Varbūt tas bija tādēļ, ka Sedrs līdz šim nebija saskāries ar nepārvaramu attālumu. Viņam atlika vien uzkāpt uz dēļa, un ļaunākajā gadījumā pēc dažām stundām bija iespējams nokļūt simtiem kilometru tālu. Cilvēkam, kas pieradis pie šādas pārvietošanās, kātošana cauri mežam līdz krampjiem ikru muskuļos diez vai varēja uzlabot omu. Spēja ātri pārvarēt lielus attālumus nevarēja neietekmēt ari domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Bet Obzāns taču bija visu paskaidrojis!
"Atkal Obzāns," Igra pieķēra sevi. "Acīmredzot tur tas joks! Obzāns man ir kļuvis par tādu kā paraugu. Bet kurš gan liedz Sedram likt lietā Cirmeņa zināšanas?! Ja viņš mazāk nodarbinātu savu prātu ar dusmošanos par sīkumiem, iespējams, Cirmens sāktu ar viņu runāt un tad viņš tiešām kļūtu par mūsu mazās vienības līderi."
Meitenes domas pārtrauca kluss, teju vai čukstus nomurmināts: "Piedod, lūdzu!" Igrai nācās atzīt, ka spēja apzināties, cik nepareizi viņš ir rīkojies, ir Sedra labākā īpašība. Tomēr viņa nekādi nespēja pieņemt, ka viņš tik aizrautīgā ietiepībā atkal un atkal kāpa uz viena un tā paša grābekļa.
- Tu domā, ka vienmēr varēsi tā uzvesties un pēc tam atliks tikai pateikt "piedod", un viss tiks izdzēsts kā tavā mīļotajā datorā?! Igras sašutumam nebija robežu.
- Nebūt ne, Sedrs noteica. Mazais, es zinu, ka man jāmainās, bet ceru, ka tu saproti: tas nebūt nav tik viegli. Es varu vienkārši pateikt, ka tagad es būšu cits cilvēks, bet tas nenotiks kā pēc burvja mājiena. Es cenšos mainīties. Goda vārds!
- Kaut kā tev tas pārlieku labi nesanāk, Igra iesmējās. Man gan šķiet, ka kļūst ar katru dienu aizvien sliktāk. Līdz šim tu negribēji dzīvot pēc kāda sarakstītā scenārija. Tagad tev traucē Obzāns. Kas būs nākamā dusmu uzliesmojuma iemesls?
- Nākamā uzliesmojuma nebūs, mazais, Sedrs noskaldīja un, paberzējis vaigu, turpināja: Šodien es dabūju tādu mācību, kādu nav iespējams aizmirst. Daudz ko sapratu. Es mainos un turpināšu mainīties, taču bez tevis man tas būs daudz grūtāk.
- Nezinu, kādu mācību tu tur esi dabūjis, Igra cieši ieskatījās drauga acīs, bet es tev teikšu vienu: ja tev šķiet, ka es izrādu Obzānam pārāk daudz cieņas, tad padomā, uz cik jautājumiem tu spētu man atbildēt. Jā, šajā pusē mēs visi esam pirmo reizi, bet Obzāns par šejienes dzīvi zina daudz vairāk nekā ikviens no mums. Ja tas tev traucē, tad es tev tur neko nevaru līdzēt.
- Nē, nepavisam, Sedrs nomurmināja. Atzīšos, ka mani nedaudz kaitina Obzāna pašpasludinātā vadoņa nostāja, bet…
- Ko?! Igrai šķita, ka viņa sapņo. Pašpasludinātais vadonis! Vai Obzāns jebkad ir teicis, ka mums viņš jāklausa? Atceries kaut vai to, ka bez Obzāna mēs, visticamāk, šobrīd vairs nebūtu starp dzīvajiem. Ak, atvainojiet, aizmirsu, ka mēs taču esam nemirstīgi! Kurš mūs izvilka no tās elles? Kurš izglāba mūs no Smagāra? Kurš atrada mums slēpni? Viņš nekad dzirdi?! nekad nav pieprasījis sev jebkādu īpaši privileģētu stāvokli. Ja tev vēl aizvien šķiet, ka dimanta zobens tevi kaut kādā veidā padara par vadoni, tad te nu man tevi nāksies sarūgtināt. Par lideri cilvēks kļūst nevis tādēļ, ka kāds ir uz viņu norādījis ar pirkstu, bet gan tādēļ, ka viņš ir citiem pierādījis: uz viņu var paļauties, viņš zina, ko dara, un spēj uzņemties atbildību, ja ir kļūdījies. Obzāns to ir pierādījis. Kad būsi iekarojis tādu pašu cieņu no pārējiem, arī tu varēsi kļūt par vadoni.
Jau otro reizi šajā dienā Sedrs jutās kā nopērts. Bet par savām kļūdām ir jāmaksā. Nokāris galvu, viņš soļoja līdzās draudzenei, apdomājot viņas teikto. Soļi virknējās kilometros, minūtes stundās. Saule jau sāka slīdēt aiz apvāršņa, kad mežs kļuva skrajāks. Starp kokiem bija redzami plašāki debesu laukumi. Sedrs nosprieda, ka tieši meža biežņa ir bijusi viens no iemesliem viņa drūmajai omai pēdējo divu dienu laikā. Viņam pietrūka debesu plašuma. Acīmredzot ari pārējiem divas dienas mežā bija šķitušas pārlieku garas. Kā dzīvnieks, sajūtot ūdens tuvumu, pieliek soli, lai ātrāk tiktu pie veldzes, ari ceļinieki, paši to neapzinoties, sāka soļot ātrāk, lai drīzāk sasniegtu meža malu.
Te nu tā beidzot bija. Pēdējie koki pašķīrās, un viņi attapās plaša, nesen apsēta labības lauka malā. Apvārsnis nebija samanāms jūdzēm tālu. Visapkārt pletās tīrumi, un kaut kur tālumā vīdēja neliels ciemats. Pēc acumēra Sedrs sprieda, ka līdz tam būs jāsoļo vēl kāda stunda. Tomēr nu jau šī stunda šķita tīrais sīkums. Sedrs dziļi ieelpoja, un viņa oma ar katru mirkli uzlabojās. Šeit, meža malā, gaiss smaržoja pavisam citādi nekā meža biezoknī, kur tas šķita biezs un sastāvējies.
Pagriezies pa labi, Sedrs pamanīja, ka ari Igras sejā jaušams atvieglojums. Lai gan meitene arī mežā bija jutusies piederīga, ilgi uzturēties biežņā nespēja pat viņa. Līdzīgas izjūtas atspoguļojās gan Zefāra, gan Obzāna sejā. Vienīgais, kura sejas izteiksme palika nemainiga, bija Heinrihs. Lielāko daļu dzīves viņš bija nodzīvojis līdzās mežam, tādēļ viņam šī bija teju vai dzimtā stihija. Turpretī Vorjaka vaigs šķita apmācies un drūms.
- Redzat tur tos jumtus? Vorjaks norādīja uz māju pudurīti. Tas ir Reksakas miests. Tiktāl es jūs pavadīšu, bet tālāk vairs kopā ar jums neiešu. Es nedrīkstu atstāt mežu ilgāku laiku vienu. Pirms dodamies tālāk, jums vēl ir darāms kāds darbiņš.
- Šis mežs, viņš turpināja, cieši lūkojoties biedros, ir devis jums patvērumu, aizsargājis jūs un bijis jūsu mājas divas dienas un naktis.
Tas ir devis jums daļu no sevis. Pateicība ari ir enerģijas veids, un tā jums jāatdod mežam atpakaļ.
Igra lieliski saprata, par ko Vorjaks runā, un, pagriezusies ar seju pret mežu, raidīja tā virzienā tik spēcīgu pateicību un mīlestību, cik nu vien viņas pagurušais ķermenis spēja. Ari pārējie rīkojās tāpat. Tikai Sedram, šķiet, pret mežu nekādu simpātiju nebija. Viņš un mežs bija cits no cita pamatigi noguruši un sajuta vienīgi atvieglojumu par to, ka viņu saskarsme nu ir beigusies. Tomēr arī Sedrs pavērsa skatu uz mežu un klusi nomurmināja: "Paldies!"
Readona, vēls tās pašas dienas vakars
Pēdējais tukšais pajūgs rimti ripoja projām no pils. Lāpas gaismā pārlūkojis pergamenta tīstokli, Memetrijs bija apmierināts. Divu dienu laikā pilsēta bija saposta, visi nepieciešamie krājumi sagādāti, piesaistīts pietiekams daudzums darba roku. Vēl tikai pirms stundas no Netoras pievārtes bija ieradušies pēdējie papildspēki. Ķēkša bija norīkojusi virtuvē strādājošos divās maiņās, no kurām pirmā strādās visu nakti līdz rītam, bet otra sāks darbu līdz ar saullēktu.
Pārgurušu burvju pulciņš pagāja garām valdniekam, atvadoties vien ar galvas mājienu. Arī viņi bija savu darbu padarījuši godam. Istabas bija iekārtotas katram viesim atbilstoši. Turklāt nevienam viesim nenācās gaidīt. Visas dienas garumā dažādās Readonas vietās pavērās teleportācijas portāli, enerģijas lauki, nolaidās pegazi un tika izsaukti dēmoni. Kā pēdējos, apvienojot veselu astoņu burvju spēku, Readona izsauca dēmonus Datrasu un Mumbudranu. Viņu ierašanās visai pilsētai bija liels notikums. Meitenes, sastājušās burvju tuvumā, pavērtām mutēm nolūkojās uz milzīgā auguma dēmoniem, klusi apspriežot gan viņu neparasto ādas krāsu, gan apbrīnojot varenos spārnus, gan sajūsmināti apspriežot abu dēmonu valdzinošās ārienes un liesmojošās acis. Vairums mentariešu dažādo tautu un rasu pārstāvjus pašu acīm skatīja pirmo reizi mūžā. Pat daži sirmgalvji par šīm būtnēm bija dzirdējuši tikai nostāstus.