- Dažādos diapazonos, Zefārs piesardzīgi palaboja.
- Labi, lai būtu diapazoni, meža sargs iecietīgi uztvēra Zefāra savādo valodu. Ja pūķi nebūtu attīstījuši šādu spēju, viņi nevarētu sazināties ne savā starpā, ne ar citām būtnēm. Lielākajiem tad nāktos dzīvot nošķirtībā no pārējās pasaules. Kaut vai kapteinim Arikam. Viņa spārnu pletums vien spēj aizsegt debesis tā, ka zeme iegrimst dziļā tumsā. Spārnu vēziens spēj izraisīt nelielu vētru. Šāda pūķa domām būtu jābūt vismaz tikpat lēnām kā koka, ja ne kā akmens domām. Bet pūķi ir maiņveiži. Mēs Ariku biežāk sastopam kā cilvēku. Tādēļ pūķu domāšana ir unikāla.
- Un atli? ieminējās Zefārs. Arī viņi esot visai prāva auguma.
- Lūdzu, par atliem nerunāsim! Vorjaka smaidīgais vaigs pēkšņi sadrūma.
- Kādēļ tā? Igra bija neizpratnē. Man stāstīts, ka tā esot visai cienījama rase.
- Atli bija ļoti cienījama rase, Vorjaks noskaldīja, īpaši uzsverot vārdu "bija".
- Bija?! Igra un Zefārs vienā balsī iesaucās.
- Atli gāja bojā, sabrūkot Jūras Vārtiem, meitēn, Vorjaks nokāra galvu. Ja tev tas nav zināms, tad tas, kas stāstīja tev par atliem, ir atstājis Domhandu jau sen. Pirms daudziem tūkstošiem gadu.
- Man kaut kas neiet kopā, sarunai pievienojās Obzāns. Es zinu, ka atli mēģināja glābties caur Jūras Vārtiem. Taču, Vārtiem sabrūkot, viņi tikai zaudēja iespēju tikt projām. Vai tad Vārtu sabrukšana iznīcināja visus atlus līdz pēdējam?
- Vai tu maz spēj iedomāties, kādu sprādzienu rada Vārti, kad tie sagrūst?! smaidīgā un iepriekš tik jautrā Vorjaka acīs pazibēja bīstamas uguntiņas. Tādēļ labāk klausiet, ko lūdzu, un nerunāsim par atliem.
Ceļabiedri, drūmi klusējot, turpināja ceļu. Igra un Obzāns nespēja nedomāt par to, ka arī viņi ir vainojami atlu bojāejā. Viņos mītošo dēmonu daļu dēļ bija sagruvuši Jūras Vārti, padarot neiespējamu veselas rases pastāvēšanas iespēju. Tas bija baisi. Igrai uz mirkli pat sāka šķist, ka viņa personiski ir atbildīga par atlu likteni.
"Mūsu būtības ir maksājušas pārāk dārgi," meitene nodomāja. Viņa visiem spēkiem pūlējās atrast sarunas tematu, kas kliedētu Zefāra nejauši radīto spriedzi. Visbeidzot viņai radās jautājums, kas solīja novirzīt domas citā gultnē.
- Tu sacīji, ka domā arī akmeņi, viņa piesardzīgi ieminējās.
- Es jau teicu: domā viss, kas ir dzīvs, Vorjaks nomurmināja.
- Te nu man kaut kas nesaskan, meitene dalījās pārdomās. Esmu dzirdējusi, ka pat akmens šķemba saglabājot visu, kas piemitis akmenim. Bet vai tad daļa no kaut kā dzīva spēj saglabāt kopuma īpašības? Ja man nogriezīs pirkstu, tas sapūs, un viss.
- Zināma taisnība tevis teiktajā ir, Vorjaks pamazām atkal kļuva agrākais. Taču saki man: cik ilgs laiks paies, pirms tavs nogrieztais pirksts sapūs?
- Tas nu gan jājautā Zefaram, Igra iesmējās. Bet domāju, ka kāds brītiņš būs vajadzīgs gan.
- Nu, lūk, Vorjaks piemiedza Igrai. Tu jau pati atbildēji uz savu jautājumu. Daļa no kopuma tūliņ pēc atdalīšanas nemirst. Ja tu nolauzīsi koka zaru, tas kādu laiku vēl saglabās sevī dzīvību. Ja norausi zāles stiebru, tas drīz vien novītis. Te jau atkal ir tas pats: kas lēni dzīvo, lēni mirst. Un otrādi. Akmens dzīvo vēl lēnāk par koku, tādēļ ari akmens
daļa ilgāk saglabā sevi dzīvību un saikni ar kopumu.
* * *
Diena sliecās uz vakaru, un, iekams pēdējā gaisma nebija atstājusi meža biezokni, ceļiniekiem bija jāsāk domāt par to, kur pārlaist nakti. Nakšņošana zem klajas debess nevienu neuztrauca. Ullas sarūpētie vamži un apmetņi nodrošinātu visai ērtu nakšņošanu tieši sūnās. Taču Obzāns uzstāja, ka vietai jābūt gana drošai, lai varētu iekurt ugunskuru. Pieredzējis dažādas situācijas, viņš zināja, ka uz rita pusi kļūs vēsi.
Aplaidis vērtējošu skatienu tuvējai apkārtnei, Vorjaks aicināja ceļiniekus dziļāk biezokni, projām no zvēru iemītās takas. Bridi soļojis, viņš norādīja uz kādu pauguru. Kādreiz tā virsotnē bija augusi prāva egle, kas vētras vai vecuma dēļ bija izgāzusies ar visām saknēm, izveidojot paugurā prāvu iedobi. Alas lieluma iedobe solīja aizsardzību pret vēju un ļautu iekurt uguni, neraizējoties par to, ka ugunskura atblāzmu varētu pamanīt vajātāji. Visu dienu gan viņi nebija manījuši nekādas pazīmes, ka ziņa par viņu ierašanos būtu sasniegusi Elkardonu. Tomēr Obzāns gribēja būt pilnīgi drošs, ka naktī viņus nepārsteigs nelūgti viesi.
Kamēr puiši tuvējā apkārtnē savāca sausos zarus un nokaltušos kokus, Vorjaks palīdzēja Igrai iekārtot "midzeni". Izklājuši iedobi ar sūnām, kuras Vorjaks Igrai iemācīja saplūkt, viņi pārklāja tās ar ādas apmetņiem. Galu galā guļvieta sanāca ērta un mīksta. Vērtējoši nopētijis paveikto, Vorjaks ieminējās, ka viņam uz brītiņu vajadzētu aiziet savās darīšanās.
"Acīmredzot šis meža vecis pa visu dienu tā nocieties, ka jāiet sameklēt piemērotu priedi," Sedrs domās pazobojās. "Lai jau skrien. Paši tiksim ar visu galā."
Elkardona, īsi pirms pusnakts
Zirgs bija nodzīts vienās putās. Firistra ne mirkli nebija apstājusies, steidzoties ātrāk nokļūt pie mērķa, uz kuru viņu trieca iekšējie spēki. Sākumā viņa neizprata, kādēļ steidzas un kurp. Taču pamazām viņas apziņa noskaidrojās. Tagad viņa zināja, ka patiesībā nekad nav bijusi tikai savu nožēlojamo vecāku meita. Viņa bija viena no varenākajām būtnēm Domhandā.
Neklausoties pils sargu uzsaucienos, Firistra nolēca no zirga, kas jau bija gatavs nespēkā sabrukt; viņa pagrūda malā sargu un noteiktiem soļiem devās uz pili. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Elkardonā, taču jutās tā, it kā pirms ilga laika būtu devusies projām un tagad atgriezusies.
Pie pils durvīm viņai atkal nācās saķerties ar sargiem. Taču pat pieci labi trenēti vīri nespēja meiteni apturēt. Izsvaidījusi vīrus kā tukšus salmu maisus, viņa sagrāba vienu no tiem aiz apkakles, pacēla gaisā kā vārgu kaķēnu un pavēlošā balsī uzkliedza:
- Nožēlojamais! Kā tu uzdrīksties stāties man ceļā? Ej paziņo pavēlniekam Rorikoram, ka ieradies Astafals! Vācies!
Pārsteigtais kareivis pat nemēģināja iebilst, viņaprāt, jukušajam meitietim. Pēc tā, kas šajā dienā bija noticis pie kazarmām, vīri bija sprieduši, ka ar sievietēm joki mazi. Ja jau šī meiča bija apveltīta ar tik neticamu spēku, ko varēja zināt, kādas sekas būtu iebildumiem.
Kareivis skrēja tā, it kā viņam pa pēdām dzītos vesels bars izsalkušu vilkaču. Neraugoties uz vēlo stundu, viņš iebrāzās burvja guļamistabā un, ceļos nokritis, izmisumā sauca pavēlnieka vārdu.
- Kas tev, nešķīsteni, atjāvis traucēt manu miegu?! Rorikors izlēca no gultas vienā naktskreklā un nikni iespēra grīdai pieplakušajam kareivim. Kur tā deg, ka tu te atļaujies bļaustīties, niecība?!