- Žēlo, pavēlnieki kareivis lūdzās. Tur pie durvīm kāda meiča plosās kā meža ugunsgrēks un saka, ka esot ieradusies pie tevis. Viņas vārds esot Astafals.
- KO?! Rorikora acis iepletās gandrīz vai pa visu seju. Karavīrs vēl vairāk pieplaka pie grīdas, it kā cenšoties iespiesties tajā, lai patvertos no burvja dusmām.
- Pavēlniek, viņš stomījās. Esmu tikai sīks un nožēlojams ziņnesis. Žēlo, pavēlniek!
- Nekavējoties ved viešņu pie manis, Rorikors veltīja vīram vēl vienu spērienu.
Pa pusei skriešus, pa pusei rāpus vīrs izsteidzās gaitenī, lai pēc iespējas žiglāk neparasto viešņu nogādātu burvja istabās. Kavēšanās varēja viņam maksāt dzīvību gan no viena, gan no otra rokas. Spriežot pēc tā, kā Rorikors reaģēja uz meičas nosauktā vārda pieminēšanu, kareivis saprata, ka nekas labs nav gaidāms.
Pagāja tikai dažas minūtes, kas karaviram šķita ilgas kā pati mūžība, un nešpetnā radība jau pārkāpa burvja istabas slieksni. Atvieglots, ka izpildijis pēkšņi viņam uzkrauto uzdevumu, karavīrs centās pēc iespējas ātrāk nozust.
* * *
- Esi sveicināts, Meistar! Firistra zemu paklanījās burvja priekšā. Beidzot mums ir izdevies atgriezties pie tevis.
- Tātad jūs šeit esat visi pieci? Rorikors vērtējoši nopētīja meiteni. Viņam nācās atzīt, ka dēmoni ir izvēlējušies visai piemērotu mājokli. Šāda āriene būs noderīgāka nekā tās, kādas viņa mācekļiem bija, pirms Cirmens tos nokāva. Tomēr Astafals tevī ir visvairāk izteikts.
- Es arī agrāk biju priekšzīmīgākais audzēknis, Firistra valšķīgi uzsmaidīja.
Rorikors tēvišķi paplēta rokas, lai pēc gandrīz septiņdesmit gadu tūkstošiem apsveiktu savus sen neredzētos audzēkņus.
Loredas mežs, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrā ceturkšņa beigas
(12. aprīlis pēc Jaunās pasaules kalendāra)
Pat Obzāns, kurš parasti iztika ar mazumiņu miega, šonakt rāmi gulēja, ieritinājies ērtajā guļvietā. Heinrihs bija uzņēmies pirmo nakts maiņu. Viņi bija noteikuši, ka dežurēs apmēram divas stundas katrs. Dežūras gan drīzāk bija nepieciešamas pašu sirdsmieram, nevis drošībai. Igra drīz vien sāka nožēlot, ka nebija uzņēmusies dežūras pienākumus pirmā. Mīkstās sūnas un aitādas būtu spējušas aizgainīt pat visbargāko bezmiegu, bet Igra nespēja ne acu aizvērt. Viņu satrauca visi pēdējās dienas notikumi, viss uzzinātais, un nemieru raisīja arī Vorjaka ilgā prombūtne. Meža sargam, protams, bija ari savi pienākumi, taču viņš bija aizgājis jau ļoti sen.
Klusi izslīdējusi no savas guļvietas, meitene izlavijās no "midzeņa". Čūskas redze ļāva viņai bez pūlēm pārvietoties tumšajā meža biezokni. Apmaldīties Igrai nebija jābaidās. Atlika vien palūkoties, kur tumsā redzams siltums.
Atspiedusies pret krietni lielu priedi, Igra palūkojās debesīs. Viņa nespēja nedomāt par to, cik nosacītas ir cilvēku vērtības un cik ļoti
viņu uztveri iespaido vide, kurā tie uzauguši. Nu, kaut vai Sedrs. Tipisks Jaunās pasaules lielpilsētas produkts. Lai gan iemācījies Vārdus un pārliecinājies par to spēku, viņš spītīgi turpināja neticēt maģijai un uzskatīja to par pesteļiem un muļķībām. Viņš pat neiedomājās par to, ka, piemēram, Vorjaks varētu par pesteļiem un muļķībām nodēvēt Sedra tik iemīļoto gaisa dēli vai rokas datoru.
Arī jēdziens "cilvēce" Domhandā zaudēja jēgu. Jaunajā pasaulē ar šo vārdu apzīmēja visu uz Zemes dzīvojošo cilvēku kopumu, jo cilvēki spītīgi nevēlējās atzīt, ka arī citām būtnēm piemīt intelekts. Savā bezgalīgajā augstprātībā cilvēki pret visām pārējām būtnēm izturējās kā pret zemākām radībām, no kurām dažas uzskatīja par pietiekami saprātīgām, lai tām varētu iemācīt veikt noteiktas darbības. Turpretī Domhandā par cilvēci noteikti nebūtu saucams tikai šeit dzīvojošo cilvēku kopums. Plecu pie pleca šeit mita visdažādākās būtnes, kas visas bija vienlīdz svarīgas un Domhandai nozīmīgas. Igra atcerējās, cik sāpīgi Voijaks bija reaģējis uz Zefāra netīšo atlu piesaukšanu. Jaunajā pasaulē diez vai kāds tik sāpīgi pārdzīvotu, ja nozustu viena no Zemi apdzīvojošajām sugām. Daudzas no tām arī bija izzudušas uz neatgriešanos.
Pēkšņs ļoti kluss troksnis pievērsa meitenes uzmanību. Viņa strauji apcirtās skaņas virzienā un uzmanigi ielūkojās tumsā. Apmēram divu duču soļu attālumā biezoknī atradās divas siltasiņu būtnes. Viena no tām noteikti bija cilvēks. Bet otra uz mirkli samulsināja Igru. Būtne bija zema, drukna un sēdēja iepretī cilvēkam kā suns vai kaķis. Tas pilnīgi noteikti bija dzīvnieks. Smailās ausis un druknais augums liecināja, ka dzīvnieks pieder pie kaķu dzimtas. Ņemot talkā loģiku, meitene izsecināja, ka šādos mežos diez vai varētu būt lielie kaķveidīgie. Turklāt lauvām un to radiniekiem bija apaļas ausis. Tātad tas varēja būt tikai lūsis vai meža kaķis. Tomēr meža kaķis ir krietni mazāks un nav tik masīvs.
"Ak vai!" meitene pēkšņi sāka justies neveikli. "Visticamāk, ka tur ir Vorjaks. Tagad vēl sanāks, ka esmu spiegojusi. Cik nejauki!"
Kaķiskā būtne eleganti piecēlās un devās dziļāk mežā, bet cilvēks tuvojās viņai. Attālums starp viņiem bija tik neliels, ka glābties bēgot nebija jēgas. Turklāt, ja Vorjaks tik veikli pārvietojās pa mežu tumsā, viņš meiteni jau bija pamanījis. Viņa drudžaini mēģināja izdomāt kaut kādu attaisnojumu, bet drīz vien saprata, ka ticamus melus izdomāt nespēs. "Patiesība atbrīvo!" Igra atcerējās mātes mācību.
"Tad jau labāk izskatīties pēc muļķes," viņa nosprieda, "nekā melot un zaudēt šā vīra uzticēšanos."
- Bezmiegs moka? tajā pašā brīdī viņa tumsā izdzirdēja Vorjaka balsi.
- Jā, laikam jau visa kā ir drusku par daudz, Igra nervozi aizbildinājās. Jāmēģina sakārtot domas.
- Dažkārt labāk nekārtot, bet nogaidīt, Vorjaka balsī ieskanējās šķelmīgas notis.
- Neesmu pārliecināta, ka sapratu tavu domu, Igra apmulsa.
- Ir lietas, kuras sakārtojas pašas, tikai tam ir nepieciešams laiks, Vorjaks mierīgi paskaidroja. Tas bieži vien attiecas arī uz domām. Manuprāt, tev šobrīd ir nevis jācenšas visiem spēkiem sagrupēt visu piedzīvoto, bet gan tieši pretēji distancēties no tā visa un Jaut, lai domas sakārtojas pašas. To es tev varu galvot no pieredzes. Kad biju vēl tikai šamaņa māceklis, bieži vien centos par visu vari apgūt to, kas uzreiz nedevās rokā. Bet, jo vairāk centos, jo mazāk man izdevās. Tad mans skolotājs virsaitis Ūrks pateica to, kas man palīdzēja visā turpmākajā apmācībā: tas, kas šodien šķiet kalns, rīt var izrādīties tikai cinis. Ja jūti, ka nespēj kaut ko izdarīt tūlīt un tagad, distancējies no tā, un rīt risināmais jautājums jau būs pietiekami mazs, lai tu to spētu atrisināt.
Vorjaka teiktajā noteikti bija sava jēga, tomēr šobrīd Igra nespēja to īsti aptvert. Iespējams, ka arī to viņa sapratīs tikai tad, ja distancēsies. Meitene atspiedās pret priedi un lēni noslīdēja sūnās. Klusa čaboņa liecināja, ka ari Vorjaks ir apsēdies līdzās.
- Tātad, meža sargs klusi iesāka, jūsu uzdevums ir atgūt kristālus. Taču es tomēr nesaprotu. Ja kristāli tiks atdoti Stihiju Meistariem, kā tad jums izdosies vērst par labu visu, kas noticis kristālu zādzības dēļ?
- Ja vien es to zinātu, Igra nopūtās. Viņa jau bija apradusi ar to, ka kāds var iegūt informāciju arī no nepateiktā. Ceru, ka tad, kad nokļūsim Mentarā, spēsim rast atbildes uz daudziem jautājumiem. Atzīšos, ka šobrīd manas domas vairāk nodarbina tas, ka uz vienas un tās pašas planētas cita citai līdzās, tomēr cita citu neietekmējot, spēj pastāvēt divas tik atšķirīgas kultūras kā Jaunā pasaule un Domhanda.