"Ja būtu kaut viens gaismas stars," viņš prātoja, "mēs jau sen būtu atkāvušies un nozuduši."
Danoi nojen rundra! viņš klusi uzsauca. Radi gaismas lodi!
Vārtu enerģija jau bija ieplūdusi zemē, un Zefara Vārdi lika virs mazā laukumiņa iegailēties krietna apelsīna lieluma lodei, kas izstaroja maigi zilganu gaismu. Tā ļāva saskatīt apkārtējos priekšmetus, taču neapžilbināja.
"Oho!" Obzāns atzinīgi izsaucās. "Tu esi labi mācījies, Zefār! Paldies!"
"Vienmēr laipni!" puisis atsaucās, lai gan tas, ko viņš ieraudzīja, lika matiem sacelties stāvus.
Tagad kauja norisinājās uz vieniem vārtiem. Zobenvalži cirta pa labi un pa kreisi. Smagāra un Mataau atstātajiem kareivjiem vairs nebija nekādu izredžu. Turpmākie notikumi izšķīrās dažu minūšu laikā. Nu jau laukumiņā noguruši un aizelsušies stāvēja pieci ceļinieki, bet apkārt viņiem mētājās nedzīvi, sakropļoti ķermeņi.
Reakorda, tajā pašā laikā
Soļojot klusi kā vēja pūsma, Firistra ielavījās kalēja smēdē. Aizdegusi pie durvīm esošo lukturi, viņa apskatīja telpu un drīz vien pamanīja meklēto. Telpas tālākajā kaktā rindojās vairāki zobeni. Apņēmīgi šķērsojusi telpu, meitene paņēma pirmo, kas bija piesaistījis viņas uzmanību. It kā visu mūžu būtu to darījusi, Firistra apjoza siksnu un, izvilkusi no maksts līko, vieglo ieroci, mirkli patīksminājās par vājās gaismas atspulgu asmenī.
Ielikusi zobenu atpakaļ maksti, viņa devās laukā pa durvīm, nodzēsa lukturi un mērķtiecīgi virzījās pāri tumšajam pagalmam uz stalli. Tiklīdz viņa atvēra durvis, stallī atskanēja satraukto dzīvnieku sprauslošana un bubināšana. Nepievēršot tai ne mazāko uzmanību, viņa iegāja tuvākajā steliņģī, tumsā uztaustīja zirglietas un ar ierastām kustībām sagatavoja dzīvnieku ceļam. Svešāds, neizprotams spēks dzina viņu uz priekšu, neļaujot kavēties ne mirkli, it kā no tā būtu atkarīga visas pasaules pastāvēšana.
Izvedusi zirgu tikai no steliņģa, Firistra pat nepapūlējās izvest dzīvnieku pagalmā. Turpat stallī viņa ielēca seglos un no visa spēka ietrieca papēžus dzīvnieka sānos. Sāpēs un izbīlī zirgs saslējās pakaļkājās, taču jātniece noturējās un, izsaukusies "Nū!", lika zirgam pilnos auļos doties uz priekšu. Tikai uz priekšu! Tālāk, aizvien tālāk projām no Reakordas. Pretī viņas nākotnei!
Stundas gājienā no Akmens Vārtiem, tajā pašā laikā
Atspiedusies pret koku, Igra nespēkā noslīga zemē. Viņas ķermenī nebija neviena muskuļa, kas nesmelgtu un nesāpētu. Tiesa, neviena ievainojuma viņai nebija. Taču tas situāciju nepadarīja ne par matu labāku. Tiklīdz kauja pie Vārtiem bija beigusies, viņi visi bija skrējuši prom, ko kājas nes. Nonākt uz pareizā ceļa viņi vēl pagūs. Svarīgākais bija izvairīties no iespējamās tikšanās ar Smagāra sarūpētiem papildspēkiem. Ja nebijis uzbrukuma, viņi būtu nakti pārlaiduši turpat pie Vārtiem un līdz ar rītausmu meklētu ceļu uz Mentaru. Tagad šo nodomu nācās atmest.
Aizverot acis, viņa atkal un atkal redzēja sakropļotos ķermeņus bez dzīvības guļam sev apkārt, un apziņa, ka vairākiem karavīriem dzīvību ir atņēmusi viņa, radīja nelabumu. Kā salta, tumša roka tas saspieda meitenes kaklu, un pāri vaigiem sāka plūst asaras. Kaut kur pa kreisi no Igras Zefārs klusi skaitīja dziedināšanas Vārdus. Acīmredzot viņš bija ievainots. Pa labi no Igras smagi elpoja Sedrs.
"Cik labi, ka tumsā neviens neredz mani raudam," Igra nodomāja. Viņai ļoti negribējās, lai puiši uzskatītu viņu par čīkstulīgu skuķi.
Kas tad nu? čukstus jautāja Obzāns, notupstoties līdzās meitenei un saudzīgi atglaužot no viņas pieres atrisušu matu šķipsnu. Kas noticis manam brašākajam kareivim?
- Saki, Obzān, Igra centās apslāpēt šņukstus, tu taču savā dzīvē esi nogalinājis ne vienu vien reizi, vai ne?
- Ir nācies, virs smagi nopūtās, apsēžoties līdzās Igrai un apliekot roku pusaudzes kalsnajiem pleciem.
- Vai ar to vispār jebkad ir iespējams sadzīvot? meitenes balsi bija dzirdams rūgtums.
- Atkarīgs no tā, kā tu to uztver, draudziņ, Obzāns tēvišķi noglāstīja meitenes matus. Redzi, tagad mēs esam kļuvuši par kareivjiem. Tā ir mazliet cita dziesma. Ja tu atņem kādam dzīvību sava labuma dēļ, to sauc par slepkavību. Ja netici man, pajautā Zefāram. Viņš tev to izskaidros no likuma viedokļa. Taču karā valda citi likumi. Karaviram ir tikai divas izvēles: vai nu viņš nokaus pretinieka karavīru, saglabās savu dzīvību un turpinās kalpot tam, kas dod viņam pavēles, vai ari pretinieka karavīrs nokaus viņu to pašu iemeslu dēļ. Tas nav personisks naids. Nereti kaujas laukā sastopas cilvēki, kas iepriekš cits citu nemaz nav pazinuši, un viņu starpā nav naida. Vienīgais, kas pretnostatījis viņus, ir viņu pavēlnieki. Mans skolotājs Gjarahs mēdza teikt: karā nenogalina, karā iznīcina ienaidniekus. Ar šo ir iespējams sadzīvot. Vai to ir iespējams pieņemt? Noteikti ne! Karš pēc būtības ir pretdabisks. Bet ne jau mēs esam šo karu sākuši. Mūsu uzdevums ir šo karu izbeigt. Mums ir jāpanāk, lai atgriežas laiki, kad strīdus neizšķīra kaujas laukā, atņemot dzīvību. Lai atgriežas tie laiki, kad strīdus risināja pie pārrunu galda.
- Nav nozīmes tam, kā to nosauc. Slepkavība vai pretinieka iznīcināšana. Būtību dzīvības atņemšanu tas nemaina. Man šķiet, ka es līdz mūža galam redzēšu sakropļotos, nokautos karavīrus, Igra nopūtās.
- Man gribētos, lai tava ierašanās Domhandā būtu bijusi patīkamāka, Obzāns paspieda meitenes plecu un nevilšus nodomāja, ka Igrai dzīve ir uzlikusi pārāk smagu pārbaudījumu, taču man nāksies tevi apbēdināt, jo tas, ko mēs tikko piedzīvojām Vārtu tuvumā, ir tikai sākums. Šādus skatus un pat vēl briesmīgākus tev nāksies redzēt vēl daudzreiz. Arī pašai nāksies ciest. Tas ir karš, mīļā.
Obzāna vārdi nesniedza mierinājumu. Tieši pretēji. Igras jau tā nomāktais garastāvoklis kļuva vēl smagāks. Tomēr viņa bija pateicīga biedram par to, ka viņš nemēģināja melot, lai viņu saudzētu. Ja īstenība ir tik skarba, tad labāk zināt, ar ko nāksies samierināties. Taču šis bridis bija laupījis meitenei pēdējos spēkus, un viņa nespēja savaldīties. Asaras plūda nevaldāmā straumē, un Igra pieglaudās Obzāna plecam.
- Nekaunies par savām asarām, draudziņ, Obzāns piekļāva viņu cieši sev klāt. Jums, sievietēm, daba piešķīrusi milzīgu priekšrocību iespēju izraudāties. Tas palīdz pārvarēt grūtības. Asaras atvieglo sirdi, attīra, šķista. Mums jau kopš mazotnes iepotē, ka "lieli zēni neraud", un paaudžu paaudzēs mēs esam zaudējuši spēju attīrīties izraudoties. Mēs visu krājam sevī, tādēļ daudzi kļūst īgni un skarbi. Izraudies! Nebaidies par to, ko par tevi nodomās citi.
Kamēr Igra klusi šņukstēja, piespiedusies Obzāna krūtīm, viņa vērīgās acis pētīja apkārtni. Pagaidām viņiem briesmas nedraudēja. Kamēr ziņa par patruļas sakaušanu nokļūs līdz Smagāram, paies krietns laika sprīdis. Neviens, kas spētu ātri nogādāt ziņu pavēlniekiem, nebija palicis dzīvs. Obzāns gan nebija pārliecināts, vai ziņnesis nav devies ceļā jau pašā kaujas sākumā. Taču ari tad viņam būs nepieciešams laiks. Smagārs bija ieradies Domhandā pirms vairākām dienām un, visticamāk, jau atradās krietni tālu no Vārtiem. Tātad viņi pilnīgi noteikti bija ieguvuši vairāku stundu rezervi. Šobrīd slēpšanās mežā un tumsā dāvāja viņiem vairākas priekšrocības. Lai meklētu viņus, pēddziņiem būtu nepieciešamas lāpas, tātad viņi būtu laikus pamanāmi. Turklāt pat tad, ja pēddziņi spētu pārvietoties tumsā, mežā to nebija iespējams izdarīt bez skaņas. Agri vai vēlu kāds karavīrs uzkāptu uz sausa zara vai pakluptu pret cini, liekot nožvadzēt bruņojumam. Visbeidzot, viņiem pašiem bija priekšrocība, kuras nebija ienaidnieka karavīriem: viņš jau labu laiku pārlūkoja mežu ar savu sikspārņa redzi un ieklausījās katrā troksnī, izmantojot savu spēju dzirdēt ultraskaņas. Kad Igra būs nomierinājusies un atguvusi līdzsvaru, viņi varēs uzmanīt apkārtni kopā. Tumsā Igras spēja redzēt kā čūskai būs ļoti noderīga, turklāt šāds uzdevums liktu viņai justies nozīmīgākai, mazinot kaujas radītos sirdēstus.