- Sedrs runā par manu māti, Heinrihs stomījās. Gan manas mātes, gan tēva nāve ir uz zaļā cirmenieša sirdsapziņas. Turklāt viņš ir sagūstījis manu māsu, un tagad viņa atrodas kaut kur šeit, Domhandā.
- Nu, Mentarā viņas droši vien nav, Vorjaks šķelmīgi uzlūkoja Heinrihu. Ja viņa ir kopā ar zaļo cirmenieti, tad acīmredzot viņa jāmeklē Elkardonā.
"Tā tiešām ir, vai man tikai norēgojās?" prātoja Igra, pamanot, ka Vorjaka acis ir cilvēkam neraksturīgā krāsā. ISs bija dzintardzeltenas! Neparasti meitenei šķita arī jaunekļa zobi, kuriem bija pārāk izteikti ilkņi. "Laikam jau te kaut kādas mežos mītošas tautas ir ieguvušas dažas īpatnības sava dzīvesveida un vides dēļ."
- Skaidrs, ka Liza ir Elkardonā, Sedrs nerimās. Bet tas būtu stulbi, ja mēs tagad spertos tieši Smagāra apskāvienos, neizpētījuši vidi un neieguvuši sabiedrotos.
"Ar šādu attieksmi sabiedroto iegūšana būs visai apgrūtināta," Igra skumji nodomāja.
- Mums tiešām noderētu draudzīgu spēku palīdzība, Zefārs centās labot situāciju. Turklāt mums steidzami jāsatiek Mentaras valdnieki, jo…
- Neesmu drošs, Vorjaks smaidā atsedza savus koši baltos zobus, ka Mentara šobrīd ies pret Loredu, lai palīdzētu atbrīvot vienu vienīgu gūstekni, kas atvesta šurp no Jaunās pasaules. Pieļauju, ka Memetrijs varētu palīdzēt ar padomu, iespējams pat, nelielu kaujas vienību… Tomēr uz lielu palīdzību es necerētu.
- Te nu tu kļūdies, Zvaigžņu skrējēj, Obzāna balsī skanēja pārliecība. Domāju, ka Talu dzimtas valdnieki neliegs palīdzību, lai glābtu Atraktu dzimtas atvasi un Malkoras Gjaraha meitu.
- Kāds tam visam sakars ar Malkorieti? Vorjaka uzacis uzrāvās gandrīz līdz pašai matu līnijai. Malkorietis krita gūstā jau pirms gadu simteņa ceturtās daļas! Kopš tā laika viņu neviens nav redzējis.
- Tur jau tas joks, Sedrs nerimās. Tas jūsu mūdzis Mataau uzdāvināja Gjarahu Smagāram kā tādu salmu lelli.
- Paldies, Sedr, Heinriha seja bija sadrūmusi kā negaisa padebesis. Tālāk es pats, ja neiebilsti.
Ar izteiksmīgu žestu Sedrs apliecināja, ka ir piešķīris Heinriham atļauju pašam atklāt šim svešiniekam savas dzimtas vēsturi, un kaltētās zivs gabals no viņa rokām slaidi piezemējās Igrai klēpī.
- Kā jau Sedrs sacīja, Heinrihs uz bridi sastomījās, Gjarahs tiešām tika atdāvināts Smegam Smagāram. Izliekoties lojāls savam jaunajam pavēlniekam, mans tēvs iemantoja zināmu brīvību un izveidoja Smagāra kaujinieku rindās Pretošanās kustību. Tieši par to viņš tika nomocīts līdz nāvei. Jā, ko tur slēpt: mana māte ir… bija Atraktu dzimtas pēctece.
- Hmm, Vorjaks domīgi novilka. Ja tā rūpīgāk ieskatās, tad kaut ko no Malkorieša tevī tiešām var samanīt, puis. Tie paši gaišie cirtainie mati, tā pati bālā āda un izteiksmīgās acis. Taču Malkorieša vaibsti bija krietni skarbāki. Bet var jau būt, ka tas tev no mātes.
- Tu jau runā tā, it kā būtu pats personiski pazinis Malkorieti, Zefīrs iesmējās. Šī doma šķita pilnīgi absurda. Ja Gjarahs krita gūstā pirms divdesmit pieciem gadiem, tad šis jauneklis, kuram nevarēja būt vairāk par divdesmit, tolaik vēl pat ieņemts nebija.
- Pazinu gan, Vorjaks sapņaini gremdējās atmiņās. Pēdējā kaujā pie Malkoras mūriem mēs cīnījāmies vienā vienībā. Malkorietis bija dižens karavīrs un lielisks stratēģis.
- Bet tas taču nevar būt! Igra pārsteigumā iepleta acis. Kā tu varēji cīnīties kopā ar Heinriha tēvu, ja tu neesi neko daudz vecāks par mani? Atvaino, ja izturos nepiedienīgi, bet…
- Tas nekas, Vorjaks pasmaidīja. Es saprotu, ka mans izskats ir… Kā lai labāk pasaka? Nedaudz maldinošs. Šī vasara manā mūžā būs jau piektā desmita ceturtā vasara.
"Ak vai!" Igra nodomāja, jūtot, ka vaigos ieplūst sārtums. "Tas nozīmē, ka šim šķietamajam puikam patiesībā ir četrdesmit četri gadi! Viņš ir divus gadus vecāks par manu māti."
- Par Atraktiem, Vorjaks turpināja, it kā šīs atkāpes sarunā nemaz nebūtu bijis, par šo dzimtu gan man daudz nekas nav zināms. Esmu to dzirdējis pieminam tikai tad, kad ilūziju meistari šo dzimtu min kā sen zudušu savas mākslas pārstāvi. Daži pat uzskata, ka Atrakti kā dzīvi un taustāmi cilvēki patiesībā nekad nav dzīvojuši. Ka tā ir tikai kāda sena leģenda.
- Tomēr tā nav, Obzāns skumji novilka. Atrakti vienkārši pārvācās uz Jauno pasauli jau ļoti sen. Un kopš Sofijas nāves ir apritējušas tikai dažas dienas.
- Tas ir briesmīgi, atkal atgūlies sūnās, noteica Vorjaks. Žēl, ka viena cilvēka kļūdainās domāšanas dēļ iet bojā tik izcili ļaudis. Bet nu, ja esat pietiekami atpūtušies, mums vajadzētu doties tālāk.
Elkardona, tās pašas dienas pēcpusdiena
Rīta cēlienu aizvadījis garlaicīgās sarunās ar Mataau, Smagārs nolēma izkustināt muskuļus, lai nezaudētu formu. Viņa atmiņās vēl aizvien dzīva bija aina, kā Liza krietni samizoja Džonu.
"Kādēļ gan nepalūkot, uz ko vēl šī meitene ir spējīga," viņš nodomāja. "Cienīgu pretinieku šajos laikos atrast ir tik grūti. Kopš Obzāns uzgrieza man muguru, neesmu tā no sirds izbaudījis cīņas treniņus."
Pasaucis Džonu, viņš pavēlēja sagatavot Lizu treniņam kopā ar viņu un pats devās uz savām istabām, lai ietērptos treniņcīņai piemērotā tērpā. Lai gan Smagāram vienmēr bija ļoti svarīgi labi izskatīties, tērpi, kurus viņam nācās valkāt Elkardonā, viņu ļoti apgrūtināja.
"Kā man pietrūkst manu ērto uzvalku," vīrs nodomāja, nopētot savu atspulgu spogulī. Šie garie svārki līdz ceļgaliem un piegulošās bikses viņu tracināja. "Kā cilvēki varējuši pārdzīvot viduslaikus, valkājot šādas drānas? Tad jau nav jābrīnās, ka tolaik dzima tāds skaits kropļu un prātā jukušo."
Tomēr viņš samierinājās ar šādu ģērbšanās stilu, lai neradītu baumas Mataau pakļauto rindās. Ja esi tāds pats kā citi, tevi atzīst par savējo un uzticas. Mataau bija kā traks uz visu barokāli pārsmalcināto un pompozo.
Beidzot sagatavojies, Smagārs devās pils pagalmā. Kazarmu ielokā Mataau bija izveidojis ļoti ērtu treniņu laukumu. Savulaik Smagārs bija palīdzējis viņam ar padomiem. Te bija viss, ko vien varēja kārot: līdztekas, šķēršļu joslas, alpīnisma treniņsienas cienīgi līdzinieki, maketi cirtienu trenēšanai un vēl daudz citu kaujinieku trenēšanai nepieciešamu priekšmetu. Viens no Smagāra kaujiniekiem Māris, kura tēvs bija trenažieru izstrādes inženieris, bija palīdzējis Mataau karavīriem uzmeistarot arī primitīvus svarcelšanas trenažierus.
Treniņu laukuma vidū bija izveidots smiltīm klāts cīņas treniņu laukums. Tuvojoties tam, Smagārs pamanīja laukuma vidū aplī sastājušos vīrus. Uzmundrinošie izsaucieni un svilpieni liecināja par to, ka apļa viducī notiek cīņa. Pašus cīnītājus viņš gan vēl neredzēja, bet tas, ka aplī bija gan Mataau, gan viņa vīri, liecināja, ka tur notiek stīvēšanās starp abu karaspēku ļaudīm.
"Jā, zēni paliek zēni," Smagārs pasmaidīja.
Taču, kad vīri godbijīgi pašķīrās, lai ielaistu aplī Smagāru, pat viņa acis pārsteigumā iepletās. Apļa vidū atradās četri Mataau karavīri un… Liza! Ar vienu īstu un vienu ilūzijas zobenu meitene bez piepūles atvairīja katru cirtienu un, kustoties ātri kā vējš, nereti lika uzbrucējiem novirzīt cirtienus citam pret citu. Nopētījis meitenes augumu, Smagārs nemanīja nevienu pat sīkāko skrambu. Turpretī Mataau kaujinieki jau bija dabūjuši ciest visai nopietni: divi vīri bija ievainoti. Vienu bija pievīlusi pārgalvība, kuras dēļ viņš nebija uzvilcis bruņucepuri. Lizas zobens bija trāpījis viņam kaklā. Ievainojums nebija nāvējošs, taču ilgtermiņā spēja novārdzināt pretinieku. Otra kareivja ievainojums Smagāram bija ļoti labi pazīstams. Šo cirtienu meitenei noteikti bija iemācījis Obzāns.