- Vai atklāsi, ko tu sacīji tam dzīvniekam? Igra strauji mainīja sarunas tēmu, nevēloties iedziļināties savā jūtu pasaulē. Tam vēl būs daudz laika.
- Tā jau domāju, ka esi mani pieķērusi, Vorjaks iesmējās. Neuztraucies, meitēn, es tikai nosūtīju ziņu valdniekiem Memetrijam un Katrakanam.
- Nosūtīji ziņu? meitene bija neizpratnē.
- Nūjā, Vorjaks novilka. Lūsis pados ziņu tālāk lācim, lācis vāverei, vāvere vilkam, un tā līdz Loredas robežai, kur ziņu varēs nodot tālāk putniem. Rīt ap pusdienlaiku ziņa jau būs Readonā.
- Ja nu tā nonāk nepareizajās rokās? meitene bažījās.
- Nenonāks! Vorjaks pārliecinoši noteica. Ziņa netiks nodota lapsām un seskiem, tādēļ tā ir drošībā.
-Jā, mūsu pasaulē tiktu izmantots neidentificējams komunikators, Igra iesmējās.
- Esam aizpļāpājušies, Vorjaks noteica, pieceļoties kājās. Ja vien negribi rīt vilkties visiem nopakaļ miegaina, ir laiks doties pie miera.
Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu Igrai piecelties. Atrast ceļu uz "migu" ne vienam, ne otram nebija grūti. Igrai atlika vien uzmeklēt Heinriha ķermeņa izstaroto siltumu. Apņēmīgais sargātājs savā postenī jau labu laiku bija iemidzis, ugunskurs gandrīz bija izdzisis. Lai gan Igra bija pārliecināta, ka nespēs aizvērt ne acu, Vorjaks uzstāja, ka viņai un Heinriham jādodas pie miera. Viņš uzņēmās sardzi uz nākamajām divām stundām, apsolot laikus pamodināt Obzānu, kurš bija pieteicies dežurēt saullēkta stundās.
Par brīnumu sev pašai, tikko ieritinājusies līdzās miegaini šņākuļojošajam Sedram, Igra rāmi ieslīga dziļā, veselīgā miegā.
Readona, agrs rīts
Tādu rosību Mentaras galvaspilsētā neatcerējās pat visvecākie senās valsts iedzīvotāji. Kopš agra rīta pajūgi nebeidzamā straumē plūda uz Readonas pili, vedot gan labības maisus, gan tauku mucas, gan audumus un kokmateriālus. Visur klaudzēja āmuri, zumēja cilvēku balsis un savu dziesmu dziedāja darbarīki. Bruņojies ar pamatīgu pergamenta tīstokli un spalvu, burzmai pa vidu kā atspole šaudījās kalsns, tumšmatains jauneklis. Viņš bija visur: paguva izrīkot strādniekus, novadīt pajūgus te uz ķēķa spārnu, te uz noliktavām, kautrīgi uzsmaidīja meiteņu pulciņam, kas devās viņam garām, lai nokļūtu modernīcā. Ik pa laiciņam viņš te pierakstīja kaut ko savā pergamentā, te atkal izsvītroja no tā.
Darbīgo puisi, kas tikai vakar bija nomainījis pusaudža īsbikses pret pieauguša vīra drānām, diez vai varētu nosaukt par skaistu. Bērnišķīgajā sejā mirdzēja lielas, zinātkāras acis. Strupais deguntelis tā vien kāroja visu izpētīt un izzināt. Taču vislielāko postu viņa necilajai ārienei nodarīja biezās, gaļīgās lūpas, kuras jaunekļa sejai piešķīra nedaudz gļēvu izskatu. Āriene dažkārt mēdz būt visai mānīga, jo šim puisim neviens neuzdrīkstētos piedēvēt gļēvuļa dabu.
- Sargās! kaut kur no augšas atskanēja draudzīgs sauciens, un, pametis skatienu atpakaļ, tumšmatis pēdējā brīdī paguva palēkt malā, lai viņam neuztriektos jauneklis, kas, iekāries resnā vantī, lidoja no pils torņa tieši viņa virzienā.
- Kā tāds bērns, puisis noņurdēja. Tā tu reiz lauzīsi sprandu, Katrakan.
- Neņurdi, brāļuk! Katrakans iesmējās un draudzīgi apskāva brāli. Padomā par šo mirkli un izbaudi to. Iedomājies, ka kādreiz mātes stāstīs bērniem: "Tas bija valdnieku Memetrija un Katrakana laikos, kad Readonā ieradās Cirmeņa kareivji…"
- Tu te aušojies, Memetrijs nespēja rimties, bet mums vēl ir tik daudz darāmā. Labāk būtu palīdzējis.
- Ko tad es, tavuprāt, daru?! Katrakans iedunkāja brāli. Bija taču jāpiesien tā virtene pie torņa smailes.
Brālis norādīja Memetrijam uz torņa smaili, no kuras viņš bija lidojis. No šīs smailes līdz otrai bija piekārta skaista lapu vītne. Memetrijam nācās atzīt, ka šo darbu neviens saprātīgs cilvēks nebūtu uzņēmies. Kaut ko tādu spēja paveikt tikai viņa trakulīgais brālis.
Pretstatā Memetrijam Katrakans bija izcili skaists jauneklis ar glītiem, samērīgiem vaibstiem, atbruņojošu smaidu un vienmēr smaidošām acīm. Pat tad, kad Katrakans nesmaidīja, ļaudīm šķita, ka viņš tiem uzsmaida, un tas lika visiem mentariešiem just simpātijas pret jauno valdnieku.
- Tu nu gan esi tūļa, Katrakans pēdējā bridi paguva paraut malā Memetriju, kad tieši tur, kur pirms brīža bija stāvējis brālis, noviļņojās teleportācijas radītās liesmas un abu valdnieku priekšā nostājās milzīga auguma vīrs.
Ikviens, kurš viņu ieraudzīja pirmo reizi, sajuta bijību pret šo kungu. Masīvā, tumši iedegusi seja šķita diezgan draudīga. Salīdzinoši nelielās acis caururbjoši lūkojās sarunbiedrā no platās pieres apakšas, un ērgļa knābim līdzīgais deguns padarīja seju valdonīgu. Daudz maigāku iespaidu neradīja ari tumšās, lavas sarkanu dzīslu cauraustās drānas un vīra melnās, pakausī ar siksnu sasietās cirtas.
- Sveiks, kapteini Arik! Katrakans sveicināja respektablo kungu kā senu paziņu. Kā labi ceļoji?
- Lidojums bija jauks, Ariks plaši pasmaidīja. Bet tu jau zini, cik ļoti man nepatīk tā teleportēšanās padarīšana. Pūķiem, ziniet, ir jālido.
Draudzīgi apskāvis abus jaunekļus, kas pūķim pat cilvēka veidolā sniedzās tikai līdz padusēm, Ariks sabužināja viņu matus kā tēvs, kurš labu laiku nav saticis savus gandrīz pieaugušos dēlus. Lai gan kronēti pirms vairākiem gadiem, Talu mantinieki šādu izturēšanos neņēma ļaunā. Kapteinis Ariks bija viens no viņu skolotājiem, un viņu starpā valdīja īpašas attiecības.
- Vai šajā haosā, Ariks ar plašu mājienu norādīja uz Readonā notiekošo, atradīsies kāda ala, kur vecais pūķis varētu pēc tāla ceļa izstiept savus kaulus?
- Atradīsies, Katrakans smaidīja. Tikai nevienu vecu pūķi gan es te neredzu.
- Mazais lišķi! Ariks papliķēja puisim pa plecu. Nu, pastāstiet, kas vēl ir paguvis ierasties uz lielo notikumu!
- Ja neskaita tevi, Memetrijs ielūkojās savā pergamentā, šorīt ieradās Natorels ar savu svītu, prinči Krioms, Tamorals, Gromenārs un Veregans. Sorans deva ziņu, ka laikapstākļi ir aizkavējuši viņu pusceļā uz Reksaku. Ja lietus mitēsies, viņš varētu ierasties rīt ap pusdienas laiku. Pārējie gaidāmi šīs dienas laikā.
Katrakans jau pagriezās, lai vestu Ariku uz pili un izmitinātu viņu viesim iekārtotajā istabā, kad rīta sauli aizsedza šaudīga ēna. Pavērušies debesīs, ļaudis ieraudzīja pils virzienā lidojam divus sniegbaltus pegazus. Uz mirkli Memetrija prātā pazibēja doma, ka brīnumainie dzīvnieki uztrieksies viņiem virsū, tomēr jātnieki paguva savaldīt skaistās būtnes, un pegazi slaidā lokā nolaidās pils priekšā.
- Kas tad tas?! Katrakans izbrīnā lūkojās uz pegaziem.
- Nav ne jausmas, Memetrijs bija ne mazāk izbrīnīts. Viņš steigšus pārskatīja tīstokli, taču tajā atbildi nerada.
Nomierinājuši straujos lidotājus, jātnieki izlēca no segliem un, pasvieduši pavadas pārsteigtajiem pils kalpotājiem, kas, mutes iepletuši, nebeidza vien blenzt uz neredzētajiem dzīvniekiem, stingriem soļiem devās pie abiem Readonas saimniekiem. Paslepus palūkojies uz Ariku, Memetrijs pirmo reizi mūžā ieraudzīja sava skolotāja sejā patiesu pārsteigumu.
Ari paši nācēji bija tikpat neparasti, cik viņu jājamlopiņi. Tumšmatainā jaunava kustējās kā niedre vējā. Vijīgo kustību dēļ viņu varētu noturēt par dejotāju vai meža nimfu. Pērļaini debeszilais tērps izcēla viņas augumu un pat paviršam vērotājam paziņoja, ka jaunavai ir kāds sakars ar elfiem. Jauneklis bija pilnīgs savas biedrenes pretstats. Sūnzaļais tērps cieši piekļāvās atlētiskajam, lai gan ne pārlieku raženajam augumam, izceļot platos plecus. Tērps bija izcili piemērots, lai ātri un veikli pārvietotos meža biezoknī. Ari šīs drānas bija elfu darinātas, taču jauneklis noteikti nebija elfs. Tumsnējā seja ar mandeļveida acīm šķita atklāta un draudzīga, tomēr augstie vaigu kauli un nelielā mute norādīja, ka viņš ir visai piesardzīgs.