"Dusmas tev nepalīdzēs, Sedr Demān! Un naids arī ne. Atver sirdi
un prātu un dodies pretī jaunajam!"
* * *
Tempļa apkaime pamazām tukšojās. Vikingu drānās tērptie natūriķi, kas bija ieradušies apskatīt templi Rolls Royce, nevienu neinteresēja. Tas bija labi. Tikai tagad Zefaram ienāca prātā doma, ka kopš Smagāra steidzīgās došanās projām viņi bija kļuvuši visai nepiesardzīgi un neapdomīgi. Gjaraha dunčelis gan karājās Obzānam kaklā, taču tas nebūt nenozīmēja, ka pie Vārtiem nevarētu būt kāds spiegs vai kaut kas vēl ļaunāks. Ar viņiem kopā taču bija arī Tali, un riskēt ar valdnieku dzimtas drošību bija nepiedodama pārgalvība. Tomēr viss bija mierīgi.
Pēkšņi no nepārskatāmiem augstumiem nolaidās Sedrs un nobremzēja tik strauji, ka dēlis pacēlās stāvus un puisis tik tikko paguva no tā nolēkt.
- Nu, vai tūristi izklīduši? viņš jautāja. Ja tā, tad man jāsaka: dodamies.
- Tu uzzināji? Igra cerīgi jautāja.
- Ingridai bija taisnība, Sedrs pasmaidīja. Ar Vārdiem vien mums nepietiks. Mums nepieciešams tīrs lietusūdens, lāpas un salvijas eļļa vai kaltētas salvijas lapas. Ja Obzāns mums to visu spētu materializēt, tad esam zirgā.
- Nenāksies materializēt, Obzāns pasmaidīja par Sedra dzēlībām. Lietus un rasa ir viens un tas pats. Zefārs, kuram piešķirts spēks valdīt pār ūdens stihiju, varētu mums to pievilkt.
- Kā lai es to paveicu? Zefārs bija neizpratnē.
- Palūkojies apkārt, mans draugs, Suzanna uzlika roku viņam uz pleca.
Zefārs neizpratnē paskatījās uz draudzeni un tad viņas norādītajā virzienā. Pāri pļavai klājās biezs miglas palags.
"Protams!" Zefārs domās teju vai iekliedzās aiz sajūsmas. "Migla ari ir lietusūdens! Man tikai jāpievelk tā un tad jāizdomā, kā to pārvērst šķidrā ūdeni."
"Tur es tev palīdzēšu," mierināja Obzāns.
- Lāpas varam izgatavot no tepat atrodamiem materiāliem, sprieda Igra.
- Nevajadzēs, pēkšņi iesaucās Sedrs, norādot uz tempļa ieeju. Milzīgā grozā pie tās bija novietotas lāpas.
- Kā būs ar salviju? Zefārs iejautājās.
- Par to nebēdā, Obzāns triumfējoši smaidīja, un Sedrs pēkšņi atcerējās kodīgi reibinošo smaržu, kas bija uzvirmojusi meditācijas laikā. Salvija bieži tiek izmantota dažādos rituālos, un karavīriem vienmēr ir līdzi maisiņš ar šo augu.
Elkardona, tajā pašā laikā
- Liza, Renārs klusi pasauca, mazliet pavēris meitenes istabas durvis. Atbildes nebija, taču varēja dzirdēt, ka blakus istabā kāds kustas. Liza!
- Esmu šeit, meitene atvēra durvis un mēģināja tumsā saskatīt, kas ar viņu runā.
- Ja tu vēl neguli, vai drīkstu ienākt? Renāra uzdevums nebūt nebija viegls. Vajadzēja noskaidrot, kādēļ Liza tik ļoti pakļaujas Smagāram. Bija skaidrs, ka viņu saista Verga saite, taču Renārs nezināja, cik stipi Smagārs valda pār meitenes prātu. Mans vārds ir Renārs. Esmu skolotāja miesassargs.
Vai pieminēt to, ka viņš ir ari Obzāna draugs, par to Renārs nebija drošs. Pagaidām par to labāk klusēt. Ari par Smagāru šobrīd vajadzēja izteikties neitrāli. Svarīgi bija iemantot meitenes uzticēšanos, tomēr bija jāpatur prātā ari tas, ka viņa varēja par šo apciemojumu izstāstīt Smagāram.
- Vari ienākt, bridi klusējusi, Liza atvēra durvis plašāk. Es jau gribēju doties pie miera, taču, ja skolotājs sūta tevi, nāc vien.
- Jā, protams, sūta apskatīties, vai tev nekā netrūkst, Renārs meloja. Tātad skolotāja vārds viņai ir likums. Acīmredzot viņa ir pilnīgi Smagāra varā.
- Nē, man ir viss, ko var vēlēties, Liza ļāva viņam apskatīt istabu.
Jau pēc pirmā nedrošā mēģinājuma piekļūt meitenes domām Renārs
saprata, ka viņa neatceras neko no savas agrākās dzīves. Viņas domās valdīja pilnīgs juceklis: kaut kādi izplūduši, miglaini tēli, bālas atmiņu atblāzmas. Tam visam pāri Smagāra tēls kā glābējs un sargs. Renāram bija skaidrs, ka runāt ar Lizu par viņas stāvokli ir bezjēdzīgi. Ja vien viņš spētu meiteni atbrīvot no maģijas varas, taču tas bija bīstami. Atlika samierināties ar to, ka viņa vismaz pagaidām ir drošībā. Steigšus novēlējis Lizai saldus sapņus, Renārs atvadījās un piesardzīgi izslīdēja pils gaitenī.
* * *
- Man tomēr neliek mieru kāds jautājums, Mataau it kā garāmejot ieminējās. Ja jau tevi ir nodevis pat tavs labākais skolnieks Obzāns, kā gan tu īstenosi savus plānus pēc tam, kad būsi ieguvis Cirmeņa varu?
- "Labākais" vēl nenozīmē "uzticamākais", Smagārs iesmējās. Obzāns, protams, ir ļoti apdāvināts zēns. Taču viņam allaž ir bijis savs viedoklis par visu. Tā ir laba īpašība, ja nesāk traucēt. Atzīšos, ka man bija savi plāni attiecībā uz viņu. Biju domājis pēc rituāla saglabāt viņam dzīvību un atstāt viņu sev blakus, lai viņš palīdzētu man vadīt Jauno pasauli. Taču viņš izvēlējās savu ceļu un pats izlēma savu likteni.
- Jaunajā pasaulē dzīvo vairāki miljardi cilvēku, prātoja Mataau. -Ja tu nespēji nodrošināt sev viena lojalitāti, kā panāksi, lai tev uzticību zvēr miljardi?
- Tas nebūs nepieciešams, Smagārs pasmaidīja. Viņiem pat nebūs par mani jādomā. Viņi taču diendienā nedomā par tiem dīkdieņiem, kuri šobrīd it kā vada Jauno pasauli. Par tiem viņi atceras tikai tad, kad jāvēl jauns koncils. Vai ari tad, kad notiek kaut kas visu pasauli apdraudošs. Pārējā laikā viņi par tiem nedomā. Ar mani būs tāpat. Pasaule vienkārši kļūs labāka, jo tajā nebūs noziegumu, nebūs slimību, nebūs nabadzības un ciešanu. Tieši tas ari ir mans mērķis.
- Vai tad koncils nerūpējas par visas Jaunās pasaules iedzīvotājiem?
-Ja tās ir rūpes, tad dēmoni ir humānisma iemiesojums, Smagārs
ciniski iesmējās. Tie muļķi neinteresējas ne par ko, izņemot savas slavas spodrināšanu. Bet tikmēr jaunieši iet bojā no elektroniskajām narkotikām, pa ielām klejo bāreņi un slimnīcās ik dienu mirst simtiem cilvēku. Pēc Lielā Sprādziena šie tūļas nespēja pat sarosīties, lai nodrošinātu cilvēkus ar drošu dzīves vidi, kamēr tiek novērsta radiācijas ietekme. Vēl tagad Jaunajā pasaulē tūkstošiem cilvēku nav izārstējušies no staru slimības, kuru viņu senči ieguva Sprādziena laikā. Esmu ieguldījis līdzekļus vairākos pētījumos, un man ir iespēja uzraudzīt visu pasauli, katru cilvēku, pat neizejot no sava kabineta.
- Kā mistiskajam Ledkalnes ķēniņam, vai? Mataau izlikās, ka viņam šie paskaidrojumi šķiet muļķīgi un pārspīlēti izdomājumi, lai gan patiesībā viņa interese bija sakāpināta līdz augstākajai robežai.
- Krietni vienkāršāk, Smagārs vienaldzīgi atmeta ar roku. Pastāv iespēja kontrolēt dažādu hormonu izdalīšanos cilvēku organismā. Lai novērstu noziedzību, piemēram, ir nevis jāapcietina cilvēks, kad viņš jau ir izdarījis noziegumu, bet gan jāaptur pirms nozieguma izdarīšanas. Kad Jaunā pasaule nonāks manā varā, ikvienam cilvēkam tiks implantēts īpašs čips, kas signalizēs par visu viņa organismā notiekošo. Policija varēs reaģēt uz to, ka cilvēka organismā ceļas agresiju izraisošu hormonu līmenis, un tas ļaus arestēt potenciālo likumpārkāpēju jau iepriekš, lai veiktu pārrunas ar viņu. Tāpat vien neviens otram pie rīkles neķeras. Tātad ir jānoskaidro iemesls un jāatrisina konflikts mierīgi.
- Tas attiecas arī uz tevis pieminētajām elektroniskajām narkotikām?
- Protams, Smagāru šī saruna sāka garlaikot. Ne jau labas dzīves dēļ jaunieši sāk lietot narkotikas. Viņi vienkārši cenšas ar tām aizstāt kaut ko, kā viņiem pietrūkst. Visbiežāk tās ir problēmas ģimenē. Bērni jūtas vientuļi, nesaprasti. Ari šajā gadījumā ir iespējams kontrolēt hormonus, lai laikus novērstu draudus. Turklāt šāda kontrole būs ne tikai policijas, bet ari veselības aizsardzības rīcībā. Tas ļaus laikus novērst daudzas slimības, un cilvēki varēs daudz produktīvāk izmantot savu potenciālu.