Akmeņu aplī kaut kas iezumējās, it kā vējš pūstu vientuļi nostieptās stīgās. Sīki drebuļi pārskrēja milzīgajiem akmens bluķiem. Ja šāda vibrācija turpinātos ilgāk, varenās kolonnas sadruptu smalkos akmentiņos.
Zemes drebēšana zem zobenvalžu kājām bija biedējoša. Pie centrālās arkas novietotajos traukos ūdens griezās kā piltuvē. Pēkšņi no skaidrajām, zvaigžņotajām debesim izšāvās smalka zibens šautra, kas atdūrās tieši pret centrālās arkas augšējo akmeni. Debesu enerģija ieplūda telpā starp kolonnām, un vietā, kas vēl pirms mirkļa bija tukša, iezaigojās enerģijas lauks. Aiz tā virmoja smalki pavedieni, kas kā stigas tiecās nezināmajā. Vārti bija vaļā.
Nu tad, Obzāns gurdi noteica, dodamies!
Instinktīvi sadevušies rokās, visi pieci tuvojās noslēpumainajam enerģijas laukam.
Reakorda, tajā pašā brīdī
Firistra atvēra acis un palūkojās uz vecākiem, kas bija iemiguši pie viņas gultas. Skali bija nodeguši tikai līdz pusei. Tas nozīmēja, ka tie ir vai nu nesen aizdegti, vai arī nesen nomainīti. Šaurajā loga ailā, kuru sedza tikai veca, noskrandusi sega, bija manāma necaurredzama tumsa. Tātad viņa bija šādi nogulējusi krietni ilgu laiku.
"Cik nožēlojami," Firistra nodomāja. "Pie Reakordas drupām ir apmetušies tik daudzi cienījami ļaudis, taču visi viņi dzīvo kā nožēlojami lauķi. Nu, kaut vai mani vecāki. Braida pa pusei Loredas augstmane, pa pusei sirēna. Braki kādreizējā zemtriču valdnieka pirmā padomnieka dēls. Tādi ļaudis dzīvo noskretušā būdā, pārtiek no tā, ko paši izaudzē vai iemaina no kaimiņiem tādiem pašiem izbijušajiem augstmaņiem un to pēcnācējiem. Pat Talu pēcteči šeit saimniekoja kā prasti zemnieki, līdz tos puikas Memetriju un Katrakanu beidzot kronēja kā Mentaras jaunos valdniekus. Vai tiešām šiem ļautiņiem ir tik grūti pieņemt jauno varu un tā saglabāt savu stāvokli sabiedrībā? Nē! Labāk lepnā nabadzībā nekā savā pilī, maksājot meslus Mataau."
Nekad iepriekš viņa nebija pat iedomājusies par savu stāvokli. Agrāk Firistru apmierināja šāda lietu kārtiba, taču šodien kaut kas bija mainījies. Viņa vairs necietīs nožēlojamo eksistenci. Nu viņa tam pieliks punktu. Viņa ir pelnījusi citādu dzīvi. Firistra vairs nenesīs ūdeni un nekurs pavardu, siltuma iegūšanai izmantojot kaltētus lopu mēslus!
Klusi izslīdējusi no cietās guļvietas, viņa basām kājām devās laukā no būdas, lai neuzmodinātu māti un tēvu. Ieelpojusi dzestro nakts gaisu, meitene juta sevī mostamies savādu, brīnumainu spēku, kas šķita iestrāvojam viņā no pašas zemes. Basās pēdas sala rasotajā zālē. Visu ķermeni pāršalca sīkas trīsas. Plānais linu krekls bija bezspēcīgs pret pavasara nakts vēsumu.
Firistra iztēlojās, ka viņas ķermenim pieglaužas maigs, silts zīds un pēdas vairs neskaras pie saltās zemes. Palūkojusies uz sevi, viņa pārsteigta secināja, ka plāno linu kreklu ir nomainījušas ērtas, piegulošas bikses un silts, plats krekls, bet kājas sargāja gari ādas zābaki.
"Ja viss būs tik vienkārši arī turpmāk," viņa apmierināti nodomāja, "tad mana dzīve kopš šīs dienas solās kļūt visai patīkama."
Kāds iekšējs spēks lika viņai kaut kur doties. Kurp, to Firistra nezināja. Taču ilgāk palikt šeit, pie Reakordas drupām, viņa nespēja. Kaut kas dzina viņu uz priekšu viņai nezināmā virzienā.
Domhanda, Akmens Vārti, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrais ceturksnis (11. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Sajūtas bija līdzīgas teleportācijai tā pati sadalīšanās un atkal savienošanās. Tikai šoreiz šīs sajūtas bija daudz spēcīgākas, bet ne tik ilgas. Acīmredzot pāreja ilga tikai mirkli. Tiklīdz viņi visi bija šķērsojuši Vārtus, enerģijas lauks viņiem aiz muguras izgaisa kā nebijis. Apkārt valdīja dziļa tumsa. Debesis, kas pirms mirkļa bija kā nosētas spožām zvaigznēm, klāja biezi mākoņi.
- Stāt! tumsā kaut kas sakustējās un uzsauca gēlu valodā. Kas nāk?!
- Nea weana tektira Cirmenal Obzāns noskaldīja pirmtautas valodā. Mēs esam Cirmeņa karotāji!
Tas iedarbojās kā bumbas sprādziens. Pēkšņi mazo laukumiņu pie Vārtiem piepildīja tumši stāvi. Nošķindēja bruņas. Bija dzirdama metāla strīķēšanās pret metālu. Šāda skaņa parasti radās, izvelkot zobenu no maksts. Tas noteikti nevēstīja neko labu. Zefars un Sedrs nosprieda, ka viņu ļaunākās nojautas ir piepildījušās. Smagārs bija norīkojis pie Vārtiem sargus, gaidot viņu ierašanos.
"Nomierinieties!" Obzāns domās vērsās pie pārējiem. "Atcerieties, ka Smagāram mēs esam vajadzīgi dzīvi. Tas nozīmē, ka mums ir visas izredzes atkauties, lai arī cik lielu pulku viņš šeit ir atstājis."
"Tavs optimisms ir ļoti iedvesmojošs," Sedrs zobojās. "Iespējams, ka mūs tūlīt savāks kā zvērus kādā tīklā un aizstieps tieši pie mūsu drauga."
- Obzān? klusi iejautājās Heinrihs. Vai mums ir izredzes?
- Protams, Obzāns bija noskaņots kareivīgi. Velc tik laukā tēva zobenu. Izpriecāsimies no sirds!
Sastājušies aplī, lai viņus kāds nepārsteigtu no aizmugures, ceļinieki sagatavojās kaujai. Nepieredzējušajiem zobenvalžiem un Heinriham šis solījās izvērsties par īstām ugunskristībām. Lai gan tumsā nebija iespējams saskatīt, cik lieli ir ienaidnieka spēki, to noteikti bija vairāk nekā virs pret viru.
"Varbūt mēs varam izmantot ilūziju vai kaut kādus Vārdus?" iejautājās Igra.
"Ilūzijām mums noteikti nepietiks spēka," paskaidroja Obzāns, "bet Vārdus varētu slāpēt Vārtu enerģija. Tā vēl ir tepat. Esmu pārliecināts, ka vecais maitasputns par to ir padomājis. Nāksies vien izkauties, draugi."
Obzāns lieliski saprata, ka pārējos šādas izredzes nebūt neiepriecina. Līdz šim viņu dzīvē bija notikusi tikai viena kauja. Lai gan viņš bija pārliecināts par biedru prasmēm, jo pats bija viņus apmācījis, cīņai uz dzīvību un nāvi bija nepieciešama ari psiholoģiskā gatavība.
Taču ilgai domāšanai laika neatlika. Viņu acis vēl nebija apradušas ar tumsu, kad Sedra tuvumā atskanēja klusināts kaujas sauciens, un, tikai instinktīvi aizliekot sev priekšā zobenu, viņam izdevās izvairīties no visai nopietna ievainojuma. Zobenu šķindoņa atskanēja gan pa kreisi, gan pa labi. Kliedzieni un būkšķi bija vienīgās pazīmes, kas piķa melnajā tumsā norādīja uz cīnītāju atrašanās vietu. Sedrs nopriecājās, ka viņi iedomājušies sastāties tik cieši cits pie cita, jo tumsā drīz vien
varēja nokļūt zem savējo zobena.
* * *
Acis pamazām aprada ar tumsu, un nu vismaz bija iespējams izšķirt krietni tumšākos cilvēku siluetus. Igra nopriecājās, ka tumsā neredz ienaidnieku sejas un acis. Spriežot pēc kliedzieniem, kas atskanēja netālu no viņas, viņa droši vien bija kādu ievainojusi vai pat nokāvusi. Labi, ka tumsa liedza ieraudzīt šīs šausmas. Viņa būtu varējusi izmantot čūskas redzi, taču izvēlējās taustīties tumsā, nevis skatīt pašas rokām paveiktos šausmu darbus.
Cīņa ar katru mirkli kļuva aizvien niknāka. Kareivjiem, kā jau Obzāns nojauta, acīmredzot bija dots rīkojums sagūstīt viņus dzīvus. Taču no tā, vai viņiem tas izdosies, droši vien bija atkarīgas viņu pašu dzīvības. Ja viņus nenokaus zobenvalži, visticamāk, sodīs un nokaus Smagārs vai Mataau. Zobenvalžiem un Heinriham šādu ierobežojumu nebija. Viņu vienīgais mērķis bija palikt dzīviem. Nebija svarīgi, ka viņu dzīvībai
varēja būt visai augsta cena. Par to varēs domāt vēlāk.
* * *
Iespējams, ka bija aizritējušas tikai dažas minūtes. Iespējams vairākas stundas. Viņi tikai cirta un cirta kaut kur tumsā. Zefāram aklās vistiņas bija apnikušas.