Meža klusumā ietriecās skaļi, sirsnīgi smiekli. No visa mazā pulciņa nesmējās tikai divi: Heinrihs un Vorjaks. Heinrihs, kā jau cilvēks, kas audzis tālu no civilizācijas un savas izcelsmes dēļ spiests turēties tālāk no cilvēkiem, skolā nebija mācījies, tādēļ Zefara pieminētā prātula viņam neko neizteica. Bet Vorjaks nesmējās tāpēc, ka viņam bija svešs gan vārds "gravitācija", gan Ņūtons. Turklāt Domhandā neviens par gravitāciju neprātoja, ņemot vērā to, ka teju vai ikviens, kuram pietika talanta, varēja iemācīties lidot.
- Nu, lūk, Zefars turpināja. Kad mūsu tehnoloģijas izrāpās no bērnu autiņiem un ar vienu kāju iekāpa daudzdimensiju pasaulē, radās ļautiņi, kuri iemācījās izveidot elektroniskās narkotikas. Arī jūsu orku uguns ūdens, ja to lieto bieži, galu galā rada atkarību, vai ne?
- Tu laikam domā to parādību, ko mēs saucam par noslīkšanu? Vorjaks precizēja. Tā mēs sakām par tiem ļautiņiem, kuri uguns ūdeni dzer tādēļ, lai aizmirstu bēdas. Viņi tikām slīcina bēdas uguns ūdeni, līdz bez uguns ūdens piņģerota vairs nespēj no rīta pamosties vai vakarā doties pie miera.
- Precīzi! Zefaram patika šis atkarības apzīmējums. Ari pie mums ne viens vien ir "noslīcis pudelē". Bet alkohols ir tikai viena no atkarībām. Jau sen pasaule pazina ari vielas, kuras sauc par narkotikām. Tās iegūst no augiem vai rada laboratorijās. Iedarbība un sekas ir līdzīgas uguns ūdens iedarbībai. Ja ir lietotas šādas narkotikas, mēs varam noteikt, ka cilvēks tās ir lietojis, jo, noritas, ieelpotas vai ievadītas asinis, reibinošās vielas nonāk cilvēka organismā un uz laiku tur paliek. Arī ārstēšana no šādām atkarībām, lai gan ir ilga un mokoša, tomēr nav neiespējama. Bet elektronika tas jau ir cits stāsts. Tās faktiski ir datorprogrammas, kuras kairina noteiktus smadzeņu centrus, liekot pastiprināti piegādāt asinīm vielas, kuras sauc par hormoniem. Tās mūsu organismā rada dažādas sajūtas. Piemēram, ja cilvēku nobiedē, viņa ķermeni paaugstinās adrenalīna daudzums.
-Ja cilvēku nobiedē, viņš vai nu bēg, ko nagi nes, prātoja Vorjaks, vai cīnās kā lauva, lai gan pēc dabas ir miermīlīgs.
- Es tev to izskaidrotu, bet tas būs ilgi, Zefars turpināja. Tādēļ pateikšu tikai to, ka atsevišķi elektronikas paveidi mākslīgi izraisa adrenalīna pieplūdumu, un, kā jau tu teici, pat miermīlīgs cilvēks pēkšņi spēj cīnīties kā lauva. Taču, ja mēs apcietinām šādu cilvēku, mēs viņa asinis neko neatrodam. Turklāt citas atkarības vielas ir kādu laiku jālieto, pirms rodas atkarība. Pirmais uguns ūdens piņģerots jau nevienu vēl nav noslīcinājis. Bet elektronika rada atkarību jau kopš pirmās reizes, jo tā stimulē tieši mūsu smadzenes.
- Tad pat jauki cilvēki kļūst par mežonīgiem dzīvniekiem, smagi nopūtās Obzāns, noburkšķot "atvaino!", jo nevēlējās aizvainot meža sargu. Viņi pārstāj sevi kontrolēt, smadzenes darbojas tikai instinktu līmenī, un ļautiņi ķeras cits citam pie rikles tikai tādēļ vien, lai izgāztu pār kādu milzīgi sakāpinātu agresiju.
- Varenās stihijas! iesaucās Vorjaks. Kaut ko tādu nespētu panākt pat Rorikors! Ļaunākais, ko izdevies panākt viņam, ir neprāta uzsūtišana veselam ciemam. Bet tas, ko tu stāstīji… Un man vēl šķita, ka Loredas terors mūsu pasaulē ir lielākā problēma! Kas tāds varētu notikt, ja kāds neprātis nozagtu priesterim zālītes, kas ļauj runāt ar gariem.
- Klau, noguris no šim pārgudrajām diskusijām, ieminējās Sedrs, vai mēs te esam sanākuši uz pikniku? Ja nekļūdos, mums šajā ekskursijā vēl tāls ceļš ir priekšā. Varbūt dosimies?
Atzinis, ka ceļinieki tiešām ir nedaudz aizkavējušies, Vorjaks tūliņ pat bija gatavs doties ceļā.
Elkardona, pēc dažām stundām
Iepriekšējā nakti Meistars bija kļuvis īpaši uzstājīgs. Smagāram nācās taisnoties kā skolas puikam, un tādēļ viņš no rīta bija īpaši sliktā omā. To gan nedaudz uzlaboja Liza, taču atkal sabojāja mistiskā Rorikora skolniece, kas bija uzradusies kā no zila gaisa. Viņa bija ieradusies kopā ar burvi brokastīs, un Rorikors savos paskaidrojumos aprobežojās tikai ar to, ka Firistra esot viņa mācekle no Tālajām Austrumu salām. Mataau ar šādu paskaidrojumu acīmredzot pietika.
Taču Smagāru jaunava nez kādēļ darīja piesardzīgu. Viņas klātbūtnē viņam bija ļoti grūti kontrolēt savas sajūtas. Ilgus gadus viņš bija veltījis tam, lai būtu sava ķermeņa pavēlnieks. Kopš Oksanas nodevības Smagārs vairs nebija pat iedomājies veidot attiecības ar kādu sievieti. Pirmkārt, viņš šīm melīgajām radībām neuzticējās. Otrkārt, viņam bija pārāk daudz darāmā, lai uzkārtu sev kaklā tādu vājo posmu. Ļaudis, pret kuriem viņš bija uzsācis ēnu tiesas karu, būtu šādu faktoru nekavējoties izmantojuši pret viņu.
Protams, viņš bija veselīgs vīrietis ar visām no tā izrietošajām vajadzībām. Taču Smagārs drīz vien atklāja, ka tās ir tikai ķermeņa vajadzības, tāpat kā nepieciešamība uzņemt šķidrumu vai pārtiku un bioloģisko procesu blakusproduktu izvadīšana. Tādēļ viņš strādāja līdz spēku izsīkumam, veltot miegam tikai minimālo nepieciešamo laiku, un tādējādi viņa domas vienmēr bija nodarbinātas, ķermenis nogurdināts un seksuālās vajadzības laika gaitā izzuda kā nevajadzīgs rudiments.
Bet Firistras klātbūtnē senās dziņas atmodās. Smagāra zemākie apziņas līmeņi pieteica savas tiesības, un viņam nācās krietni saņemties, lai ar kādu nejaušu vārdu vai žestu nenodotu savu vājumu. Kaut kas ar šo meiču nebija labi. Kas īsti?
Smagārs mēģināja tikt klāt viņas prātam, taču ari tas neizdevās. Meičas domas bija tik lieliski aizsargātas. Turklāt viņa acīmredzot juta šādu iejaukšanos, jo ikreiz, kad Smagārs mēģināja piekļūt Firistras domām, viņa pievērsa Smagāram savas tumšās, gandrīz melnās acis, un to skatiens iedarbojās uz Smagāra limbisko sistēmu kā elektronika. Vienīgais, kas palīdzēja Smagāram neizgāzties, bija Liza. Meitene pazemīgi sēdēja viņam līdzās uz zema soliņa, un, kad vien Firistras ietekme
kļuva neciešama, Smagārs pievērsās Gjaraha meitai.
* * *
ŠI bija smaga nakts. Liza bija centusies izprast tēlus, kas apciemoja viņu sapni, taču nespēja saskatīt nevienu seju. Pa vidu jaucās ari murgi par pārtapšanu citā veidolā. Viņa pat miegā juta, ka viss viņas ķermenis it kā stiepjas garumā, kļūst lielāks, masivāks. Sāpēja mugura. Ada dega kā liesmās. Reizi pa reizei Liza pamodās no pašas sāpju vaidiem. Galu galā viņa bija ataicinājusi pie sevis Teanilu, jo elfas klātbūtnē nez kādēļ jutās labāk. Murgu nomocītā meitene uz rīta pusi bija iekritusi smagā bezsapņu miegā, bet tas nesniedza atspirdzinājumu.
Tagad, sēžot lielajā zālē pie kamīna kopā ar lēdiju Firistru, Liza nez kādēļ juta savādu saikni ar šo sievieti. It kā viņas jau būtu tikušās, būtu labi pazīstamas, pat radniecīgas. Kaut kas dziļi Lizas būtībā tiecās pretī Firistrai, vienlaikus it kā brīdinot, ka no šīs būtnes jāturas labi tālu. Pretrunīgās sajūtas pēc murgu nakts bija kā spīdzināšana ar turpinājumiem. Lai gan Liza riskēja izraisīt skolotāja neapmierinātību, viņa tomēr uzdrīkstējās beidzot ierosināt abiem doties uz treniņu laukumu. Meitenei bija vienalga, kurp doties, lai tikai nebūtu jāuzturas vienā telpā ar tumšmataino sievieti.
Loredas mežā, ap pusdienlaiku
Igra neslēpa, ka Vorjaks viņai šķiet ļoti simpātisks. Meiteni valdzināja iespēja uzzināt no viņa dabas noslēpumus. Tomēr tas, ko viņa bija redzējusi šorīt, Vorjaka noslēpumainībai piešķīra jaunu jēgu.