- Bet kā tad ar tavām dīvainībām? ieminējās Igra. Tev ir visas pazīmes, kādas pie mums mēdz piedēvēt vampīriem: ilkņi, dzeltenas acis…
- Es gan tās nesauktu par dīvainībām, Vorjaks noplātīja rokas. Te tādu "dīvainību" tavā ceļā vēl būs tiku tikām. Bet, lai nomierinātu tavu satraukto prātu, atklāšu tev kādu noslēpumu, tikai tev jāapsola, ka neizpaudīsi to pat savam draugam.
Igra pētoši noskatīja Vorjaku no galvas līdz kājām un, mirkli padomājusi, apstiprinoši pamāja.
- Tāpat kā tevi mīt dzīvnieka gars, jo esi bijusi čūska, noteica Vorjaks, ari mani ir dzīvnieka gars. Tikai manī mītošajam garam ir cita izcelsme. Pagaidām es tev vairāk neko neatklāšu. Pienāks diena, kad tu visu uzzināsi.
- Kādēļ mēs visu laiku turamies biežņā? Igra tomēr vēl nespēja rimties.
- Tādēļ, ka te mēs esam labāk aizsargāti, Vorjaks paraustīja plecus. Loredā nav Rorikoram lojālu būtņu, kas spētu mūs atklāt no gaisa, taču ir arī citi veidi, kā atklāt mūsu atrašanās vietu. Koki šajā gadījumā ir ideāli sabiedrotie. Tie spēj radīt tādus traucējumus, ka pat Ledkalnes ķēniņš mūs šeit nepamanītu. Tas arī viss.
Vorjaka paskaidrojums gan nomierināja meiteni, gan sniedza viņai jaunu vielu pārdomām. Tagad Igra centās atcerēties, kuram dzīvniekam ir raksturīgas īpašības, kādas viņa ievērojusi meža sargā.
Elkardona, tās pašas dienas vidus
Firistra gavilēja. Jaunais ķermenis un tā izcelsme bija dāvājuši viņai jaunas iespējas. Mātes sirēnas izcelsme padarīja viņu par visspēcīgu, jo neviens vīrietis, izņemot Meistaru, nespēja pretoties viņas valdzinājumam. Ar īso rīta cēlienu pietika, lai viņa pagūtu lieliski izbaudīt savu varu. Pat neparastais vīrs Smegs Smagārs ar grūtībām turējās pretī Firistras spēkam. Apvienojot to ar viņā mītošo dēmonu zināšanām un prasmēm, viņa spētu visu pasauli nospiest uz ceļiem. Tagad vara pār visu pasauli viņai bija sasniedzamāka nekā jebkad iepriekš.
- Jā, mans draugs, Rorikors domīgi noteica, lūkojoties laukā pa logu. Pasaule ir stipri mainījusies. Kādreiz tikai retajam cilvēkam izpaudās kaut kādas pārdabiskas spējas. Vēl mazāk bija to, kuriem bija pa spēkam šīs spējas attīstīt. Tagad teju vai katrs otrais dzimst ar kaut kādiem talantiem. Šī suga ir attīstījusies. Laikam jau tāda ir maksa par evolūciju, mans draugs.
- Taču viņi vēl aizvien ir visai vāji, Meistar, Firistra domīgi vilka ar pirkstu pār kamīna dzegas rotājumiem. Palūkojies uz viņiem! Pietiek vien sirēnai pamirkšķināt ar aci, un primitīvie radījumi jau vairs nespēj savaldīt savas bikses.
- Jācer, ka šī vājībiņa mums nāks par labu, nosprieda Rorikors un, pēkšņi pagriezies pret Firistru, iejautājās: Kad tieši jūs atmodāties?
- Aizvakar no rīta, meitene noskaldīja. Vispirms es ieraudzīju ūdens atspulgā Telokhola seju, un tās pašas dienas vakarā mēs atmodāmies šajā ķermenī.
- Lieliski, lieliski, Rorikors nomurmināja. Ļoti iespējams, ka tam ir izskaidrojums.
- Kāds, Meistar?
- Lai nu paliek, burvis pēkšņi sarosījās. Kamēr jūs dusējāt, mani mīļie, esmu šo to noskaidrojis. Tagad mums ir mazliet jānogaida un tad… Vārdu sakot, esiet gatavi! Iespējams, mums drīz būs daudz darāmā.
Astafals no pieredzes zināja, ka prašņāšana neko nelīdzēs. Ja Meistars bija noteicis "lai nu paliek", tad pareizākā nostāja bija nogaidīšana. Tiesa, viņi jau bija gaidījuši gandrīz septiņdesmit tūkstošus gadu. Taču Meistars noteikti zināja, kā tieši būs labāk. Izstaipījusies Firistra piecēlās no milzīgā krēsla. Pēkšņi viņai prātā iešāvās vēl kāds jautājums:
- Meistar, kad šorīt sēdējām kamīnzālē, es sajutu kaut ko savādu. Kaleaks it kā juta daļu sevis paša. Bet šī daļa ir citāda.
- Klīst baumas, ka jūsu daļas esot aizklīdušas citos ķermeņos. Iespējams, tas ari ir bijis viens no faktoriem jauno cirmeniešu izraudzīšanai. Ja tā ir, tad Smagārā vajadzētu būt kaut kādai daļai no Kaleaka.
- Iespējams. Bet ši sajūta Kaleakam bija gan attiecībā uz Smagāru, gan uz to viņa meiču.
Šī ziņa Rorikoru nedaudz izsita no sliedēm. Garu lausku pārceļošana vai dubultošanās iepriekš nebija manīta. Vai tiešām Smagārs un mazā lelle bija saistīti ciešāk, nekā tas izskatījās?
Loredas mežs, pievakare
Sedra dusmas pamazām noplaka, un viņš atguva spēju domāt sakarīgi. Kā gan viņš bija varējis rīkoties tik stulbi?! Igra pilnīgi noteikti nebija vainīga, ka Domhanda dažbrīd neattaisnoja viņa sapņus, kurus Sedrs bija izsapņojis pirms došanās šurp. Kā viņš bija varējis izgāzt savu neapmierinātību pār draudzeni? Ari pār Obzānu… Līdz ar apziņu, ka rīkojies nepiedienīgi, nāca arī garīgās paģiras. Sedrs šaustīja sevi par nesavaldību, garīgā brieduma trūkumu un bērnišķību. Viņš apzinājās, ka ir jāatvainojas gan Igrai, gan Obzānam. Bet kā?! Sarīkot jandāliņu, visiem dzirdot, bija viegli. Testosterona aizmiglotais saprāts klusēja, kad bija jākliedz, un pretojās, kad bija publiski jāatzīst savas kļūdas. Viņam bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai sāktu sarunu ar Obzānu. Beidzot viņam izdevās pievienoties biedram, kad pārējie bija krietnus desmit soļus atpalikuši.
- Ceru, ka saproti, Sedrs nedroši iesāka, man nav viegli par to runāt… Klau! Es izrīkojos kā pēdējais draņķis… Man vienkārši… Es nezinu… Piedod, ja vari!
- Ne jau man tev jālūdz piedošana, Obzāns drūmi noteica. Man tavi emociju uzplaiksnījumi bijuši nebijuši. Tie traucē kopīgajai misijai un tikai. Bet Igru tu esi ļoti sāpīgi aizvainojis.
- Zinu, Sedrs noburkšķēja. Es runāšu ar viņu. Taču vienīgais, uz ko varu cerēt, ir viņas bezgalīgā iecietība. Patiesībā es viņas vietā man nepiedotu.
- Es arī, Obzāns noskaldīja. Paklau, Sedr! Man šķiet, ka nu jau tev bija laiks pierast pie domas, ka Igra vairs nav tavs mājdzīvnieciņš, kuram var veltīt uzmanību tikai tad, kad tev to gribas. Igra ir cilvēks, un tev gribi vai ne nāksies izturēties pret viņu ar cieņu. Tev ir ļoti paveicies, ka tavā dzīvē ir tik uzticams un saprotošs cilvēks. Ja tu nespēj to novērtēt, tad tu patiesībā neesi pat sarūsējušas naglas vērts.
- Vēl kas, brīdi klusējis, Obzāns turpināja, it kā Sedram jau tā nebūtu gana slikti. Šajā jezgā mēs visi esam cits ar citu cieši saistīti, un es cīnīšos par jums kā par sevi pašu. Iegaumē: ja tavas muļķības dēļ no Igras galvas nokritīs kaut mats, ja tavu uzbrukumu dēļ es redzēšu viņas acīs kaut vienu asaru, tev, puis, būs darīšana ar mani.
- Un ar mani, Obzānam blakus pēkšņi nostājās Zefārs.
- Ar mani arī, piebilda Heinrihs, nostājoties līdzās biedriem.
Sedrs jutās kā jaunāko klašu skolnieks, kurš atļāvies savam stāvoklim nepiedienīgu uzvedību un kuru apstājuši lielākie puikas, lai brīdinātu par šādas uzvedības sekām turpmāk. Nomurminājis: "Es saprotu," viņš nokāra galvu un viens devās tālāk, lai sakopotu spēkus krietni smagākam pārbaudījumam sarunai ar Igru. Apziņa, ka cilvēki, ar kuriem liktenis ir salicis viņu vienā laivā, tagad ir ne vien viņa komanda, bet ari ģimene, lika uz daudzām lietām palūkoties ar citām acīm. Viņš zināja, ka ne jau tikai Igras, bet arī viņa dēļ ikviens no viņu mazā pulciņa nešauboties atdos savu dzīvību. Nu viņam bija jārod sevī godīga atbilde uz diviem jautājumiem: vai viņš ir viņu dzīvību cienīgs un vai arī viņš nešauboties upurētu sevi, lai glābtu ikvienu no viņiem?
* * *
Viņa jutās sāpināta. Kā gan Sedrs varēja tā rīkoties? Nu labi, Igra saprata, ka Sedram tiešām šobrīd nav viegli, taču tas noteikti nebija attaisnojums šādai uzvedībai. Ja vēl būtu par ko! Viņa tikai gribēja uzzināt viņa viedokli. Protams, varētu domāt, ka uz Igru draugs dusmojas Obzāna dēļ. Tomēr Igra nekādi nespēja saprast, ar ko Obzāns ir izpelnījies Sedra dusmas.