Saudzīgi satvēris aiz rokas neprātīgi elsojošo radījumu, viņš veda Lizu pa gaiteni uz Smagāra istabām.
"Sievietes," Džons nicīgi nodomāja. "Ne velti skolotājs tās necieš ne acu galā."
Murminādams kaut ko par to, ka viss būs labi un skolotājs visu atrisinās, Džons ieveda Lizu Smagāra istabā.
- Skolotāj, viņš bikli pasauca. Traucēt Smagāru meditācijas laikā bija bīstami.
* * *
"Vai tiešām tu ceri, ka šis stulbais, ambīciju pārņemtais un aprobežotais zobena vicinātājs spēs tev palīdzēt?" Meistars ķērca.
"Vismaz viņa karapulki man palīdzēs notvert pārējos zobenvalžus," Smagārs īgņojās. Meistars kļuva jo dienas, jo neciešamāks. Tas, protams, bija izskaidrojams. Gadsimtu mija tuvojās, bet zobeni vēl aizvien nebija apvienoti. Ja viņš neiegūs Cirmeņa varu līdz simtgades mijai, tad nāksies gaidīt vēl simts gadus, lai apvienotu zobenu varu. Tikmēr noziedzība plauks, taisnīguma uzvara būs jāatliek uz veselu gadsimtu. Pasaulēs turpinās valdīt ļaunums. "Obzāns noteikti ieradīsies, Meistar. Viņš vēlēsies atbrīvot meiteni. Tad Mataau un mani vīri sagūstīs viņu tieši pie Vārtiem."
"Un pārējie?" balss neatlaidās. "Vai esi pārliecināts, ka pārējie viņam sekos?"
- Skolotāj, Džona balss ielauzās viņa apziņā kā spēja brāzma.
- Vai neesmu teicis… Smagārs nikni iesāka, taču, atverot acis un ieraugot asarām noplūdušo Lizu, tūlīt pat savaldījās un smaidot uzrunāja meiteni: Kas noticis, mīļā?
- Skolotāj, meitene šņukstēja, viņi nodos tevi!
- Ūdeni! Smagārs pavēlēja Džonam. Nomierinies, mans bērns! Apsēdies! Tu esi ļoti satraukta.
- Lords Mataau… Liza gandrīz kliedza.
- Būs labi, bērns, Smagārs mierināja. Atstāj mūs vienus, Džon!
- Skolotāj, Liza tik tikko pieskārās Smagāra pasniegtajam ūdens kausam. Viņi perina sazvērestību pret tevi.
"Lieliski!" Smagārs nopriecājās, nolasījis Lizas domas, no kurām uzzināja daudz vairāk nekā no pašas raudošās meitenes. "Viņa ir gatava riskēt, lai brīdinātu un aizsargātu mani. Vēl mazliet, un Gjaraha meita būs gatava mirt par mani."
- Es zinu, bērns, Smagārs noglāstīja meitenes matus. Taču mēs tiksim ar to galā. Mēs abi kopā! Lords Mataau ir ļauns cilvēks, taču šobrīd viņš mums ir nepieciešams kā sabiedrotais, lai atriebtu tavas mātes nāvi. Kad tiksim ar to galā, mēs atriebsimies lordam Mataau par tavu tēvu. Negribēju tevi satraukt, jo tev jau tā ir nācies daudz ciest. Lords Mataau sagūstīja un nogalināja Gjarahu tavu tēvu.
- Ievu? Liza uzlūkoja Smagāru izmisuma pilnām, sasarkušām acīm.
-Jā, mans bērns, tēvišķi apskāvis meiteni, Smagārs piekļāva viņu pie krūtīm. Viņš ienīst tavu ģimeni, tādēļ viņa palīdzība mums nepieciešama, lai notvertu tavu brāli Heinrihu. Tavas mātes slepkavu. Tādēļ viņš pagaidām nedrīkst zināt, kas tu esi. Bet tev jābūt stiprai. Cik vien spēšu, es aizsargāšu tevi. Kā tu izkļuvi no istabas?
- Es gribēju pastaigāties, Liza noteica. Durvis… Tās bija aizslēgtas. Es vēlējos, lai tās izzūd, un durvis pazuda.
- Mīļā, Lizas atmiņas par nesenajiem notikumiem iepriecināja Smagāru. Beidzot tavas spējas atgriežas!
- Spējas? meitene neizpratnē jautāja. Vai tas nozīmē, ka viss, ko es vēlos, piepildās?
- Nē, mīļā, Smagārs staroja. Tas nozīmē, ka tu proti veidot ilūzijas. Tēlus. Tev ir īpašas prasmes.
- Ilūzijas? Kā tas ir?
Smagārs īsumā izstāstīja Lizai to, ko pats zināja par ilūzijām, un, nu jau gandrīz nomierinājusies, Liza izveidoja sarkanu ziedu, kuru drebošiem pirkstiem pasniedza Smagāram.
-Tagad, kad tavas spējas ir atgriezušās, Smagārs triumfēja, mēs noteikti tiksim galā ar taviem un mūsu kopīgajiem ienaidniekiem.
Apskāvis Lizu, Smagārs tēvišķi mierināja meiteni, taču viņa sirds gavilēja. Atraktu meitas ķermenis nespēja aizmirst to, ko bija apguvis, vēl pirms viņa bija iemācījusies staigāt. Viņa ir gatava uz visu, lai sargātu savu skolotāju. Tieši tobrīd kaut kas Smagārā it kā pārtrūka, un uz mirkli viņu pāršalca ļoti sen nejusts maigums.
"Kas tad nu?!" viņš domās pats sev uzsauca. "Laikam jau vecums tomēr nenāk viens: esmu kļuvis sentimentāls. Kādas šausmas! Es un maigums pret nodevēja Gjaraha meitu?! Lai gan… Ja viņas lojalitāte un padevība nebūtu Vārdu ietekmes rezultāts, bet dabiska nepieciešamība, es, iespējams, spētu pieņemt viņu par savu pēcteci un pirmo palīdzi.
Pat neraugoties uz to, ka viņa ir sieviete nodevīgas, derdzīgi zemiskas sugas piederīgā. Viss! Nost ar šo puņķošanos!"
Nodevis meiteni Džona gādībā, viņš piekodināja Lizai, ka Mataau nedrīkst nojaust, kas viņiem zināms. Tieši pretēji, meitenei esot ieteicams būt draudzīgai un atsaucīgai pret namatēvu, lai piekļūtu viņam tuvāk un spētu labāk tikt ar viņu galā, kad pienāks īstais bridis.
Elkardonas mežā, tajā pašā laikā
Saruna bija draudzīga, tomēr piesardzīga. Ne cirmenieši, ne Vorjaks neizpauda vairāk kā nepieciešams, lai noskaidrotu, ka viņi spēs veiksmīgi sadarboties, jo atrodas vienā barikāžu pusē. Kad nelielā vienība bija soļojusi cauri mežam jau vairākas stundas un ēnas saruka gluži īsas, Zefārs ieminējās, ka būtu nedaudz jāatpūšas. Viņa savainotā kāja vairs nesāpēja, taču nemierīgu viņu darīja raizes par infekcijas iespējamību un stingumkrampjiem. Mājās viņš par to neuztrauktos, bet šeit…
Arī Sedrs jau krietnu brīdi dzirdēja vēdera dziļumos uzstājīgu balsi, kas atgādināja, ka visu nakts pārdzīvojumu un šārita satraucošo notikumu iespaidā viņi pat nebija atcerējušies pabrokastot. Iespējams, tieši izsalkums bija viņa drūmā noskaņojuma iemesls.
Nopētījis tuvāko apkārtni, Vorjaks norādīja uz nelielu sūnām noaugušu klajumiņu, un Igra atvieglota atgūlās mīkstajā meža paklājā, labpatikā izstaipoties. Slavējot veco Ullu, cirmenieši ar kāru muti locīja iekšā vikingu sievas līdzi doto mielastu. Taču Vorjaks no piedāvātās maltītes laipni atteicās. Igrai pat šķita, ka, lūkojoties uz kaltētajām zivīm un kūpināto gaļu, meža puikas acīs pavīd riebums.
"Būs kāds no tiem dīvainīšiem, kuri uzskata, ka gaļu ēst nepieklājas," meitene nodomāja. "Acīmredzot tādi ir ari tik dabiskā vidē, kāda ir Domhanda."
- Vienu es tomēr nesaprotu, Vorjaks pārtrauca klusumu, kurā bija skanējusi tikai izsalkušu cilvēku apmierinātā čāpstināšana. Kā tas var būt, ka Cirmeņa kareivji kļūst par ienaidniekiem?
- Dzīve mēdz izspēlēt dažādus jokus, Obzāns skumji pasmaidīja. Lai gan Vorjaka jautājums bija retorisks, arī Obzāns pats bieži bija par to domājis.
-Jā, Vorjaks apgriezās uz sāna un domīgi atspieda vaigu saliektas rokas plaukstā. Vara ar cilvēkiem dara brīnumus.
- Tas nav nekāds brīnums, pēkšņi sarunā iespraucās Sedrs, runādams ar pilnu muti. Vienkārši ir cilvēki, kuriem reizēm saiet "uz īso". Smagārs ir viens no tādiem. Savācis ap sevi labi apmācītu slepkavnieku baru, izveidojis teju vai mafiju un nu, iztēlojies sevi par nez kādu Hitleru vai Napoleonu, taisās iekarot visu pasauli. Vai vēl labāk uzreiz divas par vienu cenu.
- Sedr! Igrai drauga nepiedienīgā uzvedība lika justies neērti. Ko gan par viņiem nodomās šis domhandietis?!
- Ko? puisis palūkojās uz draudzeni neizpratnē par viņas īgno toni. Lai ko teiktu mūsu biedrs Obzāns, manā uztverē Smagārs nav nekas vairāk kā viens maniakāls slepkava, kas pārņemts ar pasaules iekarošanas ideju. Normāli cilvēki neslepkavo neaizsargātas sievietes.
Sedra šāviens trāpīja mērķī. Vorjaks jautājoši uzlūkoja visus klātesošos, bez vārdiem pieprasot paskaidrojumus.