- Labs ir, Katrakans kapitulēja. Es tad nu rāpšos cisās.
Aizejot Katrakans vēl izmeta pār plecu, ka beidzot esot ieradies Ermariela sūtnis, kuram bijis jāpavēsta par abu piramīdas burvju ierašanos. Ziņa lika Memetrijam pasmaidīt. Acīmredzot jaunā burve Alevina ar savu straujo dabu vēl liks valodām par sevi klīst no mutes mutē.
Elkardona, tajā pašā laikā
Lai gan bija jau visai vēls, Mataau vēl nesteidzās doties pie miera. Tas diemžēl nozīmēja, ka ari pārējiem pieklājība lika ilgāk uzkavēties kamīnzālē, lai gan garlaicīgāku sabiedrību Smagārs pat atcerēties nespēja. Turklāt viņu jau atkal tracināja Firistras klātbūtne. Beidzot Mataau sarosījās, un Smagārs atviegloti nopriecājās, ka drīz varēs ieslīgt meditācijā.
Pēkšņi kamīnzāles divviru durvis atsprāga vaļā, it kā tām būtu iebliezts ar ballistu, un zālē teju vai rāpus ieklunkureja asinīm noplūdis karavīrs. Nabags metās Mataau pie kājām, lūgdamies žēlastību. Viņš bija smagi ievainots plecā, un ne mazāk draudīgs ievainojums bija redzams vīra kreisās kājas pacelē. Šis "paraksts" Smagāram lika saausīties.
- Žēlo, valdniek! kareivis šņukstēja kā bērns. Es steidzos, cik vien ātri spēju… Visi ir nokauti… Mani nepamanīja, jo biju pakritis zem pārējo ķermeņiem.
- Runā sakarigāk, kraupainais lops! Mataau uzbrēca un iespēra vīram pa žokli.
- Viņi ienāca pa Vārtiem, valdniek! kareivis mēģināja saņemties, taču bailes bija pārlieku apdullinājušas vīra prātu. Pieci kareivji! Viņi nosauca sevi par Cirmeņa karotājiem. Apkāva visus, kas bija nolikti sardzē… Žēlo, valdniek!
- Tā, tā, tā, Mataau nomurmināja, vēršoties pie Smagāra. Izskatās, mans draugs, ka tev bijusi taisnība. Kad tas notika?
- Nesodi, valdniek! smilkstēja kareivis. Es steidzos, cik spēju… Divas dienas es gāju cauri mežam… Brīžam zaudēju samaņu… Kad attapos, steidzos tālāk. Apžēlojies!
- Un tu vienīgais izdzīvoji? Mataau ieurbās vīrā ar skatienu.
- Biju ievainots, valdniek, tuvu nāvei… Citi sakrita man virsū… Nesodi, valdniek! vīrs murmināja, bet Smagārs jau viņa atmiņās atrada visu nepieciešamo informāciju par kauju pie Vārtiem. Bija jāatzīst, ka Obzāns un viņa biedri tiešām bija cīnījušies godam.
- Protams, mans draugs, protams… nomurmināja Mataau. Par pašaizliedzīgu kalpošanu savam valdniekam kareivim pienākas balva. Tu to dabūsi.
Ar zibenīgu kustību viņš izrāva no maksts asinssarkanu zobenu, un vira galva jau tajā pašā mirkli ripoja projām pa zāles grīdu. Liza ieķērās Smagāra rokā. Meitenes sirdi stindzināja šausmas. Turpretī Firistras sejā bija lasāma sajūsma. Tik asinskāru skatienu Smagārs nebija redzējis vēl nevienai sievietei. Šķita, ka viņa barojas no šā kareivja nāves tāpat kā Rorikora radītais zobens no tā asinīm.
- Tātad tavi draugi jau divas dienas blandās pa Loredas mežu, noteica Mataau, ar kāju pasperdams malā kareivja ķermeni. Nekur tālu jau nebūs tikuši. Šajā mežā bez laba pavadoņa var itin viegli apmaldīties.
- Tiesa, Smagārs atzina, turklāt neviens no viņiem šeit nekad iepriekš nav bijis.
Pasaucis Renāru, Smagārs pavēlēja tūliņ pat pulcēt trīs simtus vīru un nekavējoties doties mežā. Viņš bija pārliecināts, ka Obzāns un pārējie meklējami kaut kur turpat, Vārtu tuvumā, lai gan pieļāva iespēju, ka divu dienu laikā viņi varētu būt atklīduši jau līdz Elkardonai. Zinādams, ka neviens no vajājamiem nezina šejienes ģeogrāfiju, viņš pat neiedomājās, ka Obzāns varētu būt devies kādā noteiktā virzienā. Mataau piedāvāja ņemt līdzi ari trīs simtus viņa viru, uzsverot, ka naktī mežā vietējie labāk pratis atrast ceļu. Pieklājība lika Smagāram piekrist.
Aizbildinājies, ka jāuzmana vajātāju gatavošanās ceļam, Smagārs saņēma Lizu aiz elkoņa un veda viņu pagalmā, tālāk projām no vietas, kurā atradās līķis. Drīz vien Smagāra piemēram sekoja ari Rorikors.
Viņam steigšus bija jāapspriežas ar Astafalu.
* * *
Ieroču šķinda, pakavu klaudzieni, zirgu zviedzieni, kareivju sasaukšanās tas viss radīja nepārspējamo uvertīru, kas ievadīja karagājienu. Smagāram patika šis skaņas. Viņš bija piedalījies vairākos karagājienos šeit, Domhandā, un tie būtiski atšķīrās no kaujas operācijām Jaunajā pasaulē. Šeit kaujām piemita kaut kas personisks, intīms. Virs stājās pretī vīram, un kaujas iznākumu izšķīra vadoņu stratēģiskā domāšana un karavīru sagatavotība. Lai gan Jaunajā pasaulē kari jau sen vairs nenotika, tie, par kuriem Smagārs bija lasījis, viņam derdzās.
"Liela māka," viņš prātoja, "pacelt gaisā lidmašīnu eskadru un nobumbot veselu reģionu! Tur nekādas dižās iemaņas nevajag. Bet šeit… Te viss ir pa istam."
Pārliecinājies, ka vajāšanai spēku būs pietiekami daudz, Smagārs jau griezās, lai dotos atpakaļ uz pili, kad Liza pēkšņi apturēja viņu un, ieskatījusies skolotājam cieši acīs, ierunājās:
- Šis gan nav piemērots brīdis, skolotāj, bet es tomēr ļoti vēlētos zināt: vai es jebkad atgūšu atmiņu?
- Mīļais bērns, Smagārs uzlika plaukstas meitenes pleciem. Es tiešām nezinu, ko tev atbildēt. Tāpat kā tu, arī es ceru, ka tu jo drīz atgūsi pati sevi, taču apgalvot to nevaru.
Lizas acis cieši raudzījās Smagāra sejā, un pēkšņi tās vairs nebija Lizas acis. Tās atkal bija viņa mātes acis, kas skumji raudzījās viņā. Ar pūlēm aizgainījis vīziju un nostrostējis pats sevi par kārtējo sentimentalitātes uzplūdu, Smagārs apskāva Lizu un vedināja viņu doties atpakaļ.
Reksaka, tajā pašā laikā
Ceļš drīzāk jau platāka taka vijās starp tikko uzartiem laukiem. Zeme vakara vēsumā rāmi elpoja, un pāri laukiem klājās noslēpumaini miglas palagi. Drīzumā vienīgais orientieris bija palikušas tikai ciemata gaismas. Debesis jau bija pilnīgi satumsušas, kad Vorjaks un ceļotāji sasniedza Reksakas krodziņu.
Smagās ozolkoka durvis vērās ar skumīgu čīkstu, un ceļinieku sejās iesitās krodziņa smaržas. Telpas pustumsā bija samanāmi divi trīs duči ļaužu, kas mierīgi sēdēja pie galdiņiem, notriecot laiku pirms došanās pie miera. Ceļiniekiem ienākot telpā, visu sejas pavērsās pret durvīm, un pēkšņi ikviena kustība bija apstājusies. Sedram ienāca prātā kāda sena filma, kuru viņš bija skatījies bērnībā. Ari tajā, varonim ienākot krogā, visi apkārtējie pēkšņi sastinga. Cits palika stāvam ar puspaceltu kausu, cits bija apklusis pusvārdā. Brīdi, kas visiem šķita garš kā mūžība, ceļinieki lūkojās šajā sastingušajā ainā. Ar apdullinošu, pērkondārdam līdzīgu troksni pēkšņajā klusumā ielauzās šķidruma šļaksti. Pievērsis skatienu durvīm, krodzinieks bija turpinājis liet kausā kvasu, un nu kauss bija pilns un kvasa straumīte pāri kroga letei plūda uz klona. Pēkšņā skaņa atdzīvināja sastingušos, un ļaudis atkal ķērās pie darbībām, kuras bija tik negaidīti pārtraukuši.
No telpas tālākā stūra tumsas atdalījās kāds stāvs un tuvojās atnācējiem. Tas bija stalts virs, kurš pēc skata varēja būt Obzāna vienaudzis. Tomēr neviens no ceļiniekiem neņemtos apgalvot, ka tā tas tiešām ir, jo bija jau saskārušies ar ārienes maldinošo iespaidu. Cilvēks pēc skata drīzāk līdzinājās Jaunās pasaules iedzīvotājam, jo domhandieši parasti audzēja bārdas un garus matus, bet šim seja bija gludi skūta un diezgan īsie, gaišie salmu krāsas mati rūpīgi atsukāti atpakaļ. Vienīgais, kas lika domāt, ka viņš ir šejienietis, bija viņa visai greznais domhandiešu stila apģērbs.