- Klau, Obzān, ieminējās Heinrihs, palabo mani, ja kļūdos, bet man šķiet, ka pie Vārtiem bija atstāta apmēram četrdesmit viru liela vienība. Vismaz tik daudz es paguvu saskaitīt.
- Tā bija, Obzāns apstiprināja. Arī viņš bija paguvis saskaitīt četrdesmit vīrus.
- Bet tie taču nebija Smagāra viri, Heinrihs prātoja. Viņi bija tērpušies pavisam citādāk nekā tu.
- Tur bija apvienotie spēki, paskaidroja Obzāns. Daži bija Smagāra viri, ierindas kaujinieki. Citi bija Mataau karavīri. Acīmredzot abi sirdsdraugi viens otram tik ļoti neuzticas, ka labāk izvēlas visā dalīties.
- Bet tad jau sanāk, Sedrs rūgti iesmējās, ka Smagāram ir bikses pilnas. Pat tad, ja viņš šo patruļu pie Vārtiem atstāja mūsu dēļ, kas ir ticamākais izskaidrojums tādai sagaidīšanas delegācijai, viņš taču gaidīja tikai mūs četrus. Desmit pret vienu! Acīmredzot vecais lops uzskata, ka ar mums ir jārēķinās.
- H sanāk gan, Obzānam nācās piekrist. Viņš jau bija domājis par to. Viens ir skaidrs: patruļas uzdevums bija sagūstīt, nevis nogalināt.
To nu viņam nevajadzēja teikt! Savu kļūdu Obzāns pamanīja pēc mirkļa, kad Igras nagi sāpīgi ieurbās viņa rokā. Tagad viņa mocīsies pašpārmetumos par to, ka nokāvusi cilvēkus, kuri nemaz netīkoja pēc viņu dzīvības.
"Es jau teicu, draudziņ," Obzāns domās vērsās pie Igras, "tas ir karš. Turklāt, ja šos vīrus nebūtu nokāvuši mēs, viņi kristu no savu pavēlnieku rokas. Karavīru, kas nav spējis izpildīt savu uzdevumu, bieži vien soda ar nāvi. Jo īpaši, ja runa ir par tādiem pavēlniekiem, kādi ir Smagārs un Mataau. Šādi valdnieki karavīrus uzskata tikai par rikiem savu mērķu sasniegšanai. Viņuprāt, tie nav cilvēki. Viņu karavīri kalpo saviem pavēlniekiem nevis idejas, bet baiļu dēļ. Tādēļ nepārmet sev neko."
Elkardona, pēc dažām stundām
Saules stari tikko bikli apspīdēja debesu pamali. Pļavas un tuvējo mežu vēl klāja pelēcīga rīta migla. Naktī, šķiet, bija lijis. Liza lūkojās nemīlīgajā ainavā, un tā ne par matu neuzlaboja viņas drūmo omu. Visu nakti viņu atkal bija mocījuši tēli. Ikviens no tiem centās pārvilināt viņu savā pusē. Kā dēmoni, kas tīko pēc viņas gara. Vieniem viņa gribēja uzticēties, taču iekšējā balss mudināja būt piesardzīgai. Citi vienkārši centās būt viņai līdzās, bet prāts apgalvoja, ka viņai no tiem jāturas pa gabalu. Ja vien viņa spētu atcerēties kaut vai kādu sīkumu…
Lai gan skolotājs bija atzinīgi novērtējis lorda Mataau viņai iekārtotās telpas, Lizai tās šķita nemājīgas, viņa tajās jutās slikti. Drūmais skats aiz loga bija daudz pievilcīgāks nekā atrašanās šajos mēbeļu un greznumlietu labirintos. Ja vien viņa varētu iziet pagalmā! Varbūt viņas domas kļūtu nedaudz gaišākas.
Piegājusi pie durvīm, meitene pārsteigta secināja, ka tās ir aizslēgtas. Viņa labi atcerējās, ka vakarā tās noteikti bija vaļā. Pēdējais, kas bija apciemojis viņu pirms aizmigšanas, bija Renārs. Vai varētu būt, ka viņš kaut kāda iemesla dēļ ir aizslēdzis durvis? Iespējams. Kas zina, kādēļ viņš tā rīkojies. Varbūt tas ir bijis pašas Lizas drošībai. Kopš brīža, kad viņi bija sastapušies ar šo lordu Mataau, Lizu nepameta sajūta, ka skolotājs viņam neuzticas.
Taču pārdomas nemazināja Lizas vēlmi izkļūt no telpām. Ja nu skolotājs licis viņu ieslēgt, lai pasargātu Lizu no nevēlamiem apmeklētājiem? Tad taču viņa drīkst iziet no savām istabām. Meitene ilgi lūkojās uz slēgtajām durvīm, prātojot, kā tās atvērt, kad pēkšņi durvju vairs nebija. Pārsteigta viņa palēca soli atpakaļ, bet tad apņēmīgi devās uz priekšu un izgāja tumšajā pils gaitenī.
Klusi slīdot uz priekšu, Liza prātoja, vai visas viņas vēlēšanās varētu piepildīties tikai tādēļ vien, ka viņa kaut ko ļoti, ļoti vēlas? Uz viņas atmiņām tas acīmredzot neattiecās. Bet durvis taču bija izgaisušas! Meitenei kārojās pārbaudīt, vai viņa spētu iegūt vēl kaut ko, ko vēlētos. Nu, piemēram, gaismu šajos tumšajos gaiteņos.
Kādu brīdi nekas nenotika. Liza jau sāka domāt, ka tās bijušas tikai muļķīgas iedomas, kad tuvējā sienai piestiprinātajā svečturī esošie sveču nodeguļi iedegās ar spožu liesmu. Drīz tiem pievienojās ari citas sveces, un pils gaitenī ieplūda maiga, zeltaina gaisma.
Gaiteņu labirints tagad vairs nešķita tik biedējošs, tomēr ari mājīgāks tas nekļuva. Atrast ceļu laukā no pils nemaz nebija tik viegli, un te nelīdzēja arī Lizas vēlēšanās. Visbeidzot viņa pilnīgi apmaldījās un nokļuva plašā zālē, kurā omulīgi kūrās kamīns. Pirmajā mirklī telpas plašumā un puskrēslā viņa pat nepamanīja pie kamīna augstajos krēslos sēdošos cilvēkus. Uguns solītā siltuma vilināta, Liza devās dziļāk telpā, kad nejauši līdz viņai atplūda klusas balsis. Vienā no tām meitene atpazina lorda Mataau piesmakušo, brīžiem diezgan spalgo balsi. Otra balss bija krietni zemāka, skarbāka. Taču neviens no runātājiem noteikti nebija skolotājs. Viņa sulīgo, it kā no krūtīm skanošo balsi viņa pazītu pat aizsietām acīm.
Liza gribēja tikpat klusi izslīdēt laukā no telpas, lai neviens viņu nepamanītu, taču saruna pēkšņi piesaistīja meitenes uzmanību, un viņa piesardzīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, lai nokļūtu tuvāk runātājiem.
- Viņš ir visai tālu ticis, milord, noteica rupjās balss īpašnieks. Ja tā, būtu labi iegūt viņu par mūsu sabiedroto uz ilgāku laiku.
- Ari tagad viņš neatsakās palīdzēt, lords Mataau garlaikoti noteica. Viņš jau ir nodevis mūsu rīcībā visus savus vīrus. Tas, ka pa Vārtiem nav iespējams ienest ieročus, kas vienā mirklī padarītu mūsu pretiniekus rāmus, ir traucējoši, bet nav nelabojami. Ja jau viņam ir uzticami cilvēki, kuri darbojas turienes zintnieku garā, kādēļ gan nepierunāt lordu Smagāru, lai viņš atved tos šurp. Viņi tad varētu šeit uz vietas radīt tās viņu… Kā tur bija? Ak jā! Lāzerpistoles. Tā mēs drīz vien nospiestu uz ceļiem dumpīgo Mentaru, pakļautu ideālistus elfus un iekarotu, nē izkausētu, Ledkalni, iekams tā vēl nav pamodusies. Rūķi un troļļi būtu vairs tikai sīks kavēklis ceļā uz visaptverošu uzvaru.
- Taču lords Smagārs noteikti vēlēsies par to kaut ko pretī, otrs vīrs šķita runājam ar sevi pašu.
- Es pat zinu, ko viņš vēlas, Mataau iesmējās. Ja dabūsim viņam Obzānu un pārējos zobenvalžus, Smagārs būs laimes virsotnē.
- Nezinu, nezinu, Mataau sarunbiedrs domīgi novilka. Nedomāju, ka mums nāktu par labu, ja Smagārs iegūtu Cirmeņa varu. Ar tādu varu viņš var kļūt bīstams. Lai gan viņš apgalvo, ka viņu interesē Jaunās pasaules uzlabošana. Ka Domhanda viņu neinteresē. Te ir divas iespējas. Vai nu viņš, ieguvis savu, pamās mums atvadas un nozudīs uz visiem laikiem, mēs viņam vairs nebūsim vajadzīgi, varēsim te vārīties savā katlā vieni un vien sapņot par tiem viņa lāzerieročiem, vai arī, ticis pie kārotā Jaunajā pasaulē, viņš sāks snaikstīties pēc tikpat visaptverošas varas šeit.