Nodzēsis lāpu, Memetrijs nolūkojās uz pilsētu. Gaismas logos pamazām izdzisa. Pilsētnieki devās pie miera, apzinoties, ka nākamā diena prasīs no viņiem vēl vairāk spēku. Drīz vien vienīgās gaismas pilsētā bija tikai ielu laternas. Neviens burvis vairs nejuta sevī spēkus tās apdzēst. Un kas par to?! Lai jau paliek līdz rītam.
Te nu tā dusēja pie viņa kājām viņa Readona, viņa pilsēta. Memetrija sirdi pildīja bezgalīga mīlestība un prieks. Ikviens viņa pavalstnieks jaunajam valdniekam šķita īpašs. Ikviens bija cieņas un apbrīnas vērts. Kā nu ne?! Tiklīdz Readona padeva ziņu, ka ierodas cirmenieši, katrs bija gatavs palīdzēt, cik vien spēja. Protams, pils bija izsludinājusi bagātīgas atlīdzības gan par pārtiku, gan darbu, taču mentarieši no tuvienes un tālienes steidza uz Readonu ne jau peļņas dēļ. Pat ja pils nebūtu solījusi neko, palīdzēt valdniekiem ikviens uzskatīja par savu pienākumu. Dažbrīd valdniekiem pat bija jāsūta atpakaļ vezumi, kuros zemnieki veda pēdējo, kas bija atlicis viņu klētīs un pieliekamajos. Sējas laiks ritēja pilnā sparā, tādēļ pārtikas piegādei nācās noteikt stingrus ierobežojumus. Galu galā Readona izsludināja noteikumu, ka katrs drīkst vest uz pili tikai to, kas paliek pāri pēc sēklai atliktā un iztikšanai līdz ražas laikam sarūpētā. Tomēr noteikumi pajūgu plūsmu nemazināja.
Lūkojoties uz pilsētu, Memetrijs atcerējās kronēšanas zvēresta vārdus: "Es atdošu pēdējo asins lāsi, pēdējo dvašu, lai rūpētos par savas tautas drošību, brīvību un labklājību." Ari šodien viņš šo zvērestu varētu atkārtot, ne mirkli nešauboties.
Nogriezies ap stūri, valdnieks devās uz pils sāndurvīm. Šeit, pils pagalmā, valdīja naksnīgs miers. Atvēris zemas, smagas ozolkoka durvis, viņš nokāpa pa vītņu kāpnēm pagrabā un pa šauru gaiteni devās uz valdnieka Triēna sava vecā skolotāja ierīkoto darbnīcu. Šī visā pilī bija viņa iecienītākā vieta. Lai gan Triēns bija devies pie pavēlnieces Meorniras jau pirms četriem gadiem, šeit, darbnīcā, Memetrijs vēl aizvien juta viņa klātbūtni. Dažkārt viņš pat sarunājās ar skolotāju, un šķita, ka skolotājs viņam atbild.
Paņēmis lāpu, Memetrijs izgaismoja velvēto telpu. Viņš neiededza liesmu ķēdi. Šoreiz viņam pietiks tikai ar gaismu pie darba galda. Uzsaucis "Quardendra!", Memetrijs aizdedza uguni zem milzīgā vara katla. Katlā sāka burbuļot ūdens, un visā telpā kļuva jūtama kūstošu aitu tauku smarža. Kamēr kausējās tauki, valdnieks paņēma te vienu, te citu trauciņu un pa šķipsniņai vai pilītei sajauca traukā smaržvielas. Tās viņam bija iemācījis savākt un sagatavot Triēns.
Smaržas izplatījās telpā, modinot atmiņas. Jauneklis atkal jutās tā, kā bija juties pirms daudziem gadiem, kad abi ar brāli tikko bija ieradušies Readonā. Pēc vectēva Klaotala sakāves cīņā par Loredas troņa atgūšanu viņš bija devies bēgļa gaitās uz Reakordu. Diženās pilsētas drupu tuvumā patvērumu bija radusi ne viena vien slavena Domhandas dzimta. Dusmās par Talu bezkaunību Loredas diktators Brāns bija izsludinājis naostaru vajāšanu. Lai pasargātu savu tobrīd vēl pusaudzi dēlu, vectēvs bija nomainījis tēva vārdu pret nevienam neko nevēstošo Searinu un stingri noteicis nevienai dzimtas atvasei vairs nedot Talu vārdu. Drošības labad vectēvs noslēpa divus spēcīgākos Talu dzimtas dārgumus Eksorandu un Akotala masku bet Zvaigžņu loks, kā jau visi ar saprātu apveltītie priekšmeti, no krāšņa karavīra loka pārtapa vienkāršā mednieka lokā, kurā neviens vairs nespētu atpazīt leģendāro priekšmetu.
Terors pret naostariem bija baiss. Divas no sešām naostaru dzimtām Knati un Frani tika iznīcinātas pilnībā. Taiju atrašanās vieta jau sen bija noslēpumā tīta. Klīda baumas, ka šī dzimta esot patvērusies Jaunajā pasaulē. Tali nomainīja vārdu, bet Nāli un Trili, riskējot ar dzīvību, labāk izvēlējās lūgt patvērumu pie Loredai nedraudzīgām tautām.
Kad Brāns tika gāzts, naostaru vajāšana beidzās, taču vispārējā situācija nekļuva vieglāka. Searins nolēma, ka neatkārtos sava tēva kļūdas, un tā ari mūžu nodzīvoja kā vienkāršs zemnieks un karavīrs. Kad tēvs krita kaujā pie Reksakas un māte sērās pārdzīvoja viņu tikai vienu vasaru, Memetrijs un Katrakans nolēma nepalikt pie Reakordas, ar kuru saistījās pārāk daudz skumju atmiņu. Atsaukušies Mentaras valdnieka aicinājumam, pusaudži devās uz Readonu, lai kļūtu par Triēna pāžiem.
Jau kopš viņu pirmās ierašanās Readonā Triēns pret abiem zēniem sāka izturēties kā pret paša dēliem. Viņš iemācīja puikām visu, ko zināja pats, un sūtīja viņus arī mācībā pie zinšu ļaudīm. Tā brāļi veselu gadu nodzīvoja pie pūķiem, kur pie Arika apguva gan pūķu zintis, gan kaujas mākslu. Lai kur puikas būtu viesojušies, ikviens abus jaunekļus no sirds iemīļoja. Zēni vēl nebija sasnieguši pilngadību, kad kādudien Triēns uzaicināja abus savā darbnīcā. Noteicis, ka nebūt nevēlas izrādīt necieņu jaunekļu vecākiem, viņš piedāvājās likuma priekšā pieņemt viņus par saviem dēliem un iecelt par troņmantniekiem. Triēns paskaidroja, ka jau kopš sākta gala zinājis, kas viņi ir, jo ir tikai viena puselfu dzimta, kas dzīvojusi pie Reakordas. Valdnieks noteica, ka šādi tikšot atjaunots taisnīgums un Akotala mantinieki atgriezīsies sava senča tronī.
Pēdējos Triēna valdīšanas gadus viņi faktiski dalīja troni uz trim: valdnieks nodarbojās ar Mentaras saimnieciskajiem jautājumiem, Memetrijs uzņēmās attiecības ar citām valstīm, jo viņam piemita lieliskas diplomāta spējas, bet Katrakans pievērsās valsts drošības jautājumiem, kļūdams par armijas virspavēlnieku. Tāda pati kārtība saglabājās ari pēc Triēna nāves. Atšķirība bija tikai tā, ka Memetrijs pārņēma savā ziņā ari saimniecības lietas.
Mentarieši mīlēja jaunos valdniekus un uzticējās tiem. It sevišķi pēc tam, kad abi apliecināja sevi kaujā. Sajutis, ka Triēna dienas ir skaitītas, lords Mataau sāka karagājienu pret Mentaru. Lai gan Memetrijs savā būtībā ir miermīlīgs cilvēks, toreiz viņš stājās līdzās brālim, un, cīnoties mentariešu avangardā, viņi burtiski sagrāva Loredas karapulkus. Tik apkaunojošu sakāvi Loreda nebija piedzīvojusi, un Mataau nolīda Elkardonā, lai aizlaizītu brūces. Kopš tā laika Mentarā valdija miers un ļaudis vienmēr zināja, ka var paļauties uz valdniekiem.
Tauki bija izkusuši, un Memetrijs tiem pievienoja smaržvielas. Ar vara kausu pasmēlis sagatavoto šķidrumu, viņš lēni sāka to liet veidnēs, kurās jau bija ievietojis džutas degļus.
- Atceries, dēls, Memetrijs atkal dzirdēja Triēna balsi, ikvienam zemniekam ir tiesības nākt pie valdnieka un lūgt tā padomu. Un valdniekam ir jāspēj šo padomu dot. Karaliste, manu zēn, tas nav tikai tronis vien. Karaliste ir no akvedukta līdz rotkaļa smalkajiem instrumentiem, un labam valdniekam jāzina par tiem visiem. Tikai tad tauta uzticēsies valdniekam un sekos viņam, lai kur valdnieks to sauktu.
- Jau atkal niekojies ar svecēm, jaunekļa domas iztraucēja brāļa balss.
- Ari tas kādam ir jādara, Memetrijs pasmaidīja.
- Protams, protams, Katrakans atmeta ar roku. Tikai man šķiet, ka šodienas darbu normu tu jau esi pārpildījis, vecīt. Laiks atpūsties. Rīt būs gara diena. Jāatzīst, ka mums jau tā ir izdevies paveikt neiespējamo. Dažu dienu laikā esam saposuši pili un pilsētu, visu sagādājuši un sagatavojuši. Met nu mieru! Citādi vēl pārstrādāsies līdz sabrukumam kā Vihels.
- Es tikai pabeigšu šeit un tad došos gulēt, Memetrijs nomurmināja. Katrakans, protams, gribēja kā labāk, tomēr jaunekli kaitināja brāļa aizbildnieciskais tonis.