Obzāns labprāt piekrita Uves priekšlikumam, jo bija skaidrs, ka pēc nogurdinošās meditācijas Sedrs teleportēšanos varētu ari neizturēt. Turklāt bija svarīgi, lai pie Vārtiem viņš justos labi. Igra gan bija ieminējusies, ka došanos projām labāk būtu pietaupīt uz rītu, taču lieka vilcināšanās nevienam nešķita pieņemama. Obzānam radās iespaids, ka pārējos pārņēmis noskaņojums, kuru Gjarahs savulaik raksturoja ar teicienu: "Ja jāgriež, tad labāk uzreiz, nevis pa druskai."
Reakorda, tajā pašā laikā
Braida aizsedza seju ar rokām, lai noslēptu asaras, kas nevaldāmi plūda pār vaigiem. Kad Firistra bija projām jau ilgāku laiku, māte devās meklēt meiteni un atrada viņu bez samaņas guļam pie akas. Nekādi mēģinājumi atgriezt meiteni īstenībā nelīdzēja. Izmisumā Braida skriešus atgriezās ciemā, sasauca palīgus, lai atnestu meitu mājās. Dziednieks jau vairākas stundas nopūlējās, taču Firistra tā ari neatguvās.
- Vai viņa maz vēl ir dziva? Braida čukstus jautāja.
- Dzīva viņa noteikti ir, dziednieks nespēkā nolaida rokas, taču es nespēju sadzirdēt viņas garu. It kā ķermenis turpinātu dzīvot pats par sevi, bet gars būtu tālu projām.
Tie bija baisi vārdi. Lai nesāktu skaļi vaimanāt, Braida aizspieda muti ar plaukstu un ciešāk piekļāvās vīra plecam. Viņas meitiņa, viņas vienīgais bērns gulēja viņas priekšā ne dzīvs, ne miris, un tikai gariem vien bija zināms, vai viņa jebkad atvērs acis.
Viltšīra, Stounhendžas templis, pēc dažām stundām
Lūkojoties uz ļaužu pilno laukumu pie senā druidu tempļa, Zefārs nodomāja, ka Obzāna doma par došanos projām nakts aizsegā bijusi pareiza. Ja jau pat tik vēlu šeit vēl bija tāds tūristu un natūriķu pulks, kas tad būtu rīta agrumā vai dienas laikā?! Tik un tā nāksies gaidīt, līdz pēdējie apmeklētāji pametīs templi. Pretējā gadījumā rītdienas ziņas būs pilnas ar dīvainiem aprakstiem par Stounhendžas templī notiekošajām anomālijām. Ne velti ari Smagārs mobilizāciju bija izsludinājis vēlu vakarā.
Lai gan Zefārs ne vienu reizi vien bija ceļojis pa Dienvidangliju, seno druidu templi viņš paša acīm ieraudzīja pirmo reizi mūžā. Pēc Lielā Sprādziena tas tika atjaunots tāds, kāds tas bijis pirms tūkstošiem gadu. Lielākā daļa akmeņu tika izrakti no nogruvumiem, bet daļu akmeņu, protams, nācās aizstāt ar jauniem, jo tie bija zuduši jau pirms Sprādziena. Tagad templis slējās pret naksnīgajām debesim visā tā kādreizējā varenībā. Gribot negribot Zefaram bija jādomā par to, cik daudz ir pieredzējuši šie senie akmens bluķi.
"Ja varētu uzzināt to, ko tie zina," viņš prātoja.
Turpretī Sedru šis skats nebūt neiepriecināja. Viņš skaidri apzinājās, ka šobrīd visi gaida no viņa skaidrus norādījumus Vārtu atvēršanai. Bet viņa rīcībā bija tikai Cirmeņa solījums, ka īstajā brīdī viņš zinās, kā rīkoties. īstais brīdis bija pienācis, taču Sedrs zināja tieši tikpat, cik pirms meditācijas seansa.
"Nesaspringsti," Obzāns mierināja. "Mums vēl ir pietiekami daudz laika. Ja tu sasprindzināsies un par katru cenu mēģināsi tikt pie atbildēm, būs tikai sliktāk."
"Sasodīts!" Sedrs noskaitās ne pa jokam. "Vai tu reiz varētu izbeigt nemitīgi jaukties manās domās?!"
"Nedusmojies, Sedr," viņu sarunai pievienojās Igra. "Arī es tevi novēroju visu laiku kopš meditācijas. Mēs taču vēlam tev tikai labu."
"Klau," puisis mazliet nomierinājās, saprotot, ka no viņa tiešām šobrīd bija atkarīgs pārāk daudz un draugi viņu novēro viņa paša labad, "man nepieciešams laiks. Man jāpaliek vienam. Lūdzu!"
"Lai notiek!" piekrita Obzāns. "Man šķiet, ka ierastā perspektīva tev varētu nākt par labu. Ej, atvadies no sava uzticamā "biedra"! Tagad jūs ilgāku laiku būsiet šķirti."
Šāda iejūtība no Obzāna puses bija kaut kas jauns. Pateicībā starojošām acīm Sedrs palūkojās uz Obzānu un, ne mirkli nekavējies, devās pakaļ dēlim.
* * *
Lūkojoties uz tempļa majestātiskajiem akmeņiem, Heinrihs prātoja par to, ka pa šiem vārtiem Jaunajā pasaulē kā vergs ieradās viņa tēvs un pa šiem vārtiem kā verdzene tikusi aizvesta viņa māsa. Cik labi, ka mātei nenācās to visu piedzivot! Taču viņš mainīs šo lietu kārtību. Viņš atkaros māsu, atbrīvos viņu un atvedīs atpakaļ.
"Atpakaļ?" Heinrihs sevi iesmējās. "Kurai pasaulei tad īsti es esmu piederīgs? Vai tas, ka esmu dzimis Jaunajā pasaulē, padara mani par Jaunās pasaules cilvēku? Vai tas, ka mani vecāki ir domhandieši, padara mani par domhandieti?"
Turpretī Suzannas domas kavējās pie šā tempļa lomas abu pasauļu likteņos. Simti, tūkstoši domhandiešu bija raduši patvērumu Jaunajā pasaulē, glābjoties no ļaunuma, kas valda Domhandā. Simti un tūkstoši Jaunās pasaules cilvēku pavisam nesen bija devušies uz Domhandu, lai vairotu ļaunumu. Vai šie Vārti nebūtu jāsauc par Ļaunuma Vārtiem? Tomēr tas laikam taču nebūtu taisnīgi. Arī viņas sencis bija ieradies šajā pasaulē caur Vārtiem, un viņa pēc paaudžu paaudzēs ilgušas gaidīšanas dosies turp. Viņas mērķis noteikti nebūs ļaunuma vairošana. Acīmredzot, ja jau domhandieši Jaunajā pasaulē dzīvo, savā starpā tikpat kā nesazinoties, viņu vidū varētu būt ari kāds, kurš ar ļauniem nolūkiem ieradies Jaunajā pasaulē. Varbūt tagad ir pienācis īstais bridis apvienot visus Jaunās pasaules domhandiešus? Kas zina, varbūt tad, kad no Domhandas beidzot būt patriekti visi tumsas spēki, kad visas Domhandas tautas dzīvos mierā un saticībā, starp abām pasaulēm būtu iespējams nodibināt diplomātiskās attiecības. Kādēļ lai tā nebūtu?! Domhandiešiem bija daudz kā tāda, ar ko tie varētu padarīt Jauno pasauli labāku un skaistāku, un ari Jaunajai pasaulei netrūka zināšanu un prasmju, kas spētu bagātināt Domhandu. Šobrīd tas gan bija tikai
tāls sapnis par nākotni. Bet ko var zināt…
* ♦ *
Pēdējā rieta atblāzma pamalē jau bija nodzisusi, taču pieredzējušajam gaisa kurjeram tas netraucēja izbaudīt savu pēdējo lidojumu. Viņš cēla dēli aizvien augstāk un augstāk pretī zvaigžņotajām debesīm, kas izskatījās tieši tāpat kā viņa vīzijā meditācijas laikā. Templis un lauki ap to vairs sen jau nebija saskatāmi. Elpot kļuva grūtāk, jo šajā augstumā gaiss bija stipri retināts. Parasti kurjeri nepacēlās augstāk par ceturto līmeni, bet Sedrs noteikti jau bija to krietni pārsniedzis. Ja viņš neapzinātos, kādas briesmas draud tiem, kas nokļūst atmosfēras augstākajos slāņos, Sedrs celtos vēl augstāk. Taču pašnāvība viņa plānos noteikti neietilpa.
Lai kā viņš centās šeit augšā nedomāt par Vārtiem, viņa smadzenēs kā skabarga jau vairākas dienas bija ieurbusies doma: ja nu tās ir lamatas? Kādēļ Smagārs tik pēkšņi bija devies projām? Jaunajā pasaulē viņš bija gandrīz neuzveicams. Viņa rīcībā bija vesela armija, sakari varas iestādēs un kas tik vēl ne. Ar šādiem resursiem Smagāram bija nepieciešama tikai pacietība, un agri vai vēlu viņš būtu ticis klāt visiem zobenvalžiem. Ja nu brīdī, kad šķērsos Vārtus, viņi kļūs par Smagāra gūstekņiem?
"Ko tas maina?" Sedrs it kā pats sev jautāja. "Vai tas nozīmē, ka tu nedosies palīgā Lizai? Vai tagad, kad mērķis ir tik tuvu, tu pēkšņi griezīsies atpakaļ? Vai ļausi Igrai vienai doties pretī nezināmajam un, iespējams, tieši pašam velnam rīklē? Vai spēsi dzīvot savu agrāko dzīvi, neliekoties ne zinis par to, kas noticis pēdējo nedēļu laikā?"
"Sasodītais mērgli!" Sedrs domās kliedza. "Lai kas tu būtu Cirmens vai Astafals! Man pie kājas, ko tu domā par mani un maniem prātojumiem. Ja vēlies par kaut ko runāt ar mani, tad labāk pasaki, kā mums atvērt Vārtus, nevis lasi man lekcijas par godu un cieņu!"