"Jokainas gan tās meitenes," Sedrs prātoja, lūkojoties uz draudzeni. "Sapņi taču nenogalina. Vai varbūt tomēr… Ak es muļķis!" viņš pēkšņi attapa.
Ja viņam kaut kas notiks, Igra taču paliks pavisam viena! Maza, neaizsargāta, par sevi parūpēties un pati sevi aizstāvēt nespējīga radība. Rāpuļa ķermenī iesprostota cilvēciska būtne! "Sargi viņu kā paša dzīvību," viņš atcerējās veča sacīto. Sargāt Igru nozīmēja sargāt arī sevi pašu. Viņas dēļ. Mazā tik ilgu laiku bijusi viņa dzīves daļa. Kā gan viņš varēja būt tik savtīgs, tik patmīlīgs?
Sedrs maigi noglaudīja čūskas zvīņaino ķermeni, un viņa paļāvīgi ierāpās puiša klēpī.
"Kam vēl viņa var uzticēties? Uz ko lai viņa paļaujas? Mums abiem patiesībā neviena nav. Man ir tikai Igra. Igrai esmu tikai es," Sedrs nodomāja, un karsts kamols iespiedās kaklā, liekot asarām sariesties acīs. Viņš samirkšķināja tās, lai padzītu savu jūtu izpausmi, bet viena liela, karsta asara noritēja pār jaunekļa vaigu un nokrita uz čūskas zvīņotā auguma.
Tiklīdz pilnīgi prozaiskais acs sekrēta piliens bija saskāries ar Igras ādu, notika kas tāds, ko Sedrs vēlāk pat nespēja tā īsti atcerēties. Vienā mirklī Igra bija čūska, jau nākamajā rudmataina meitene, tad atkal čūska, atkal meitene. Viņas izskats mainījās vairākas reizes sekundē, un Sedram neatlika nekas cits kā stulbi blenzt uz mirgojošo tēlu miju.
Cik ilgi tas turpinājās, to neviens vairs nespētu pateikt. Taču, kad Sedra īstenības apziņa atgriezās, čūskas slaidā auguma vietā viņš zālē sev līdzās ieraudzīja kalsnu, kailu, bālu meiteni ar tumši rudiem matiem. Meitēns šķita aizmidzis, bet, kad Sedrs saudzīgi pieskārās viņas plecam, pusaudze nervozi sakustējās. Atvērusi koši zaļās acis, meitene strauji piecēlās sēdus un atrāvās tālāk no Sedra, cenšoties ar rokām aizsegt krūtis. Mirkli abi apjukuši lūkojās viens otrā, līdz Sedrs spēja izdvest: Igra?!
- Tad redz, kāds tu esi, meitene mulsi pasmaidīja, un abi jaunieši iesmējās.
- Tas nozīmē, ka tagad esam noskaidrojuši, ko ragana bija domājusi ar tām cilvēka asarām, Sedrs domīgi noteica, novilka putekļmēteli un uzsedza to meitenes kailajiem pleciem.
- Jā, esam gan, Igra nodūra acis. Paldies, Sedr!
- Nu, nemuļķojies, Sedram ļoti negribējās atzīties, ka viņš jūtu uzplūdā ir apraudājies. Lieli zēni neraud, tā viņam bija mācījis tēvs.
Intuitīvi jūtot, ka šo sarunu nevajadzētu turpināt, Sedrs piedāvājās paķert dēli un atrast veikalu, lai iegādātos meitenei vismaz kaut kādas drānas. Igra piekrītoši pamāja, un puisis devās projām.
Marseļa, tajā pašā laikā
Džona Lokpikera soļi dobji atbalsojās krāšņās villas gaitenī, un pat dārgie paklāji nespēja noslāpēt smagi apkalto zābaku radīto troksni. Ja Smagārs sauc, ir jāiet tas bija likums. Taču Džonam ļoti nepatika, ja viņu izrauj no gultas, strupi pavēlot nekavējoties ierasties villā. Teju vai pie pašām Smagāra kabineta durvīm Džons noslidināja no pleciem melno ādas mēteli, pavirši pameta to kalpotājam un plaši atvēra smagās divviru durvis.
- Esi sveicināts, skolotāj! Lokpikers godbijīgi sveicināja Smagāru, noslīgstot uz viena ceļa un zemu noliecot galvu.
- Nāc vien tuvāk, mans uzticamais kareivi, Smagārs norādīja ar roku uz zemu soliņu blakus savam krēslam.
"Kā sunim," nodomāja Džons, taču lojalitāte šim varenajam vīram vienmēr ņēma virsroku pār viņa neapmierinātību.
Apsēdies uz soliņa, Džons gaidīja, kad Smagārs viņu uzrunās. Karavīrs zināja, ka kungu nedrīkst steidzināt. Kad pienāks laiks, viņš visu pateiks pats. Tieši tik, cik nepieciešams, lai Džons varētu paveikt uzdevumu. Vairāk viņam nebija jāzina, un tā bija labi un pareizi.
- Cel kājās savus vīrus, Džon, Smagārs, bridi nogaidījis, klusi sacīja un pasniedza Lokpikeram senu tīstokli. Izmanto šo. Te redzamas dažu cilvēku atrašanās vietas. Šie cilvēki ir jāsagūsta un jānogādā Londonas Tauerā. Viņi var būt bīstami, tādēļ taviem cilvēkiem jābūt īpaši piesardzīgiem un viltīgiem. Atceries, Džon, tikai sagūstīt! Man šie ļaudis vajadzīgi dzīvi.
- Ak jā, mirkli apdomājies, viņš piebilda, starp šiem nodevējiem ir ari tavs senais draugs Obzāns.
Efekts bija sasniegts. Smagāra vārdi trāpīja tieši mērķī. Pasaulē netrūka cilvēku, kurus Džons ienīda no visas sirds, bet Obzānu viņš nīda visvairāk. Jau kopš paša sākuma, kad viņi sāka kalpot Smagāram, Obzāns vienmēr bija pamanījies būt labāks par Džonu izveicīgāks, apsviedīgāks, un, kā izrādījās, viņam piemita pārdabiskas spējas, kuru Džonam nebija. Viņam izdevās apgūt tikai dažas vienkāršākās maģiskās darbības, piemēram, atmūķēt slēdzenes, iekļūt parasto ļautiņu prātos, likt duncim lidot mērķī, pat ja tas tiek mests pretējā virzienā… Taču to varēja iemācīties katrs neaptēsts izsitējs. Obzānam maģija bija dabas dota. Viņš ātri vien iemācījās teleportēties, lasīt domas un likt cilvēkiem darīt to, ko vēlējās viņš, nevis viņi paši. Viņam viegli padevās dažādu Vārdu un burvestību apgūšana, un nepagāja ilgs laiks, kad Smagāra kareivju vidū paklīda baumas, ka Obzāns acīmredzot izvēlēts par Smagāra mantinieku. Vecais nelietis mīlēja Obzānu kā paša dēlu, un Džonam tas kremta. Tagad, kad Obzāns (ne bez Džona palīdzīgās rokas) bija pasludināts par nodevēju, Džonam bija radusies cerība kļūt Smagāram tuvākam. Protams, viņš apzinājās, ka bez maģijas spējām kļūt par skolotāja pēcteci nespēs. Tomēr viņš vismaz būs skolotāja tuvākais un uzticamākais sekotājs, viņa balsts un sargs.
- Tev nenāksies ilgi gaidīt, skolotāj, Lokpikers apņēmīgi sacīja. Vēlākais, pēc trim četrām dienām visi šie salašņas būs Tauerā.
- Lai Odins sargā tevi un vada tavu roku un garu! Smagārs uzlika plaukstu uz kareivja pazemīgi noliektās galvas.
Liona, vēls tās pašas dienas vakars
Cik nu labi pratis, Sedrs sarūpēja Igrai džemperi, kas gan bija dažus izmērus par lielu, taču šo nelielo neērtību varēja pieciest, un garus.
kuplus meksikāņu stila svārkus. Tiesa, apaviem viņa fantāzijas nepietika, tāpat kā apakšveļai. Tomēr Igra priecājās ari par šādu apģērbu, kas vismaz deva iespēju nosegt kailumu. Par pārējo viņa padomās vēlāk. Tagad viņai viss bija jāsāk no nulles.
Sedra gaisa dēlis bija pietiekami jaudīgs, lai spētu nest divus pasažierus, taču Igrai, kas pirms tam lidojumu bija izbaudījusi, tikai apvijusies Sedram ap kaklu, šis bija pirmais lidojums, balstoties ar kājām pret dēli. Vairākas stundas viņiem nācās nopūlēties, lai Igra iemācītos noturēt līdzsvaru, pieķeroties puiša pleciem.
Visbeidzot, no sirds izsmējušies, vairākas reizes piespiedu kārtā piezemējušies, lai Igra mazliet atpūstos, un patīkami pārguruši, abi jaunieši atgriezās mājās. Viņiem abiem vēl ilgi nāksies pierast pie jaunajiem apstākļiem.
- Sedr, Igra piesardzīgi sāka, maziem malciņiem dzerdama ābolu sulu un mēģinādama izprast tās garšu, man šķiet, ka tagad, kad esmu atkal cilvēks, es vairs nedrīkstu dzīvot tikai uz tava rēķina…
- Nepārtrauc! viņa sparīgi noteica, nejaujot Sedram izteikties. Varbūt pirmo laiku jā, taču man jāatrod darbs.
- Mazais, Sedrs saudzīgi iebilda, sāksim ar to, ka tu neko neproti. Lūdzu, neapvainojies, bet tev nav pat cik necik vērā ņemamas izglītibas. Tas gan nenozīmē, ka tu pilnīgi neko nevari, taču šeit pilsētā tev nav nekādu izredžu atrast darbu. Nu, vismaz likumīgu un cilvēka cieņu neaizskarošu. Es gan domāju, ka mums ir jāsameklē tavi vecāki.