-Jā, atzina Vorjaks, arī es par to esmu prātojis. Tā vien izskatās, ka dažiem šī problēma sagādā lielas neērtības.
- Sedrs… meitene klusi noteica. Jā, viņš ir tipisks modernās sabiedrības produkts. Viņam nav viegli pierast pie vides, kurā nav visu viņam tik pierasto rotaļlietiņu: gaisa dēļu, datoru…
- Es gan neko daudz par jūsu pasauli nezinu, taču esmu šo to dzirdējis, Vorjaks iesmējās. Lai gan man šķiet, ka jūs vispār dzīvojat ačgārni, Sedra problēmas cēlonis ir meklējams pavisam citur. Ne jau ierastās vides viņam pietrūkst. Patiesībā tavam draugam šobrīd ir ļoti grūti. Viņam ir uzkrauta atbildība, kuru viņš nav gatavs nest. Arī nevēlas nest. No viņa tiek sagaidīta noteikta rīcība, lēmumi… Bet neviens viņu šiem lēmumiem nav sagatavojis. Pavisam cita lieta ir Obzāns un Zefārs. Viens ir mācīts būt par vadoni, turklāt arī pati daba viņu ir apveltījusi ar barveža īpašībām. Zefārs ir ļoti daudz mācījies, nosvērts, turklāt jau agri sācis uzņemties atbildību ne vien par sevi, bet arī par citiem. Viņš vienmēr vispirms domās par to, kā labāk visiem, un tikai tad par to, kā labāk viņam pašam. Te nu man jāsaka, ka es īsti nesaprotu Cirmeņa izvēli.
Igra brīdi apdomājās: teikt Vorjakam par dēmonu gariem vai neteikt? Nespējot paredzēt meža sarga reakciju, viņa nolēma labāk neizpaust "savas dvēseles tumšo noslēpumu".
- Šoreiz tā nebija tikai Cirmeņa izvēle vien, viņa paskaidroja un, cenšoties pavērst sarunu citā gultnē, negaidot jautāja: Mēs dzīvojot ačgārni?! Kā tu to domā?
- Necentīšos izlikties, ka visu zinu ļoti labi, meža sarga balsī bija jaušams nicinājums, jo varu spriest par jūsu pasauli tikai pēc nostāstiem, bet šie nostāsti liek man secināt, ka jūs tērējat mazāk nekā saņemat. Tā ir ļoti nopietna kļūda, kas ir izraisījusi lielāko daļu problēmu jūsu pasaulē.
- Piemēram?!
- Nu, kaut vai tie jūsu rīki, kā nu tos sauc… Tos, kas glabā ļoti daudz ziņu?
- Tu laikam domā datorus, Igra bikli palaboja.
- Lai nu tā būtu, Vorjaks atmeta. Redzi, Domhandā, ja kādam ir nepieciešams kaut ko uzzināt, viņš noskaidro, kurā pilsētā, kurā bibliotēkā šīs ziņas glabājas, un tad atkarībā no savām spējām un zināšanām, izmantojot dažādus pārvietošanās veidus, dodas pēc šīm ziņām. Sanāk tāds kā svētceļojums. Cilvēks iegulda enerģiju, lai saņemtu enerģiju. Tas ir pareizi. Pie jums ir tikai jānospiež kaut kādi taustiņi, un jau pēc mirkļa visas nepieciešamās ziņas ir rokā. Nekāda enerģija nav tērēta, bet saņemta gan.
Tās pašas jūsu mašīnas. Lai nokļūtu no vienas vietas citā, domhandieši izmanto zirgus vai maģiju. Jā, tas prasa laiku un spēkus, taču nemaksājot neko nevar iegūt. Jūs iesēžaties savās mašīnās un, netērējot nekādu enerģiju, pēc mirkļa nokļūstat tur, kur vēlaties. Enerģiju tērē tikai mašīna.
- Zināmā mērā es tev piekritu, Igra domīgi novilka. Bet, ari jājot ar zirgu, enerģiju tērē zirgs, nevis jātnieks.
- Hā! virs iesmējās. Var redzēt, meitēn, ka tu neesi jātniece. Ja tev nāktos aizjāt no Elkardonas līdz Readonai, putās būtu ne vien zirgs, bet ari tu pati.
- Nekāda dižā jātniece noteikti neesmu, meitene uzmeta lūpu, taču zirga mugurā sēdējusi esmu un spēkus tas man nav prasījis. Bet, iespējams, tas bija tikai nelielās izjādes dēļ.
- Neņem ļaunā! Vorjaks uzsita meitenei uz pleca. Arī pie mums ļautiņi sākuši dzīvot visai aplami. Senāk cilvēki ņēma tikai tik, cik viņiem vajadzēja, un tikai tad, kad vajadzēja. Tagad ļaudis iemācījušies to niķi, kura vārds ir patērēšana. Piemēram, ēšana. Brokastis noteiktā laikā, pusdienas, vakariņas…
- Tu iztiec bez ēšanas? Igra iesmējās.
- Nebūt ne, Vorjaks atbildēja. Bet palūkojies uz dzīvniekiem! Nevis uz mājlopiem, bet uz dzīvniekiem. Dzīvnieks ēd tad, kad ir izsalcis, nevis tad, kad to pieklājas darit vai kad viņu mājās sagaida klāts galds. Te rodas ļoti daudzas cilvēku sabiedrības problēmas. Tie, kas spēj izaudzēt pārtiku ne tikai sev, bet arī citiem, iegūst varu pār tiem, kuri paši pārtiku izaudzēt nespēj vai nevar. Līdz ar to tas, kas nepieciešams ikvienam, kļūst par dažu priekšrocības cēloni. Ari te sākas enerģijas saņemšanas un tērēšanas ačgārnības.
- Iztēlojies, ka cilvēka enerģijas krātuve ir kā muca, Vorjaks turpināja. No rīta, kad esi tikko pamodusies, tu savu mucu jau esi piepildījusi, jo miegs atjauno enerģiju. Ar pilnu mucu tu sēdies pie brokastu galda un pilnā mucā ar varu lej vēl enerģiju. Muca iet pāri malām, vai ne? Dzīvnieks pamostas un dodas medibās vai ganībās. Lai piekļūtu pārtikai, viņš jau ir mucu patukšojis. Dažkārt pat visai pamatīgi. Dodamies tālāk! Pēc brokastīm cilvēks sāk savas dienas gaitas: iet uz lauka vai kādos iekšdarbos, ja ir ziema, vai dodas trenēties, ja viņš ir kareivis. Muca tiek daļēji patukšota, bet tas, kas ir pārlijis pāri malām, izlietots netiek. Dzīvnieks, krietni ieturējies, pievēršas savas migas vai ligzdas iekārtošanai, bērnu audzināšanai un treniņiem, jo dzīvniekam ir ļoti svarīgi būt vienmēr labā formā. Dzīvnieks tam visam laiku velta tikmēr, kamēr sajūt izsalkumu. Proti, signālu par to, ka muca ir gandrīz tukša. Tikai tad dzīvnieks atkal dodas medībās, izlietojot tām pēdējo, kas atlicis mucā. Turpretī cilvēks noteiktā laikā ar tikko tukšoties sākušu mucu sēžas pie pusdienu galda un atkal krāmē savu mucu pilnu līdz malām un pāri tām. Tā caurām dienām. Neiztērētā enerģija, kas pārlijusi pāri mucas malām, tā arī paliek neiztērēta, un cilvēki kļūst resni, laiski, jo resnums neļauj tiem ātri kustēties, un galu galā tā cilvēka mūžs sarūk uz liekās enerģijas rēķina. Tas pats attiecas uz mašīnām, kuras tērē enerģiju cilvēka vietā.
- Es tev šajā ziņā noteikti piekritu, mirkli klusējusi, nomurmināja Igra. Tur, kur esmu dzimusi un augusi, cilvēki domā līdzīgi. Arī mēs uzskatām, ka mašīnas ir tikai cilvēka slinkuma produkts. Tomēr es tev nevaru piekrist, ka mēs savās mašīnās neieguldām paši savu enerģiju. Lai nopirktu kaut vai to pašu gaisa dēli, cilvēkam ir diezgan daudz jāstrādā, jānopelna nauda, un tikai tad dēlis būs viņa.
- Ar to viss jūsu enerģijas ieguldījums beidzas, Vorjaks rezumēja. -Jūs neesat ieguldījuši enerģiju, lai to izgudrotu, izgatavotu, un neieguldāt enerģiju, lai tas spētu lidot. Ja dēlis būtu dziva būtne, varētu sacīt, ka jūs vienreiz iztukšojat savu mucu, lai pēc tam tērētu tikai dēļa mucu.
Bridi Igra klusējot vērās klusajā, tumšajā mežā. Viņas domas kā izbiedēti putni traucās te pie Vorjaka prātojumiem par pareizu dzīvošanu, te pie viņu misijas, te atkal pie Sedra. Protams, Vorjakam bija taisnība. Sedram vienkārši bija uzkrauta pārāk liela atbildība, kurai pieaugušais puišelis nebija gatavs. Tomēr Igru nepameta nojauta, ka Sedra uzvedībai pēdējās dienas laikā ir ari kāds cits iemesls. Bet kāds?
- Tu ļoti mīli viņu? Vorjaks pēkšņi iejautājās.
- Nezinu, Igra godīgi atbildēja, nemaz neraizējoties par to, kā Vorjaks uzzinājis, ko viņa domā. Man grūti spriest par to, ko tieši es pret viņu jūtu. Protams, esmu Sedram ļoti pieķērusies. Bet tam ir iemesls. Iespējams, viņš man ir tik svarīgs, jo es vienkārši neesmu bieži un daudz saskārusies ar citiem puišiem. Ja man būtu lielāka pieredze, vabūt es domātu citādi. Lai gan… Ne Zefārs, ne Obzāns, ne kaut vai Heinrihs man nav tik svarīgi. Viņiem ir neskaitāmas priekšrocības salīdzinājumā ar Sedru, bet tik un tā Sedrs man nozīmē vairāk par citiem.