- Tas palīdzēs novērst ari nabadzību?
-Ja cilvēks ir vesels, ja viņu nenomāc problēmas, ja viņam ir iespēja darīt to, ko viņš tiešām vēlas, nevis to, kas viņam ļauj nopelnīt dienišķajam maizes kumosam, viņš ir daudz noderīgāks sabiedrībai, spēj radīt vērtības, kas svarīgas visiem, un tātad visi nodrošinātu viņam iztiku, Smagārs pēkšņi iedegās un aizrautībā piecēlās kājās. Nauda ir visa ļaunuma sakne. Tās dēļ pat vislabākie cilvēki spēj kļūt par zemiskiem neģēļiem un nodot savus vistuvākos. Cilvēkam nav jābūt naudas pelnīšanas mašīnai! Esmu to mēģinājis ieskaidrot tiem stulbeņiem, bet viņi man atbildēja, ka zinātniskā komunisma idejas esot izsapņotas jau pirms Lielā Sprādziena. Ha! Pasaki pats: ja es audzētu labību un tu kaltu arklu lemešus, vai mēs spētu sadarboties bez naudas? Protams, jo es tev par lemešiem maksātu ar labību un tā mēs nodrošinātu viens otra eksistenci. Kādēļ šādu modeli nevarētu ieviest visā pasaulē? Mākslinieks glezno, dāvājot cilvēkiem estētisku pārdzīvojumu, un cilvēki, kuri sintezē pārtiku, var nodrošināt iztiku māksliniekam. Bet tie nelgas jau kaut ko tādu neatzīs! Nē! Tā esot utopija! Un viņu pašu līdz vājprātam uzblīdušie identifikatori piešķir viņiem īpašu nozīmīgumu sabiedrībā! Nauda padara tos varenus un ļauj savu mazvērtību kompensēt uz pārējo pielūgsmes rēķina. Nožēlojamās niecības! Bet mana sirds asiņo ikreiz, kad atceros kādu zēnu, kas tika tiesāts par slepkavību ar iepriekšēju nodomu. Viņa tēvs bija ģimenes vienīgais balsts. Māte sirga ar nedziedināmu slimību, un visi ģimenes līdzekļi tika tērēti mātes labā: zālēm un pilnvērtīgam uzturam, kas bija nepieciešams viņas veselībai.
Šim zēnam bija lieliskas pianista dotības. Iespējams, kādreiz viņš būtu kļuvis par visā pasaulē slavenu mūziķi, kura izpildījumā mūzika liktu cilvēku dvēselēm attīrīties no sārņiem un cilvēce kļūtu labāka. Taču viņam nebija nekādu iespēju mācīties klavierspēli. Viņam nācās jau agri sākt strādāt pārtikas sintēzes rūpnīcā. Ilgas pēc mūzikas un nolemtības izjūta sagrauza šā puiša dvēseli, un, kad nomira viņa māte, viņš mierinājumu meklēja elektroniskajās narkotikās. Viņš grima aizvien dziļāk, līdz brīdim, kad narkotiku iegādei nepieciešamās naudas dēļ uzbruka kādam vīram un nogalināja viņu. Jauneklim piesprieda mūža ieslodzījumu. Bet īstie vainīgie palika nesodīti. īstie vainīgie bija tie kretīni, kas liedza zēnam iespēju īstenot viņa sapni. Šiem neliešiem būtu jāpiespriež nevis mūža ieslodzījums, bet gan mūžīgās mocības!
Nomierinies, mans draugs, nomierinies, Mataau šāda aizrautība šķita smieklīga. Smagārs pasaules glābējs. Tā tik bija komēdija divos cēlienos! Gan jau tavs cēlais mērķis tiks sasniegts.
Ne viens, ne otrs pat nepamanīja, ka istabas kaktā klusi sēdošais Rorikors, kurš šķita iemidzis, patiesībā uzmanīgi tver katru Smagāra vārdu.
Stounhendža, pusnaktī
Obzāns rūpīgi iekaisīja katrā lāpā pa šķipsnai sahrijas, kamēr Zefars, paņēmis templī novietotās nelielās koka bļodas, pievilka virs tām miglu. Kad pamatīgs miglas mākonis jau karājās gaisā virs katras bļodas, viņam pievienojās Obzāns. Viņš koncentrējās un katram mākonim pavēlēja: "Garvea!" Pavēle atdzist lika miglas mākoņiem pārvērsties ūdenī, un tie ielija bļodās. Sedrs un Igra paņēma nu jau ar ūdeni piepildītos traukus un novietoja tos pie vidējās akmens arkas pretī altāra akmenim. Lāpas tika nolemts aizdegt jau templī. Bija pienācis laiks atvadīties.
- Es nezinu, kas mūs gaida otrā pusē, Obzāns vērsās pie Uves, tādēļ vēlos tev lūgt kādu pakalpojumu, valdniek. Ja pēc mēneša mēs neatgriežamies, svētī Suzannu ceļam un palīdzi viņai atvērt Vārtus, lai vestu domhandiešus cīņā pret ļaunumu. Zinu, ka tas ir smags uzdevums, taču tā, iespējams, ir domhandiešu pēdējā cerība.
- Šis uzdevums ir smags tēvam, Uve apskāva karavīru, bet tas nav smags valdniekam. Esmu audzināts ar domu, ka šāda diena kādreiz var pienākt. Esmu Suzannai kopš mazotnes mēģinājis ieaudzināt šo domu. Lai gan ilgus gadus viņa ir noliegusi Domhandas pastāvēšanu, viņa nav no bailīgajām un savas tautas labā ies kaut ugunī. Es apsolu, ka tavu lūgumu izpildīšu.
- Arī es apsolu, Suzanna paspieda Obzāna roku. Taču esmu pārliecināta, ka mēs to paveiksim kopā.
Kamēr pārējie atvadījās no Uves un Ingrīdas, bija pienācis smagākais bridis Zefāra dzīvē. Nu viņš stāvēja aci pret aci ar sievieti, kura bija viņa dzīves kodols, kura piešķīra jēgu visam, ko viņš jebkad bija darījis, un par kuru viņš pat sapņot neuzdrīkstējās, apzinoties to, cik milzīgs bezdibenis viņus šķir. Vienīgais, ko viņš drīkstēja darīt, bija kalpot savai valdniecei. Un to viņš darīs! Kā sacīja senie karotāji: "Līdz pēdējam elpas vilcienam!"
Ne vārda neteicis, viņš uzlika labās rokas plaukstu uz sirds, godbijīgi nolieca galvu un atmuguriski kāpās uz tempļa pusi, kad Suzanna pēkšņi panāca draugu un cieši ielūkojās tam sejā. Mirkli Zefaram šķita, ka Suzanna viņu tūliņ apskaus, taču viņa tikpat pēkšņi apstājās un tikai kaut ko nesaprotami nomurmināja.
- Uz drīzu tikšanos, mīļie! uzsauca Uve.
* * *
"QuardendraJ"
Četras lāpas uztvēra Vārdu un iedegās ar spožu liesmu. Sedrs iesprauda divas lāpas katrā arkas pusē. Salvijas smarža piepildīja seno templi, un lāpu spocīgā gaisma atsauca atmiņā sapņus, kuros Cirmens nika Malkoras raktuvēs.
- Vārdi gan būs jāskaita tev, Sedrs uzrunāja Obzānu, kad viss bija sagatavots.
- Paldies par uzticēšanos, karavīrs pasmaidīja un uzsita biedram uz pleca.
Nostājies ar seju pret vidējo arku un ar muguru atspiedies pret altāra akmeni, kā Sedrs viņam lika, Obzāns pacēla rokas un sāka skaitīt Igras atrastos Vārdus. Tiklīdz atskanēja pirmā rinda
"Kur ūdeņi caur laikiem plūst," koka traukos ūdens sāka nevaldāmi viļņoties un sagriezās vērpetēs.
"Kur koku lapās vēji lūst", Obzāns turpināja, un tempļa akmens aplī iebrāzās spēja vēja pūsma.
"Lai uguns spēkā zeme kūst,
No zibens varas Vārti grūst."
Senie akmeņi, kurus apspīdēja lāpu liesmas, šķita sākam izstarot iekšēju gaismu. Tā kļuva aizvien spilgtāka un spilgtāka, līdz iegailējās ari mazie, altāra priekšā pusaplī izvietotie akmeņi. Cits aiz cita tie iekrāsojās sārti, un gaisma pa spirāli pārplūda uz ārējo apli, un tad iedegās arī lielā apļa milzīgās akmens kolonnas. Zem kājām bija jūtama viegla vibrācija, taču nekas vairāk nenotika.
- Vārdi noteikti darbojas, ieminējās Igra, taču iespējams, ka tie jāizrunā vairāk nekā vienu reizi. Tā taču var būt, vai ne?
Igrai, iespējams, bija taisnība. Vismaz sliktāk no tā noteikti nebūs, sprieda Obzāns. Ļaunākais, kas varētu notikt, būtu šā vēstures un kultūras pieminekļa sabrukšana. Viņš vēlreiz skaļi un skaidri noskaitīja Vārdus.
Centrālās arkas vidū parādījās viegla migliņa, taču tas diez vai bija portāls. Drīzāk tā bija kusla dūmaka, kas plūda no zemes starp varenajiem akmeņiem.
"Trīs lietas labas lietas," nodomāja Obzāns un, ieguldījis sacītajā visus spēkus, izrunāja Vārdus trešo reizi.