- Mēs tad nu būtu atnākuši, Lodorjan, Vorjaks noteica, sirsnīgi spiežot svešinieka roku. Vai no Sorana ziņu vēl nav?
- Soranu aizkavējis spēcīgs lietus, par Lodorjanu nosauktais vīrs paskaidroja, bet tu vari droši atstāt viesus manā ziņā.
- Lai notiek, Vorjaks noteica un atsveicinājās no biedriem, paskaidrojot, ka viņam jāsteidzas atpakaļ pie meža.
Igra ielūkojās Lodorjana acīs, un to skatiens viņai nez kādēļ šķita ļoti pazīstams. It kā viņa šo vīru jau kādreiz būtu sastapusi, tikai meitenei nekādi neizdevās atcerēties, kur. Ar Sedru notika līdzīgi. Vīra acis pilnīgi noteikti viņš kaut kur bija redzējis. Tomēr Sedram kā jau kurjeram bija visai laba redzes atmiņa, un viņš varētu likt galvu ķīlā, ka ar šo cilvēku viņš nekad savā mūžā nebija ticies.
Ar rokas mājienu Lodorjans aicināja biedrus sekot viņam uz kroga zāles tālāko kaktu, kur viņus gaidīja bagātīgi klāts galds. Viņa sejā ne reizi nebija pakustējies neviens muskulis. Lai gan visai skaista, tā izskatījās kā nedzīva maska, kurā dzīvas bija tikai tumšās, caururbjošās acis.
Divas dienas ceļojot cauri mežam, cirmenieši bija pārtikuši no līdzpaņemtās ēdmaņas. Viņiem gan nebija nācies knapināties, tomēr kaltētās zivis un žāvētā gaļa noteikti nespēja sacensties ar siltu, tikko pagatavotu ēdienu. Lielie šķīvji un bļodas, dažādiem ēdieniem bagātīgi piekrautas, izplatīja telpā valdzinošu smaržu un lika cirmeniešu mutēs sariesties siekalām. Zefārs atzinīgi novērtēja kroga piedāvājumu, kurā netrūka ne kūpošu pīrāgu, ne cepta sivēna, ne paipalu un fazāna. Dažus ēdienus viņš nepazina. īpašu viņa uzmanību piesaistīja tumšu, gandrīz melnu desu luņķi, kas vilināt vilināja iecirst tajos zobus.
Novilkuši biezos apmetņus, cirmenieši sasēdās ap galdu, un, par pārsteigumu Zefāram, pie viņiem tūliņ pat pieskrēja vairāki pusaugu puikas, kas nesa lielas bļodas ar ūdeni un nebalinātus linu dvieļus.
"Augsta līmeņa serviss tik nomaļā vietā tas tiešām ir apbrīnas vērts," Zefārs atzinigi nodomāja.
Obzāns pamatīgi nopūlējās, mēģinot noskaidrot, kas ir šis vīrs un kas viņam aiz ādas. Kaut kas gluži vai instinktīvi lika viņam būt modram. Lai gan Vorjaks bija nodevis viņus Lodorjana gādībā, pieredzējušais karotājs nespēja uzticēties viņam. Tomēr, lai kā Obzāns nopūlējās, piekļūt Lodorjana domām viņam neizdevās.
Iecietīgi ieturējis pauzi, Lodorjans ļāva ceļiniekiem vispirms apmierināt ķermeņa vajadzību pēc kārtīgas maltītes. Lai gan viņa niekošanās ap kvasa kausu bija nedaudz kaitinoša, it kā viņš vērotu biedrus ēdam, viņi mierināja sevi ar domu, ka šim kungam nav nācies vairākas dienas dzīvot ceļojuma režīmā.
"Svens aiz šausmām šobrīd, iespējams, nomirtu," nodomāja Zefars, paķerot no šķīvja ceptu paipalu un kā mežonis iecērtot zobus mīkstajā gaļā. Viņam maltīte izvērtās par īstu piedzīvojumu. Nemaz jau nerunājot par dabiskas pārtikas baudīšanu, viņu vai apbūra iespēja turēt ēdienu rokās, nevis gramšķoties gar to ar nažiem un dakšiņām. Pagrābis veselu riekšu vārītu zirņu, viņš sabēra tos mutē un izbaudīja miltaino, nedaudz saldeno garšu.
Redzot, ka ceļinieki apmierinājuši pirmo izsalkumu, Lodorjans pavēstīja viņiem, ka krogā diemžēl esot bijis iespējams sagatavot tikai trīs istabas.
- Es ceru, ka puiši būs īsti džentlmeņi un atsevišķu istabu atvēlēs meitenei, viņš noteica.
- Uf kaf mēf sosimief tāfāk? Sedrs ierunājās ar pilnu muti.
- Domāju, ka tas notiks jau rīt, Lodorjans bilda nesatricināmā mierā, nekādi neizrādot, ka Sedra uzvedība būtu nepiedienīga. Tomēr Igru šāda uzvedība kaitināja, un viņa zem galda nikni iespēra draugam pa potīti. Labs miegs jums būtu nepieciešams tik un tā, turklāt naktī turpināt ceļu nebūtu prātīgi. Te nu jāsaka: labi vien, ka jūs nokavējāties par veselām divām dienām.
- Nokavējāmies?! Obzāns neslēpa izbrīnu. Mēs tikai pirms divām dienām ieradāmies.
- Zinu, Lodorjana seja palika tikpat neizdibināma. Tādēļ jau Vorjakam bija īpaši pieteikts patrulēt Vārtu tuvumā. Jums bija jāierodas divas dienas agrāk. Taču viss notiek uz labu. Citādi mums nāktos doties ceļā bez Sorana. Tagad viss ir tieši tā, kā vajag: jūs esat šeit, un rit ieradīsies arī Sorans. Dažkārt viss sakārtojas pats.
- Tagad noskaidrosim, Obzāns pēkšņi kļuva bargs, kādēļ Vorjakam kāds lika patrulēt pie Vārtiem un KĀ kāds varēja zināt, ka mēs ieradīsimies? Ko tas viss nozīmē? Kas, sasodīts, ir Sorans? Un kas, pie velna, esi tu pats?
- Šobrīd daļēji atbildēšu tikai uz diviem taviem jautājumiem, Obzān, virs domīgi vilka pirkstu gar kausa malu. Pārējos jautājumus atstāsim uz rītu, kad prāti būs atpūtušies. Ar nogurušu galvu neviens nav cīnītājs. Kā jau Vorjaks sacīja: mans vārds ir Lodorjans, un es esmu lēdijas Nāgas un Pareģa padotais. Esmu lojāls Mentarai un visiem, kas cīnās pret varmākām. Ar to pagaidām pietiek. Sorans ir Vēja elementu tautas princis. Viņš rūpēsies par jūsu nogādāšanu Readonā, kur jūs jau gaida.
- Turklāt, Lodorjans pēc īsas pauzes turpināja, man jūs jābrīdina: ņemot vērā, ka mēs atrodamies Loredas teritorijā, šie cilvēki ļoti riskē, dodot jums patvērumu. Nemaz jau nerunājot par to, ka viņi piedalās šajā Loredai nedraudzīgajā akcijā. Tādēļ, lai pasargātu sevi, viņiem nāksies sūtīt vēstnesi uz Elkardonu. Pretējā gadījumā šis jaukais ciemats var tikt noslaucīts no zemes virsas. Taču par to jau ir padomāts, un vēstnesis dosies ceļā rit agri no rīta, lai nonāktu Elkardonā tad, kad jūs jau būsiet ceļā uz Readonu.
- Kā mēs varam būt pārliecināti, Obzāns ar acīm teju vai svilināja svešinieku, ka vēstnesis nav devies ceļā jau tagad?
- Šoreiz, kareivi, tev nāksies uzticēties, Lodorjans noskaldīja. Ja nē, nevaru tev ieteikt citu risinājumu.
- Lai būtu, Obzāns negribīgi piekrita, saprotot, ka nakts laikā un bez pavadoņa viņiem tik un tā nav izredžu pārkļūt pāri Loredas robežai. Tomēr ņem vērā, ka es būšu modrs un maniem biedriem neviens nespēs pielavīties nepamanīts.
Izskatījās, ka šāds brīdinājums Lodorjanam ir tikai tukša skaņa, bet biedru acīs bija lasāma pateicība un cieņa. Kad maltīte bija beigusies un Lodorjans mudināja cirmeniešus doties pie miera, Obzāns ar rokas mājienu atturēja viņus no tā.
- Man nav ne jausmas, kas visu šo rīko, viņš noteica, un es nezinu, kāda ir vienošanās ar šiem ļaudīm, bet es neesmu radis kaut ko saņemt, neko nedodot pretī.
Bridi viņš nekustīgi sēdēja, aizvēris acis, tad piecēlās, un viņa rokās bija brangi pietūcis naudas zutenis. Dažos soļos šķērsojis kroga zāli, viņš, ne vārda nesakot, nolika zuteni uz kroga letes un atgriezies paķēra savu apmetni, ar žestu aicinot biedrus doties viņam līdzi. Lodorjans soļoja pa priekšu, rādot ceļu uz kāpnēm, kas veda kroga augšstāvā.
Elkardona, tajā pašā laikā
Nolicis uz galda gludu malahlta plāksni, kas bija iestrādāta izsmalcinātā sudraba ietvarā, Rorikors mirkli ar pirkstu galiem glaudīja gludo akmeni. Atspiedusies ar plaukstām pret galdu, Firistra ar plēsīga putna skatienu vēroja katru burvja kustību.
Beidzot akmens plāksne atdzīvojās. Augšup no tās pacēlās viegla migliņa, un, kad tā izklīda, virs plāksnes bija redzama kāda telpa un pie galda sēdoši ļaudis. Rorikors uzmanīgi ielūkojās viņu sejās, un šķita, ka redzētais viņam patīk.
- Cirmens ir tik paredzams, burvis pasmīnēja. Es pat teiktu, ka viņš jau otro reizi atkārto tās pašas kļūdas. Vienīgie, kas šajā pulciņā liek saausīties, ir šis tumšmatis un meiča.