- Zini, apsēdies sūnās un lūkojoties uz Igru, ieminējās Vorjaks, es te pa nakti prātoju par mūsu sarunu. Arī mani nebeidz pārsteigt tas, ka mūsu pasaules pastāv līdzās, viena otru neietekmējot. Patiesībā mani visvairāk pārsteidz tieši tas, ka tās savstarpēji neiedarbojas.
-Ja godīgi, ierunājās Zefārs, man ik pa brīdim uzmācas sajūta, ka esmu nokļuvis Aizspogulijā. Tiem, kas nav lasījuši šo senatnes stāstnieka Luisa Kerola stāstu, paskaidroju: tā ir vieta pasaku pasaulē, kurā galvenā varone nokļuva, ieejot spogulī. Man bieži nāk prātā pasakas, kuras man bērnībā stāstīja Svens. Par rūķiem, troļļiem, milžiem…
- Redzi nu, iesmējās Heinrihs, un jūs vēl sakāt, ka šīs pasaules cita citu neietekmē! Kā tad cilvēki Jaunajā pasaulē būtu varējuši izgudrot visus šos pasaku tēlus? Acīmredzot domhandieši, kas aizceļojuši uz Jauno pasauli dažādos laika posmos, ir stāstījuši jaunpasauliešiem par dzīvi šeit, un tā radušies pasaku tēli.
- Kādēļ gan ne? Sedrs paraustīja plecus. Ari ceļošana cauri spogulim ir kaut kādā ziņā līdzīga Vārtu atvēršanas skatam.
- Tomēr, Zefars domīgi turpināja, ja raugāmies no racionāla viedokļa, daudzdimensionalitātei ir savs izskaidrojums. Jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu zinātnieki un arī rakstnieki ir minējuši, ka līdzās vienai, proti, mūsu dimensijai pastāv arī citas. Daži pat nosauca skaitli sešpadsmit. Tika minētas iespējas, ka šajās par paralēlajām sauktajās dimensijās pastāvam tie paši mēs, tikai mūsu dzīves ir iespaidojusi atšķirīga notikumu secība. Piemēram, saskaņā ar šo teoriju paralēlajā dimensijā Sedrs sastaptu sevi kā lielas finanšu korporācijas konsultantu. Vai ari Igra būtu natūriķu ragana. Es varētu sastapt sevi kā izputējušu bezpajumtnieku. Nu, kaut kā tā. Ja piekrītam šādām iespējām, tas varētu nozīmēt, ka šobrīd, paši to nenojaušot, mēs sēžam uz kādas ģimenes brokastu galda kaut kādā paralēlā dimensijā.
Es saprotu tā: tāpat kā Zemei apkārt ir neskaitāmi atmosfēras slāņi, planētu ietver vairāki laika slāņi, kas cits no cita ir nošķirti ar kaut kādām robežām vai, piemēram, laika nobīdēm. Vārti izveido laika un telpas anomāliju, un mēs nokļūstam citā laika slānī.
Ja nerunājam par šā fenomena filozofiskajiem aspektiem, kurus apsprieduši jau sengrieķu filozofi, viens no pirmajiem, kurš pievērsies daudzdimensionalitātes izpētei un skaidrošanai no fizikas viedokļa, bija Koperniks. Viņam gan nebija iespēju šo fenomenu pamatot, jo tolaik nebija pienācīga aprīkojuma. Visplašāko skaidrojumu tam piedāvājis Alberts Einšteins. Viņš šai tēmai veltījis vairākus savus rakstus. Tomēr daudzdimensionalitātes princips pilnībā tika definēts tikai pirms nepilna tūkstoša gadu. Zinātnieku sabiedrība vienojās, ka par dimensiju ir uzskatāms jebkurš izmērāms lielums. Proti, ne tikai garums, platums, augstums, bet ari laiks, temperatūra, spiediens un tā tālāk. Šobrīd ir atzīts, ka cilvēku dzīves telpa ir nevis trīsdimensionāla, kā uzskatīja Einšteina laikos, bet tai ir vismaz septiņas dimensijas…
- Tagad atkārto, lūdzu, visu to pašu cilvēkiem saprotamā valodā, Obzāns skumji uzlūkoja biedru, kurš jau atkal bija aizrāvies ar enciklopēdijas citēšanu.
- Bet es jau tā ari skaidroju, Zefārs izbrīnā iepleta acis. Dimensija ir jebkurš lielums, kuru var izmērīt. Pirms Lielā Sprādziena uzskatīja, ka pastāv trīs galvenās dimensijas augstums, garums un platums. Tolaik plaši sāka attīstīties tā dēvētās trīsdimensiju tehnoloģijas, kad televizori, piemēram, sāka atveidot telpisku attēlu, ļaujot skatītājam it kā pašam piedalīties notiekošajā. Šodien interaktivitāte Jaunajā pasaulē ir pašsaprotama.
Nestāstīšu par neskaitāmajām problēmām, kuras šīs tehnoloģijas izraisīja. Daži zinātnieki toreiz bikli ieminējās, ka par ceturto dimensiju ir uzskatāms laiks. Bet par to nebija vienprātības, jo laikam jau pašam ir vismaz trīs dimensijas pagātne, tagadne un nākotne. Viens otrs pat ieminējās, ka tagades nav vispār, jo ikviens tagadnes mirklis pēc briža jau ir pagātne.
Beidzot zinātnieku sabiedrība vienojās, ka par dimensiju ir uzskatāms viss, ko varam izmērīt ar cilvēku rīcībā esošiem mēraparātiem. Līdz ar šo vienošanos sāka attīstīties arī modernās tehnoloģijas, kuras ļauj atveidot daudzdimensiju attēlus, veidot interaktīvos datorus un tamlīdzīgas iekārtas.
- Jā, pie viena radot arī "elektronikas" sērgu, Obzāns nikni aizsvieda malā pērno čiekuru.
- "Elektronikas" sērgu?! Vorjaks neizpratnē jautāja.
- Jā, elektroniskās narkotikas, paskaidroja Zefārs.
- Atvaino, Obzān, ka runāju taviem vārdiem, Vorjaks smaidīja, bet vai tu, Zefār, nevarētu to paskaidrot saprotamākā valodā? Kas ir elektroniskās narkotikas?
- Nuuuuu…. Zefārs nedaudz samulsa. Es nezinu, cik attīstīta ir jūsu medicīna. Vai jūs vispār izmantojat apreibinošas vielas un augus… Bet mēģināšu. Vismaz alkoholu jau nu jums vajadzētu pazīt. Tas ir tā: ir tādi dzērieni, kuri liek asinīm riņķot ātrāk, paātrina sirdsdarbību un rada reibumu, izmaina apkārtējās realitātes izjūtu, rada kustību traucējumus un galu galā pārmērīgas lietošanas gadījumā kļūst par cēloni neatbilstošai cilvēka ricībai.
- Ak tā! Vorjaks atmeta ar roku. Tas jau teikts par orku uguns ūdeni.
- Orku uguns ūdens?! Igra gandrīz aizrijās ar zivi. Kas tas tāds?
- Orki to gatavo no kviešiem, meža sargs paskaidroja. Viņi samaļ graudus, sajauc tos ar ūdeni, pievieno medu un noliek šo maisījumu siltumā. Kad tas kādu laiku rūdzis, orki to karsē un visbeidzot gāž lielos toveros. Toveri liek uz uguns, lai šķidrums vārās. Toverim ir pievienota caurule, kas ievietota traukā ar ledu. Šķidruma tvaiki sakrājas caurulē, atdziest un caurules otrā galā iztek traukā kā tīrs, dzidrs ūdens. Ja šim šķidrumam pieliek lāpu, tas deg ar zilu liesmu, bet, ja to iedzer, tas apsvilina rīkli, rada reiboni un visas pārējās minētās pazīmes. Kad nepieciešams dziedēt brūces, uguns ūdens ir lielisks. Tas nokauj sērgas un palīdz izturēt sāpes. Bet pat orkiem pietiek ar pieciem piņģerotiem, lai viņi vairs nevaldītu pār savu prātu un ķermeni. Parasti pēc trim piņģerotiem iestājas dziļš miegs.
Pasmaidījis par tik primitīvu destilāciju, Zefārs secināja, ka Vorjaks ir sapratis, kas ir alkohols. Acīmredzot orki no kviešiem destilēja tīru spirtu, un tad jau nav jābrīnās, ka pat pašiem brūvētājiem pietiek ar piecām devām. Tiesa, uz mirkli Zefāra prātā pazibēja jautājums: cik liels ir piņģerota tilpums? Tomēr viņš apvaldīja savu ziņkāri.
- Svarīgākais ir tas, ka tu saprati domu, Zefārs pasmaidīja. Atzīšos, man dažkārt rodas iespaids, ka cilvēce atzīst tikai tik lielu dimensiju skaitu, cik lielu tā spēj atdarināt ar tehnoloģijām. Nu, piemēram, pārējās jau pieminētās dimensijas pastāvēja jau tad, kad trīsdimensiju attēls vēl čurāja zīdaiņa autiņos. Tomēr tad neviens nerunāja par četrām vai piecām dimensijām. Šobrīd tiek atzītas apmēram septiņas, jo tieši tik izdodas atdarināt ar datoriem, radot mākslīgā spiediena, siltuma un citas izjūtas.
- Nevaru nepiekrist, iestarpināja Igra. Tas, ka mēs kaut ko nevaram izmērīt, nozīmē tikai to, ka mums nav ierīces tā mērīšanai vai atbilstošas mērvienības. Pats lielums taču pastāv.
- Tu tikko citiem vārdiem pateici to, ko savulaik labprāt atkārtoja mans profesors, iesmējās Zefars. Viņš studentiem bieži atgādināja, ka gravitācija pastāvēja vēl pirms tam, kad ābols uzkrita Ņūtonam uz galvas.