuvu, viņam nenāksies
ik uz soļa valdīties, lai neizrādītu Suzannai savas jūtas.
* * *
Viņu pārģērbšanās un sagatavošanās ceļam izvērtās par īpaši jautru pasākumu. Pat Heinrihs lāgā nezināja, kā velkams dažs labs vikingu apģērba gabals. Sedram īpašas grūtības sagādāja stilbtiņu apsiešana ar prievi, bet Igrai Ullas iedāvinātais krekls bija stipri par lielu un sniedzās līdz pat puslieliem.
Nu tas bija noticis. Pēkšņi visi atskārta, ka viens posms viņu dzīvē ir noslēdzies. Mērķis, kuram bija veltīti visi viņu pēdējo nedēļu pūliņi, bija sasniegts. Smiekli apsīka, un to vietu ieņēma neveikls, nomācošs klusums. Katrs saspringti domāja par to, ka kaut kas situācijai piemērots būtu jāpasaka, taču prātā nekas nenāca.
- Domāju, ka dokumentiem drošāk būtu palikt pie mums, Uve beidzot pārtrauca klusumu. Jūs tie tikai apgrūtinās.
- Vēl jāatrisina ari ceļošanas jautājums, ieminējās Sedrs. Iedomājoties, ka nāksies teleportēties, viņam sametās šķērmi. Un vēclass="underline" es prātoju, kur man atstāt dēli, ja nedrīkstu to ņemt līdzi.
- Būšu pagodināts, Uve plati uzsmaidīja jauneklim, ja ļausiet mums pavadīt jūs līdz Vārtiem. Zefārs savu mašīnu varētu uzticēt Suzannai glabāšanā. Tavs dēlis arī šeit būs pilnīgā drošībā. Manā mašīnā varētu lidot Igra, Obzāns un Heinrihs, bet Zefāra mašīnā sēstos Suzanna, Zefārs un Sedrs.