Nostājušies divu soļu attālumā no valdniekiem un kapteiņa Arika, abi atnācēji godbijīgi paklanījās, noliecoties tik zemu, lai spētu ar plaukstu pieskarties zemei, otru plaukstu uzliekot uz krūtīm virs sirds.
- Esiet sveicināti, Mentaras valdnieki! jaunava sveicināja skanīgā, tīkamā balsī.
"Nē, viņi nav no elfu cilts," Katrakans nosprieda, ieraudzījis jaunekļa ausis. "Tomēr kaut kādā veidā ar elfiem viņi ir saistīti."
- Mans vārds ir Alevina, jaunava paskaidroja. Un šis ir Džulians.
"Cik stulbs vārds," nodomāja Katrakans, nopētot jaunekli.
- Mēs esam meistara Ermariela mācekļi, Džulians paskaidroja. Esam sūtīti savā pirmajā kalpībā pie Mentaras valdniekiem. Meistars gan teicās sūtīt ziņu, taču, kā redzu, ziņnesis ir izrādījies visai lēns.
- Tā sanāk, Memetrijs apmulsumā piemirsa par valdnieka manierēm, kuras viņam jau tā neko diži nepatika. Jāteic, ka arī jūsu meistars nav izrādījies nekāds ātrais skrējējs. Viņš vēl nav ieradies.
- Ko es tev teicu, jaunava skanīgi iesmējās, iebikstot savam biedram sānos. Es teicu, ka mēs varam apsteigt Ermarielu, ja ņemsim pegazus.
Džulians kaut ko noņurdēja, taču skaļi savu attieksmi nepauda. Abi piramīdu burvji paskaidroja, ka viņu uzdevums esot visā pakļauties valdniekiem un kalpot Mentaras pilsoņu labumam. Ja viņi savu misiju izpildīs godam un būs attaisnojuši tiesības lietot Zibens piramīdu zižļus, viņi varēs pieņemt savus mācekļus vai pievērsties pētniecībai.
- Te nu ir viena problēma, Memetrijs mulsi nomurmināja. Ņemot vērā, ka jūsu meistars nav paguvis dot ziņu par jūsu ierašanos, var rasties grūtības ar jūsu izvietošanu. Man jāatvainojas, bet šobrīd Readonā nav nevienas mājas, kur jau nebūtu izmitināti viesu ļaudis. Ja Katrakans piecietis manu sabiedrību, es varētu jums atdot savu istabu.
- Tas nebūs nepieciešams, Džulians lepni izslējās visā savā smalkajā augumā. Pagaidām, kamēr pilsēta ir pilna viesu, mums pietiks ar vietām līdzās mūsu pegaziem. Esam piedzīvojuši arī skarbākus apstākļus. Vēlāk, kad dzīve Readonā atgriezīsies vecajās sliedēs, mums pietiktu ar nelielu mitekli pilsētas pirmajā līmenī.
Ta tas bija iegājies kopš neatminamiem laikiem. Celta pakalnā, Readona pletās lejup uz ielejas pusi koncentriskiem riņķiem. Pakalna virsotnē slējās pati pils, no tās nedaudz zemāk atradās pirmais līmenis, tad zemāk otrais, un tā līdz piektajam līmenim, kurā atradās lauki un zemnieku mājas. Agrāk pirmais līmenis bija augstmaņu mājvieta, otrajā līmenī mita ierēdņi, trešajā amatnieki, bet ceturtajā tirgotāji un kalpu ļaudis. Akotalam šāda kārtība nebija pa prātam, jo viņš uzskatīja, ka vistuvāk valdnieka miteklim jābūt novietotām burvju un zinšu ļaužu mājvietām. Readonas iemītniekiem pret šādiem pārkārtojumiem nebija iebildumu, un kopš tā laika pilsētas pirmajā līmenī mita tikai zinību ļaudis.
Abu jauno burvju "pieticīgā" vēlme dzīvot pirmajā limenī patiesībā bija privilēģija, kura tika piešķirta par īpašām zināšanām un sasniegumiem. Tomēr ne Memetrijs, ne Katrakans Džuliana teikto neuzskatīja par nekaunību. Ermariels bija dižens burvis. Būdams zemienes elfu troņmantnieks, Ermariels bija atteicies no troņa par labu savam brālim Natorelam, lai varētu pievērsties zinātnei, maģijai un cilvēku prāta spēju pētīšanai. Savos simt piecos gados, kas elfam nebija nekāds dižais vecums, Ermariels jau bija sasniedzis ļoti daudz, un Domhandas magu pasaulē viņu uzskatīja par autoritāti. Būt Ermariela skolniekam tā jau bija droša caurlaide, kas piešķīra tiesības dzīvot Readonas pirmajā līmenī.
- Par to, kas notiks pēc šā haosa norimšanas, noteica Memetrijs, mēs runāsim vēlāk, tomēr par dzīvošanu staļļos nevar būt ne runas. Pagaidām izmitināsim jūs manās istabās, bet vēlāk atradīsim kādu labāku risinājumu. Turklāt man jāatzīst, ka jūsu ierašanās ir tieši laikā. Mūsu burvji drīz būs izcepuši savas smadzenes un nodeldējuši mentālās spējas, lai sakārtotu pili viesu uzņemšanai. Svaigi mentālie spēki viņiem nāks kā Luga stars Malkoras raktuvēs.
Burvji pateicībā paklanījās valdniekam un, saņēmuši no viņa rīkojumu iet uz pili, lai uzmeklētu senburvi Vihelu, devās projām. Valdnieki atkal varēja pievērsties viesim, lai pienācīgi pavadītu viņu uz pūķim iekārtotajiem apartamentiem. Telpām bija jāatbilst noteiktām prasībām. Pirmkārt, bija nepieciešams aizvākt visas liekās mēbeles, lai nodrošinātu plašumu. Ariks, atrodoties starp cilvēkiem, gan nepārvērtās savā dabiskajā veidolā, tomēr šaurās telpās viņš jutās slikti. Otrkārt, telpai bija jābūt ar lieliem, plašiem logiem, jo, neredzot debesis, pūķis nīkuļoja. Visbeidzot, un to bija visgrūtāk nodrošināt, telpai bija jābūt salīdzinoši tumšai ar ugunsdrošām sienām. Proti, telpai bija jāatgādina plaša ala ar visai lielu ieejas atveri. Vihels bija pacenties godam, un Arikam bija nodrošināts viss, kas nepieciešams vecajam, melnajam vulkāna pūķim.
- Uf! Ariks atzinīgi noelsās. Beidzot maniem vecajiem kauliem būs kur atgūt spēkus. Starp citu, Memetrij! Thira lika nodot tev vissirsnīgākos sveicienus.
- Ho-ho! Katrakans sāpīgi iebelza brālim pa skaustu. Tā vien izskatās, ka tev, brāl, uzradusies pielūdzēja!
Noburkšķējis kaut ko, kas izklausījās pēc "izbeidz!", Memetrijs aizbildinājās ar darbu kalniem un, atstājis brāli divatā ar Ariku, steigšus devās projām.
Nebija jau tā, ka Thiras sveiciens būtu Memetrijam nepatīkams. Tomēr viņš lieliski apzinājās, ka salīdzinājumā ar savu izskatīgo brāli viņa izredzes pie sievietēm bija, maigi izsakoties, vājas. Ar Thiru zemes pūķu cilts delegāti Memetrijs bija iepazinies pārrunās par Dēmonu salas izcelšanu virszemē. Thira nebija no lielā auguma pūķiem, tādēļ viņa pārrunās būtu varējusi piedalīties savā dabiskajā izskatā.
Taču, lai nemulsinātu pārējos delegātus, viņa bija uz pārrunām devusies cilvēka veidolā. Pat tik pieticīgam puisim, kāds bija Memetrijs, Thira šķita visai neizteiksmīga un vienkārša. Kā pūķis viņa izskatījās krietni labāk. Šo iemeslu dēļ Memetrijs pūķenes uzmanības apliecinājumus un stundām ilgās sarunas no pārrunām brīvajā laikā bija uztvēris kā draudzības apliecinājumus. Tomēr drīz vien viņam nācās atzīt, ka Katrakana zobgalības par Thiru ir pamatotas. Vienīgais, ko Memetrijs tiešām nespēja saprast, bija tas, vai Thira šīs savas simpātijas izrādīja tāpēc, ka tiešām uzskatīja Memetriju par sev tīkamu, vai ari tādēļ, lai šādā veidā smalki pazobotos par jaunekli. Arika nodotais sveiciens atkal uzjundīja tālu apziņas kambaros noslēptās domas, un tās Memetrijam šobrīd bija visai traucējošas.
Loredas mežā, tajā pašā laikā
Rīta migla piešķīra mežam spokainas aprises. Vorjaks tā arī nebija izpildījis solījumu pamodināt Obzānu un pats bija palicis nomodā visu nakti. Kolīdz mežā iespiedās pirmie gaismas stari, viņš modināja ceļiniekus.
Spirgtais rīta gaiss un nomazgāšanās tuvējā avotiņā aizskaloja miegu, un pat pēc īsās atpūtas visi jutās moži un spēka pilni. Kamēr ceļinieki ieturēja pieticīgu maltīti, Vorjaks atvainojās un devās biezoknī. Viņš bija projām diezgan ilgi, un, kad atgriezās, Igra pamanīja uz meža sarga zoda šauru asiņu svēdru. Tās pilnīgi noteikti nebija Vorjaka asinis, jo nekur nebija manāms savainojums, tādēļ šis novērojums lika Igrai kļūt uzmanīgai.