Nošķīrusies no pulciņa un piebiedrojusies Sedram, kurš, kā ierasts, vilkās visiem nopakaļ, pukodamies par nepieciešamību mērot tik garu ceļu kājām, Igra bridi pacietīgi klausījās drauga burkšķēšanā.
- Nē, nu padomā! Sedrs iesmējās. Baigie burvji… Varētu taču uzburt kaut kādus ratus vai materializēt mistiskus lidojošus transportlīdzekļus. Bet nē… Soļojam kā alu laikmeta mežoņi. Obzāns arī labais! Materializēt kaudzīti šejienes naudas viņam ir sīkums, bet uzsaukt mums kādu lidaparātu to viņš nespēj. Kāda jēga no visām tām burveklībām?! Šī ir tikai otrā diena! Iztēlojies, ka mēs šitā klīdīsim pa mežiem un vēl velns zina kur veselas divas nedēļas.
- Nedomāju gan, ka būs tik traki, Igra sprieda. Klau, tu lasīji tos domhandiešu dokumentus. Vai nemanīji tur kādas ziņas par vampīriem?
- Ko? Sedrs uzreiz pat nesaprata, par ko draudzene runā.
- Es pavēroju mūsu pavadoni, Igra domigi skaidroja. Viņš atteicās no mūsu piedāvātās pārtikas, šonakt viņš visu nakti bija nomodā, viņam ir dzeltenas acis un ļoti izteikti ilkņi. Šorīt, atgriežoties pie mums, viņam uz zoda bija asinis. Turklāt viņš mūs ved pa meža ēnainākajām vietām, kur saule iespīd ļoti maz.
- Nu, vai zini! Sedrs pēkšņi apstājās. Beidzot viņš bija aptvēris, ka viņa problēmas Igrai šķiet mazsvarīgas. Viņai vairāk interesēja Vorjaks un viņa dīvainības. Ja tev nerūp tas, cik drīz mēs nonāksim pie Mentaras valdniekiem, ja tevi neuztrauc tas, ka Suzanna pēc nu jau bez divām dienām mēneša iekritīs Smagāra kaislīgajos apskāvienos, ja tev šķiet mazsvarīgi, ka mēs te bezdarbībā pastaigājamies pa mežu, kur mums var galu galā beigties arī pārtikas krājumi, un darbi stāv uz vietas, tad kādas tev pēc tā visa ir tiesības pārmest man, ka esmu bezatbildīgs un nenobriedis! Tev, redz, rūp Vorjaks! Vampīri?! Ko tu neteiksi! Ej! Pajautā savam elkam Obzānam! Es jau neesmu domātājs vai staigājoša enciklopēdija. Ja tev nav ideju, kā mums visiem pēc iespējas ātrāk izkļūt no šīs ķezas, tad liec mani mierā! Ej, izraudies uz pleca savam aizbildnim!
Meža klusumā pļaukas skaņa atbalsojās kā lielgabalā šāviens. Šoreiz Sedrs bija pārkāpis visas robežas. Tikai tagad Igra pamanīja, ka pārējie, dzirdot Sedra klaigāšanu, ir nostājušies aplī ap viņiem.
"Nez, kurš ir pārdevis biļetes uz izrādi?!" Igra nikni nolūkojās uz pārējiem un, apcirtusies uz papēža, stingriem soļiem devās projām pa taku.
- Man tā šķiet, cenšoties nomierināt dusmās iekarsušo Sedru, ieminējās Obzāns, ka tev derētu saņemties.
- Bet tev, Sedrs spēra soli tuvāk biedram, nikni bakstīdams viņam krūtis ar rādītājpirkstu, vajadzētu vienreiz pievaldīties un izbeigt tēlot te nez kādu komandieri! Atradies vadonis! Turies no viņas pa gabalu, dzirdi?!
Sedra roka pēkšņi pašāvās augšup un plauksta jau apvijās zobena rokturim. Šajā mirkli viņš būtu spējis sakapāt gabalos šo sprukstiņu, kurš patiesībā bija vainojams visās viņu ķibelēs. Ja Obzāns nebūtu gadījies šķērsielā pie Vispasaules galerijas, viņi, iespējams, vēl tagad dzīvotu savu rāmo dzīvi. Viņš un tikai viņš šajā mirkli Sedra uztverē bija visu viņa problēmu cēlonis.
- Neuzdrīksties! kā no zemes izaudzis, starp viņu un Obzānu pēkšņi nostājās Vorjaks. Pietiek ar to, ka tu jau vakar visu dienu piegānīji mežu ar savu slikto omu. Šodien tu vēl gribi piemēslot to ar saviem dusmu izvirdumiem! Norimsties, puika! Ja gribi izplūkties meitenes dēļ, vispirms izkļūsti no meža. Šim mežam jau tā ir nācies pārāk daudz ciest no ļaunuma. Es neļaušu arī tev to piesārņot.
Ielūkojies Vorjaka dzeltenajās acīs, Sedrs saprata, ka te nekādu joku nebūs. Ja viņš nepakļausies, viņu gaida nopietnas nepatikšanas. Turklāt, pamanījis Vorjaka acu krāsu, Sedrs nosprieda, ka Igrai, iespējams, ir taisnība un tādēļ nebūtu prātīgi salēkties ar šo vīru. Lai gan dusmas tik drīz nerima, Sedrs atlaida zobenu un, pagrūdis malā Vorjaku, devās nopakaļ Igrai.
- Kāda muša viņam iekodusi? nolūkojoties pakaļ aizejošajiem, domīgi ieminējās Heinrihs.
Paraustījis plecus par zīmi, ka nevēlas apspriest šo tēmu, Obzāns atsāka soļot. Pēc mirkļa viņam pievienojās arī pārējie.
-Ja Sedrs būtu kādus dažus gadus jaunāks, domīgi noteica Zefārs, es teiktu, ka viņā plosās hormonu vētras. Bet pubertātes periodam jau tā kā būtu par vēlu.
- Man gan šķiet, ka es zinu, kāda muša šim ir iekodusi, Vorjaka sejā rotājās viltīgs smaids. Tam puisim ir viena kaite: greiza sirds. Viņš pats to vēl, iespējams, neapzinās, bet viņš līdz ausim ir iemīlējies tajā meitietī. Tāpēc ari plosās kā stirnbuks riesta laikā.
- Tas, ka Sedrs varētu būt samīlējies Igrā, nebūtu nekāds brīnums, prātoja Heinrihs, bet uz ko lai viņš būtu greizsirdīgs?
- Uz Obzānu, protams, Vorjaks noteica tā, it kā runa būtu par pilnīgi acīm redzamo.
- Ko?! vienā balsī iesaucās Zefars un Heinrihs.
- Muļķības! atmeta Heinrihs. Obzāns varētu Igrai būt labākajā gadījumā vecākais brālis. Es vēl spētu saprast, ja Sedrs kaut ko tādu iedomātos par mani vai Zefāru. Bet ne jau Obzānu!
- Turklāt Sedram diez vai ir par ko uztraukties, piebilda Zefars. Viņi ar Igru ir kopā jau tik ilgi.
- Ko nozīmē "ilgi"? iesmējās Voijaks.
- Cik man zināms, jau kādus sešus vai septiņus gadus, paskaidroja Zefars. Kopš tā laika, kad Igra vēl bija čūska.
- Ha! Vorjaks uzsita sev pa gurnu. Tad redz, kāpēc es jūtu, ka tam meitēnam ir dzīvnieka gars!
- Klau! Obzāns pēkšņi apstājās kā iemiets, un Zefars gandrīz uztriecās viņam virsū. Vai jums nešķiet, ka jūs šobrīd uzvedaties kā ciemata vecūksnes, sasēdušas piesaulītē uz soliņa?! Nezinu, kā tev ar tavām izcilajām manierēm, Zefār, bet man ir mācīts, ka nav glīti apspriest cilvēkus, viņiem klāt neesot. To saucot par tenkošanu.
Viņš nomērīja visus ar nosodošu skatienu un, tikpat pēkšņi kā apstājies, atsāka ceļu, vēl vairāk paātrinādams soli.
Pārējie bridi stāvēja apstulbuši, bet tad, saprotot, ka viņu uzvedība patiesi bijusi visai nepiedienīga, nokaunējās un turpināja ceļu, cenšoties turēties kādu sprīdi iepakaļ Obzānam, lai vēl vairāk nenokaitinātu kareivi. Tikai Vorjaks pēkšņi nozuda un jau nākamajā mirklī bija redzams soļojam līdzās Igrai.
- Mums vēl kādu laiku nāksies būt kopā, meitēn, Vorjaks sacīja sev neraksturīgi nopietnā balsī, tādēļ es nevēlos, lai šajā mazajā strīdnieku bariņā, kur jau tā ir visai saspīlētas attiecības, rastos ari neuzticēšanās. Es dzirdēju tavu jautājumu. Varu nomierināt tevi: Domhandā vienīgie vampīri ir atsevišķas sikspārņu sugas un, protams, seski. Citu būtņu, kas pārtiktu no asinīm, šeit nav. Un arī Jaunajā pasaulē nav. Ir gan dzirdēts par dažiem ļaudīm, kuriem bijušas kaut kādas problēmas ar galvas veselību. Bet tas, ko daži jūsējie ir stāstījuši par vampīriem, ir pilnīgas blēņas.
- Nu, pie mums stāsta, ka esot bijis kāds senlaiku augstmanis Drakula, kas esot pārticis no cilvēku asinīm, vairījies no dienas gaismas un gulējis zārkā, meitene atstāstīja to, ko bija redzējusi televīzijā.
- Jā, jā, Vorjaks iesmējās. Par Pūķa sirds grāfu ari pie mums stāsta zilus brīnumus. Bet es tev varu apzvērēt pie Stihiju spēka, ka pusi no stāstītā vari norakstīt uz ļaužu iztēli. Ūrks, mans skolotājs, stāstīja man par šo savādnieku. Tas esot bijis ļoti interesants cilvēks ar visai izaicinošu uzvedību un kāri pakacināt sava laika tumsonīgos ļautiņus. Diez vai man vajadzētu tev to visu pārstāstīt. Labāk vēlāk pajautā kādam no senajiem. Tie zinās teikt precīzāk.