"Es gan domāju, ka no kategorijām "pareizi" un "nepareizi" mums jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk," Obzāns sevi pasmaidīja. "Te tas noteikti nedarbosies. Te ir savi "pareizi" un "nepareizi"."
Pret to Igrai nebija ko iebilst. Pielikusi soli, viņa drīz vien panāca Vorjaku, kurš klusiem soļiem gāja visai mazajai vienībai pa priekšu. Igra nespēja beigt brīnīties par to, ka viņi, lai cik piesardzīgi spēra soļus, tik un tā nespēja izvairīties, neuzkāpjot uz kāda sausa zara. Bet Vorjaks, šķiet, slīdēja virs sūnām, jo viņa soļi nebija radījuši ne vismazāko troksnīti.
- Vai drīkstu tev kaut ko jautāt? Igra saminstinājās.
- Tu jau to izdarīji, Vorjaks iesmējās un nebēdnīgi piemiedza ar aci. Bet, ja runājam nopietni: jā, tev taisnība! Šajā mežā putnu nav. Tie ir izraidīti pirms diviem gadiem.
- Kā tad tā? iejautājās Zefars, kurš, zinātkāres dzīts, bija sekojis Igrai.
- Ir ļaudis, kuriem savas intereses ir svarīgākas par pārējo interesēm, Vorjaks smagi nopūtās. Pirms diviem gadiem no Elkardonas pils izbēga gūstekne. Kad lords Mataau sāka izmeklēt bēgšanu, atklājās, ka sievietei palīdzējuši putni jūras ērgļi, vanagi un pūces. Lai sodītu putnus par nodevību, lords Mataau izraidīja no Loredas visu sugu. Pat vismazākos zvirbuļus un ķīvītes. Taču ar to viņš ir nodarījis milzīgu ļaunumu. Divu gadu laikā mežā ir savairojušies kukaiņi, un mežam nākas ļoti smagi ciest.
- Tas ir šausmīgi! Igra nespēja saprast, cik zemiskam jābūt cilvēkam, kas šādi nodara pāri dabai. Taču tad viņai iešāvās prātā kāda cita doma. Bet saki: vai par to, ka tu palīdzi mums, Mataau nevar padzīt no meža arī tevi?
- To nu gan viņš nevar izdarīt, Vorjaks skanīgi iesmējās. Ir lietas, kurām jāpakļaujas pat tādiem neliešiem kā Mataau un viņa roklaiža Rorikors.
- Kas tas būtu? Zefārs jautāja, nespējot aptvert, ka šis puika vai virs, vai kas nu viņš tur ir, varētu būt varenāks par Loredas iekarotāju un viņa kalpībā esošu burvi.
- Nezinu, kā tas ir Jaunajā pasaulē, Vorjaks viltīgi smaidīja, bet šeit mežu uzskata par visas planētas plaušām. Ja nebūs meža, nebūs ari gaisa. Ja nebūs gaisa, nomirt nāksies visiem. Ari Mataau un Rorikoram. Tādēļ pret dabas likumiem neatļausies nostāties pat viņi. Es esmu meža sargs. Ja manis šajā mežā nebūs, mežs drīz vien iznīks. To nu neviens nepieļautu. Ja Mataau kaut ko tādu atļautos, viņam nāktos sniegt paskaidrojumus pašam Meža Garam. Tici man, to nu viņš noteikti nevēlētos.
- Tad sanāk, ka Meža Gars ir kaut kāds dievs, iespurcās Sedrs.
- Nevis "kaut kāds", bet vissenākais, Vorjaks iecietīgi paskaidroja. Meža Gars, Stihiju Meistari, Garu gars… Tie visi ir spēki, kas liek šai pasaulei dzīvot, elpot un pastāvēt. Mēs gan viņus nesaucam par dieviem. Tas ir pārspīlēti. Daži gan veido Garu kultus, taču Zvaigžņu skrējēji nav no tādiem. Gari nav nekas pretdabisks vai pārdabisks. Tie, ja tā var izteikties, ir visa dzīvā enerģija.
Sedrs sašļuka vēl vairāk. Tagad viņš vēl bija apliecinājis, ka ir aprobežots nejēga. Ko gan meža sargs par viņu tagad domās?! Puiša soļi kļuva lēnāki, un drīzumā Igra, Zefars un Vorjaks jau bija krietnu gabalu priekšā. Bet Sedrs, drūmi nokāris galvu, vilkās visam pulciņam nopakaļ.
* * *
Kādu brīdi Igra domīgi klusēja, cenšoties aptvert, cik gan zemiskam ir jābūt cilvēkam, kas savas atriebības vārdā spēj nodarīt pāri visai planētai. Uz ko gan šāds necilvēks būtu spējīgs, lai iegūtu kāroto?! Vai Mataau vispār jebkas spētu apturēt, ja vien viņš nospraustu sev tādu mērķi? Ja nu viņš nolemtu pārkāpt dabas likumus? Neiespējami jau tas nebūtu.
"Ak, šausmas!" Igra pēkšņi atskārta. "Ar šo neģēli uz vienu roku ir meties Smagārs!"
Ar pūlēm atvairījusi drūmās nojautas, kas gribot negribot mudināja domāt par viņu galvenās misijas izpildīšanu, Igra mēģināja ieklausīties mežā. Ja jau viņa spēja sarunāties domās ar Ēnu, kas zina, varbūt viņai izdodas uztvert kāda meža dzīvnieka domas. Taču, lai kā Igra koncentrējās, viņa dzirdēja tikai savādu krakšķēšanu, pīkstēšanu un svilpoņu, ko ik pa brīdim pārtrauca dobji būkšķi.
"Vai tiešām Ēna sacījis taisnību?" viņa prātoja. "Nespēju noticēt tam, ka, piemēram, koki nedomā."
- Protams, domā, Vorjaks rimti noteica, atbildot uz meitenes pārdomām. Domā viss, kas ir dzīvs.
- Man jau tā šķita, Igra iesaucās. Tomēr es neko nedzirdu. Kādēļ?
- Tādēļ, ka tu esi iemācījusies dzirdēt tikai to, ko domā, piemēram, vilki, lūši, lāči, zirgi un līdzīgi radījumi, paskaidroja Vorjaks. Taču katra dzīvā būtne dzīvo un tātad arī domā ar atšķirīgu ātrumu. Nezinu, vai tev to kāds ir izskaidrojis, bet doma nav tikai doma. Tu nedomā vārdos vai tēlos. Tavas domas ir gan vārdi, gan tēli vienlaikus. Turklāt vienā laika vienībā tu domā vairākas domas. Tas, ko tu uztver vai es nolasu, ir tikai atsevišķi domu vārdu un tēlu fragmenti, kas klājas cits uz cita kā attēli rakstos. Daži mūsu skolotāji tā izklaidē bērnus: ņem pergamenta lapas, saliek citu virs citas un uz katras lapas uzzīmē vienu un to pašu attēlu, tikai nedaudz atšķirīgu. Ja šīs lapas ātri pāršķirsta, šķiet, ka zīmējums kustas. Tāpat ir ar domām. Tās tiek domātas cita pēc citas, nevis vienlaidu gabalā.
- Pie mums to sauc par frekvenci, noteica Zefārs.
- Lai būtu, Vorjaks atmeta ar roku. No nosaukuma jau būtība nemainās. Būtība ir tā, ka tev, man, dzīvniekiem, kurus jau minēju, domu un tēlu mija notiek gandrīz vienādā ātrumā, ar vienādām atstarpēm.
- Līdzīgā amplitūdā, palaboja Zefārs, komentējot Vorjaka ilustrējošos žestus, ar kuriem viņš centās attēlot domu un tēlu mijas ātrumu.
- Kā vēlies, meža sargs iesmējās. Turpretī kukainis, spāre vai pat pele dzīvo ļoti ātri. To dzīves cikls ir tik īss un tiem jāpagūst izdarīt tik daudz, ka arī domas un tēli to prātos mijas ļoti ātri. Tādēļ peles domas tu dzirdēsi tikai kā smalku pīkstienu virkni, kurā nespēsi izšķirt atsevišķus tēlus. Tajā pašā laikā koku dzīves cikls ir ļoti lēns. Tie lēni pieaug, lēni dzīvo. Kur kokam jāsteidzas?! Tas dzīvo gadu simteņiem ilgi. Arī domu un tēlu mija kokos notiek ļoti lēni. Tādēļ koka domas šķiet kā dobji, zemi stiepti vaidi vai nopūtas. Nu, apmēram tā: pelei domas izklausās kā "ta-ta-ta-ta-ti-ti-ta", bet kokam kā "taaaaa-taaaaaataaaaaa-taaaaaa-tiiiiiuuuuuummmmm".
- Žēl, nopūtās Igra. Koki varētu izstāstīt tik daudz interesanta.
- Kāpēc "žēl"? Vorjaks viltīgi pasmaidīja. Vai es kaut ar vārdu ieminējos, ka ar kokiem vai pelēm sarunāties nav iespējams? Ir tikai ļoti ilgi un rūpīgi jātrenējas. Grūtākais ir iemācīties dzirdēt citu domas vispār. Taču tas attiecas ne tikai uz domām, kuras domājam, bet arī uz domām, kuras izklāstām skaļi. Tas atkarīgs no vēlēšanās dzirdēt.
- Ja pieņemam tevis tikko izklāstīto teoriju, domīgi iesāka Zefārs, tad jāsecina: jo lielāka ir dzīvības forma, jo lēnāk tajā noris dzīvības procesi, jo lēnākas ir tās domas.
- Nu, gandrīz tā, Vorjaks pamāja.
- Tomēr es tev negribētu piekrist, Zefārs bija uzkāpis savā "jājamzirdziņā". Piemēram, tāds dzīvnieks kā zilonis. Tas ir liels, dzīves cikls tam ir ilgs, taču Obzāns sacīja, ka ziloņa domas esot iespējams uztvert. Tas pats attiecas uz tādiem… tādām būtnēm kā pūķi. Esmu dzirdējis, ka šīs… šie… Vārdu sakot, ka pūķi ir visai iespaidīga lieluma. Tomēr šeit ar pūķiem sazinās.
- Tas ir vienkārši, Vorjaks atmeta, it kā runa būtu par kaut ko pašsaprotamu. Zilonis, protams, ir dzīvnieks ar ļoti lēnu dzīves ciklu, taču viņam ir jādzīvo starp citiem dzīvniekiem, un tādēļ tas ir pielāgojies saziņai ar to pašu lauvu, pumu vai karakalu. Savstarpējā saziņā ziloņi izmanto sev pieņemamāku ātrumu. Arī par pūķiem nebūs gluži pareizi spriests. Tev ir stāstīts, ka pūķi ir visai… prāvi. Tas gan ir, gan nav pareizi. Pūķu tauta apvieno neskaitāmas pūķu rases. Daži pūķi ir tik nelieli, ka spētu ietilpt tavā plaukstā un tur pietiktu vietas vēl kādam. Turpretī citi pūķi ir tik milzīgi, ka viņiem ir nepieciešams visai plašs laukums, ja radusies nepieciešamība piezemēties. Nu, tādas nelielas apmetnes lielumā. Viņi spēj sazināties ļoti dažādos domu un tēlu mijas ātrumos.