Lai gan viņi bija rūpīgi pētījuši Bruņu Vārdus, tie nekad nesniedza aizsardzību visam ķermenim. Labākajā gadījumā aizsargāta bija ķermeņa augšdaļa un kājas līdz ceļgaliem, bet rokas no elkoņiem uz leju un kāju apakšdaļa palika neaizsargātas. Šis Vārdu fenomens rosināja Obzānu izstrādāt meistarīgu cirtienu pa pacelēm. Pat bruņās tērptiem karavīriem tā bija vājā vieta. Spēcīgs cirtiens šajā vietā radīja ļoti stipru asiņošanu, un pārcirstās cīpslas ātri vien padarīja pretinieku cīnīties nespējīgu.
Kamēr Smagārs labpatikā vēroja, kā Liza noliek pie vietas Mataau vīrus, meitene izdarīja manevru, kas pārsteidza visus klātesošos. Brīdī, kad divi kareivji viens no priekšpuses, otrs no aizmugures uzbruka meitenei, viņa strauji pietupēs, liekot vīriem nonākt neērtā stāvoklī. Atrodoties teju vai pie pašām kareivju kājām, Liza zibenīgā ātrumā pašāva augšup savus zobenus, un tie ietriecās karavīru cirkšņos.
Mežonīgs sāpju kliedziens satricināja visu treniņlaukumu, un smiltis acumirklī iekrāsojās sarkanas.
- Pietiek! izsaucās Smagārs. Lai gan Lizas kaujas prasmes viņu sajūsmināja, nebija jēgas iedzīvoties nepatikšanās ar Mataau. Vīriem jāziedo savas dzīvības kaujā ar naidniekiem, nevis savstarpējā kautiņā. Džon! Renār! Aizvediet šos niekkalbjus uz kazarmām un savediet viņus kārtībā! Zaudējumi mums nav vajadzīgi.
Baiļu pilnām acīm palūkojusies uz skolotāju, Liza iedūra zemē zobena smaili un padevīgi sakļāva rokas uz roktura pogas. Otrs zobens bija izgaisis, it kā tā nemaz nebūtu bijis.
- Tu esi brašākais no maniem cīnītājiem, mīļais bērns, Smagārs uzlika rokas uz meitenes kalsnajiem pleciem.
- Tātad tu nedusmojies, skolotāj? Liza pārsteigta uzlūkoja Smagām.
- Par ko lai es dusmotos, meit?
- Es tiešām negribēju nodarīt viņiem pāri, skolotāj, meitene taisnojās. Kad Džons sacīja, ka man jāgatavojas treniņam ar tevi, šie vīri sāka ņirgāties. Viņi sacīja, ka Smagārs acīmredzot ir tiktāl izpumpējies, ka stāties pretī īstiem vīriem vairs nespēj, tādēļ kaujas ar skuķi. Es vienkārši nespēju to mierīgi noklausīties. Tādēļ piedāvāju tiem, kas jūtas kā īsti vīri, nākt un stāties pretī man godīgā kaujā.
- Tas bija pareizi darīts, mana dārgā, Smagārs triumfēja. Tu aizstāvēji mūsu godu un neļāvi nopaļāt savu skolotāju. Tomēr turpmāk gan iztiksim bez šādiem starpgadījumiem. Sarunāts?
Liza piekrītoši pamāja. Noglaudījis meitenes plecus, Smagārs sajuta, ka viņa pretī kaujiniekiem stājusies pilnīgi neaizsargāta. Draņķa puika Džons pat nebija papūlējies uzlikt meitenei Bruņu Vārdus! Varbūt tā viņš gribēja Lizai atriebties par viņa sakāvi iepriekšējā dienā. Klusi nomurminājis "Danojfehra!" jeb "Radi bruņas!", viņš nodrošināja Lizas
ķermeni ar nepieciešamo aprīkojumu.
* * *
Cīnīties ar skolotāju bija interesanti. Liza izbaudīja katru cirtienu, katm viņa kustību. Laiks izzuda. Cirtieni bira cits pēc cita. Cīņa kopumā drīzāk atgādināja deju ar zobeniem, nevis īstu ciņu, lai gan skolotājs jau pašā treniņa sākumā bija noteicis, ka Lizai nav jābaidās viņu savainot.
Skolotāja zobens atsitās pret Lizas sānu, radot nelielas sāpes. Pēkšņi atmiņā atausa cita ciņa: apkārt skanēja smiekli un jautri uzsaucieni. Zobeni klikstēja, atsitoties cits pret citu. Kāds cits, nevis skolotājs, mācīja viņai, kā aizsegties pret cirtieniem, kā izvairīties un ar māņkustību samulsināt pretinieku.
Liza ieskatījās skolotāja brūnajās acis, un atmiņu ainu nomainīja cita. Kāda sieviete kliedza: "Liec viņu mierā!" Sāpes, kas draudēja saplosīt meiteni no iekšpuses, atmodināja viņā niknumu. Sakodusi zobus, lai neiekliegtos, viņa cirta aizvien niknāk un niknāk. Skolotājs turpināja
smaidīt, taču Liza pamanīja viņa acīs pavīdam bailes.
* * *
"Cik labi, ka esmu neievainojams," Smagārs brīžiem atviegloti nodomāja, kad meitenes zibenīgie cirtieni ķēra viņa kailo ādu. Viņam allaž patika cīnīties tērptam tikai platās biksēs, kuras apjoza plata josta. Šādos mirkļos viņš izbaudīja sev pievērstos apbrīnas pilnos skatienus, kas bija labākais novērtējums visiem viņa pūliņiem. Smagārs rūpējās ne tikai par savu seju. Būt viscaur skaistam, valdzinošam tas bija viens no viņa ieročiem.
"Skaistiem cilvēkiem uzticas," viņš vienmēr bija mācījis Obzānam. To viņš bija pārbaudījis dzīvē. Viņa labi koptā āriene un muskuļotais augums bija palīdzējis atvērt ne vienas vien cieši noslēgtas durvis. Arī šoreiz viņš stājās pretī Lizai, atkailinājis ķermeņa augšdaļu. Metāla saltie pieskārieni liecināja par meitenes veiksmīgajiem manevriem. Klusībā izteicis līdzjūtību ikvienam, kas stātos pretī Lizai kaujas laukā, viņš pat paguva iemācīties dažus viņas paņēmienus.
Cīņa sagādāja prieku līdz brīdim, kad Liza pēkšņi mainījās. Sākumā viņas cirtieni bija uzmanīgi, piesardzīgi, pēc tam tie kļuva nopietnāki, jo meitene pamanīja, ka nekādu ļaunumu viņam nodarīt nespēj. Bet tad viņa pēkšņi pārvērtās. Viņas cirtienos bija jūtamas dusmas, naids un vēlēšanās nogalināt.
"Acīmredzot tā nebija laba doma," Smagārs nodomāja. "Iespējams, cīņa atraisa viņā kaut kādas atmiņu druskas."
Smagārs vēl paguva nospriest, ka šo treniņu vajadzētu beigt, kad, strauji izlocījusies no viņa cirtiena, Liza pēkšņi izdarīja izklupienu.
Veltījis šim manevram visu uzmanību, Smagārs nepamanīja, ka Liza mēģina durt ar ilūzijas zobenu, bet īstais zobens tostarp jau piekļāvās viņa kaklam. Vēl mirklis, un arī otrs zobens jau atradās pie viņa kakla otrā pusē. Lizai atliktu tikai sakļaut tos, un zobeni kā milzu šķēres paveiktu savu.
"Dažkārt neievainojamība ir ļoti noderīga," vīrs atviegloti nopūtās, lai gan šī bija pirmā reize apmēram simts gados, kad viņu pārņēma bailes. Tik tuvu nāvei viņam sen nebija nācies būt.
- Nu jau pietiks, viņš pūlējās pasmaidīt.
Liza mirkli kavējās, taču Verga saite ņēma virsroku, un viņa padevīgi nolaida zobenu.
- Paldies tev, mīļais bērns, Smagārs apskāva meitenes plecus. Tik lieliski es sen nebiju juties. Tagad vari doties atpūsties.
Loredas mežā, vēlā tās dienas vakarā
Viņi bija soļojuši visu dienu, taču mežam nebija ne gala, ne malas. Sedra noskaņojums kļuva ar katru soli aizvien drūmāks un drūmāks. Kāju muskuļi sāpēja tā, it kā tajos būtu sadurti līdz baltkvēlei nokaitēti pīķi. Jau drīz pēc īsās vēlo brokastu pauzes viņa kājas vairs nepiederēja viņam. Kā divi svešķermeņi tās mehāniski spēra soli pēc soļa.
"Tad nu gan baigie magi un pesteļi," viņš pukojās. "Bija jēga mācīties visādus buramvārdus un ilūzijas, ja nevar uzpesteļot kaut kādu daudzmaz lietojamu transportu. Ek, bijis man dēlis, mēs jau sen būtu ārā no šā meža!"
Turpretī Igra izbaudīja negaidīto pastaigu. Viņa labpatikā ieelpoja smaržīgo meža gaisu un rūpīgi ieklausījās apkārtējās skaņās.
"Klau, Obzān," meitene pēkšņi ieminējās, "vai tā šķiet tikai man vai arī šajā mežā tiešām nedzird nevienu putnu?"
"Arī es to jau pamanīju," Obzāns piekrita.
"Vai tas būs ļoti nepieklājīgi, ja es pajautāšu to Vorjakam?"
"Kādēļ gan ne?" Obzāns viņas bažas īsti nesaprata. "Man viņš šķiet visai sakarīgs."
"Bet man gan viņš šķiet visai dīvains," Igra nepiekāpās. "Vai ievēroji viņa acis un ilkņus? Tas, ka viņam ir divreiz vairāk gadu, nekā izskatās, arī nešķiet pareizi. Pat man."