- Tātad, it kā runa būtu par kaut ko pavisam ikdienišķu, Mataau atmeta, mums jāatrod kaut kas tāds, kas viņam būtu svarīgāks par Cirmeņa zobeniem, lai mēs varētu ilgāk izmantot viņa labvēlību. Katram ir kāda vājā vieta. Varbūt tas viņa sievišķis?
- Tas neder, padomnieks noteica. Tā skuķe viņam nemaz tik nozīmīga nav. Es domāju, ka mūsu interesēs ir pēc iespējas ilgāk aizkavēt brīdi, kad viņš tiks klāt zobeniem. Tikmēr mums jāizdomā, kā pašiem iegūt šo spēku un līdz ar to varu gan Domhandā, gan Jaunajā pasaulē. Kas teicis, ka mēs nedrīkstētu paplašināt savu ietekmes jomu?
Lizas sirds sitās kā negudra. Viņa pat sabijās, ka sirdspukstus varētu sadzirdēt abi pie kamīna sēdošie vīri. Klusi, cik vien spēdama, meitene kāpās atpakaļ uz durvīm. Viņai steigšus bija jāatrod skolotājs un jāizstāsta viņam, ka pret viņu tiek perināta sazvērestība.
Aizkļuvusi drošā attālumā, Liza metās skriet pa bezgalīgajiem pils gaiteņiem, cerot, ka kāds no tiem izvedīs viņu no pils vai aizvedīs pie skolotāja.
Mežs pie Akmens Vārtiem, tajā pašā laikā
Nakts bija aizritējusi bez starpgadījumiem. Dežurējot uz maiņām, zobenvalžiem bija izdevies pat nedaudz pagulēt. Zefāra kāja jau jutās labāk. Lai gan sevi dziedināt nebija viegli, viņam šie Vārdi padevās itin labi. Tiklīdz meža biezoknī ielauzās pirmā gaismiņa, Obzāns rosināja posties ceļā. Rūpīgi izpētījuši karti un noteikuši savu atrašanās vietu, ceļinieki secināja, ka līdz Mentarai viņiem mērojams visai tāls ceļš.
- Ja mans acumērs un spēja salīdzināt mērogus ir spēkā arī Domhandā, noteica Sedrs, tad šo ceļu mēs pieveiktu kādās divās nedēļās. Ar dēli es to spētu pieveikt vienas dienas laikā.
- Kā ar teleportēšanos? iejautājās Zefārs.
- Lai teleportētos, mums jāzina, kurp, Obzāns domīgi braucīja zodu. Taču neviens no mums Mentarā nav bijis.
- Varbūt paskaidrosi saprotamāk? īgņojās Heinrihs.
- Paskaidroju, runājot kā ar niķīgu bērnu, noteica Obzāns. Lai teleportētos uz noteiktu vietu, ir jāspēj iztēloties tās izskats. Atceries, ko es jums mācīju: uztaisi sev iztēlē bildi. Ņemot vērā, ka neviens no mums šeit nekad iepriekš nav bijis un, cik man zināms, Domhandas fotogrāfijas nav redzējis, neviens arī nespēj izveidot pietiekami skaidru iztēles bildi, lai spētu teleportēties.
- Velns! nolamājās Sedrs. Tas nozīmē, ka mēs iztērēsim pusi laika, iekams tiksim līdz Mentarai, un tikai nedaudz mazāk, ja paveiksies ar kādu transportu, lai tiktu atpakaļ. Tikmēr tas draņķis Smagārs būs pie Vārtiem novietojis vai pusi savas armijas, un Suzanna, atverot Vārtus, nokļūs tieši Smagāra maigajos apskāvienos. Mēs būsim viņu iegāzuši kā visļaunākie nodevēji.
- Klusu! pēkšņi nošņācās Obzāns. Meža biezoknī kaut kas bija sakustējies.
Igra palūkojās turp un pamanīja dzīvu organismu. Tas izstaroja siltumu un pārvietojās vertikāli.
- Uz labu vai uz ļaunu? Igra domīgi jautāja Obzānam.
- Tas, ka nācējs ir viens, noteikti ir uz labu, vīrs nomurmināja. Ja runa būtu par vajātājiem, tad tie pa vienam neklejotu, un es nevienu citu neredzu.
Arī Igra redzēja tikai vienu nācēju, kas ik pa laikam apstājās, it kā ieklausoties apkārtējās skaņās. Laikam jau ari ceļiniekam bija iemesls baidīties un būt piesardzīgam. Ja Mataau pakļautībā esošā teritorijā šis nācējs uzvedās tik apdomīgi, tad gluži draugs šo zemju pavēlniekam viņš nevarētu būt.
- Tas gan nav rādītājs, uztvēris Igras domas, noteica Obzāns. Tikpat labi tas var būt mednieks. Tad viņa piesardzība ir saistīta nevis ar atrašanos naidīgā teritorijā, bet gan ar nepieciešamību dzīt pēdas zvēriem. Tomēr man šķiet, ka jebkurā gadījumā no viena nācēja mums nav jābaidās.
- Tā vēl tik trūka, rūgti noteica Zefārs. Nolikām četrdesmit, tiksim galā ari ar vienu. Taču šoreiz gan pacentīsimies viņu nenobeigt.
Vientuļais nācējs tuvojās. Nu viņš jau bija saskatāms ari Zefaram, Sedram un Heinriham. Pēc izskata nācējs atgādināja vienkāršu puisi, kas tērpies staigāšanai pa mežu piemērotās drēbēs: brūnās ādas biksēs un platā ādas tunikā, kas rotāta skaistiem izšuvumiem. Mokasīnos ieautās kājas spēra klusus, piesardzīgus soļus. Jauneklis varēja būt gadus divdesmit vecs. Viņa piķa melnie mati bija sasieti pakausī. Neparastās, vērīgās acis ik pa laikam ieskatījās mežā, un šķita, ka viņš ošņā gaisu kā zvērs, kas meklē medījumu. Ieročus nācējam neredzēja, tādēļ zobenvalži nekādus draudus viņā nesamanīja. Taču Obzāns bija šo to mācījies no Smagāra kļūdām. Ja skolotājs savā augstprātībā parasti savus ienaidniekus novērtēja par zemu, tad Obzāns drīzāk centās pamanīt briesmas tur, kur to nemaz nebija.
Uzmanīgi, lai nepiesaistītu nācēja uzmanību, Obzāns mēģināja nolasīt nācēja domas. Domhandā ar šīm prasmēm bija jāpiesargās. Renārs un Gjarahs bija stāstījuši, ka šeit nekad nevari zināt, ar ko sastapsies, un cilvēki, kuri paši spēja lasīt domas, lieliski juta šādu iejaukšanos.
"Tas neattiecas tikai uz Sedru," Obzāns sevī nosmējās, atceroties, ka jau neskaitāmas reizes ir skenējis Sedra domas, viņam pašam to nemanot.
Tomēr pat ar paviršu ielūkošanos puiša domās pietika, lai kļūtu skaidrs, ka viņš nav Mataau lojāls cilvēks. Tiesa, neko daudz Obzānam noskaidrot neizdevās. Tiklīdz nācējs sajuta, ka tiek nolasīts, viņš acumirklī nobloķēja savu prātu. Saausījies un pavērsis degunu tieši uz cirmeniešu slēpņa pusi, jauneklis rūpīgi ieskatījās biezoknī.
- Ja esi ienaidnieks, sargies, puisis rāmi noteica. Ja esi draugs, parādi man savu seju.
Viņa balss bija klusa, taču pavēle nepieļāva iebildumus.
-Ja esi Cirmeņa draugs, tad esi arī mans draugs, Obzāns drosmīgi atstāja slēpni un nostājās vietā, kurā nācējs varēja viņu labi saskatīt.
- Ne visi Cirmeņa draugi ir ari meža draugi, jauneklis nesatricināmā mierā noteica un apstājās drošā attālumā no cirmeniešu slēptuves. Zaļā gredzena valdītājs nav meža draugs. Ja esi draugos ar viņu, mežos tev nekas nav meklējams.
-Ja esi pret zaļā gredzena valdītāju, tad mums noteikti ir pa ceļam, Obzāns pasmaidīja. Sabiedrotais šobrīd bija kā pašu debesu dāvana.
Pēc īsas apsveicināšanās un iepazīšanās Vorjaks no Zvaigžņu skrējēju cilts pavēstīja, ka šajā mežā uzturēties nav droši, un aicināja ceļiniekus turpināt ceļu kopā.
Elkardona, pēc dažām stundām
Liza skrēja un skrēja. Gaitenis pārgāja galerijā, galerija kāpnēs, kāpnes atkal gaitenī. Nelīdzēja ne vēlēšanās izkļūt no pils, ne vēlēšanās atrast skolotāju. Viņa maldījās pa pili līdz spēku izsīkumam un jau prātoja, ka labāk būtu nolīst kādā kaktā, lai tur klusītēm gaidītu savu pēdējo stundiņu, kad pēkšņi vienā no gaiteņiem Liza uzskrēja virsū Džonam. Lai gan meitene juta pret šo vīru dziļu riebumu, šobrīd viņš šķita Lizai kā augstāko spēku sūtīts glābējs. Asarām nevaldāmi plūstot, viņa saraustīti un neskaidri kliedza, lai Džons tūliņ pat ved viņu pie skolotāja.
Nekad iepriekš Džonam nebija nācies saskarties ar sievietēm, izņemot tās, kuras bija jāatved pie skolotāja vai jānopratina. Apjucis viņš stāvēja gaiteņa vidū un mēģināja izdomāt, kā lai nomierina šo histēriski kliedzošo un raudošo būtni, kura pat nespēja loģiski paskaidrot, kas noticis. Jebkurā gadījumā prātīgākais, ko viņš šobrīd varēja darīt, bija aizvest meiteni pie Smagāra.