Ar garo, slaido pirkstu viņš norādīja uz Obzānu un Igru. Firistra ieurbās ar acīm pie galda sēdošajos. Viņa vēlējās pēc iespējas labāk iegaumēt viņu sejas. Pēkšņi Rorikors dusmās trieca dūri pret galdu ar tādu sparu, ka zvaigžņu modelis nokrita no galda malas un ar būkšķi atsitās pret grīdu.
- Glumais draņķis! viņš it kā atbildēja uz Firistras vārdos neizteikto jautājumu. Man jau vajadzēja paredzēt, ka bez šā ložņas te neiztikt. Iegaumē šo ģīmi, Astafal! Iegaumē to labi! Jau trīssimts gadus šis mērglis jaucas manos plānos. Arī šoreiz bez viņa nav iztikts.
- Meistar, Firistras acīs dega velnišķīgs spīdums, vai zini, kur tas atrodas?
- Protams, mans draugs, burvis smaidot uzlūkoja mācekli. Arī tu šo vietu zini. Tā ir Reksaka.
Astafala gars bija gatavs vai izlēkt no Firistras ķermeņa. Jā! Viņš labi zināja šo miestu. Savulaik tieši Astafals bija vienā naktī nosvilinājis šajā miestā ikvienu māju. Uguns vēl nebija izdegusi, kad visā ciemā nebija palikusi neviena nepiesmieta sieviete ne veca, ne jauna, ne pat zīdainis. Visi vīri, kas vien spēja pacelt cērti, tika aizdzīti uz Malkoras raktuvēm, bet tie, kas darbam bija par vārgu, turpat uz vietas kļuva par labiem objektiem, uz kuriem pārbaudīt, cik ilgi cilvēka ķermenis spēj izturēt moku cilpas un žņaugu valgu Vārdu iedarbibu.
- Nē, mans draugs, apjaušot dēmona noskaņojumu, noteica Rorikors. Šoreiz ne. Šoreiz mums ir citi mērķi. Mēs varam atgūt kristālus un iegūt milzīgu varu.
- Es atgūšu tos, Meistar! Astafals domās jau bija ceļā uz Reksaku.
- Rāmi, mīļais, rāmi, burvis uzlika roku uz Firistras pleca. Šoreiz mums ir cits darbiņš. Cirmens ir padarījis mūsu kristālus krietni varenākus, nekā tie bija kādreiz. Tu jau redzēji gredzenu. Ar gredzeniem ir saistīti ari zobeni. Cits bez cita tie nav nekā vērti, bet kopā tie kļūst par varenu ieroci. Turklāt esmu atklājis kādu rituālu, ja iegūsim visus piecus kristālus un rituāla laikā izliesim cirmeniešu asinis, mēs iegūsim neierobežotu varu. Tādēļ tavs uzdevums, mans draugs, ir nevis vienkārši atgūt kristālus, bet ari sagūstīt pašus Cirmeņa izvēlētos. Viens mums jau ir. Atliek iegūt pārējos četrus. Man gan šķiet, ka tas nebūs grūti. Vienīgā vājā vieta varētu būt meiča, bet gan jau tu tiksi galā ari ar to.
Kā medību suns, kas saodis asinis, Firistra nekavējoties devās uz staļļiem un, neviena nemanīta, paņēma vienu no zirgiem, kas apseglots gaidīja vajāšanai norīkotos karavīrus. Neviens pat nepaguva attapt,
kad Firistra nozuda Reksakas virzienā.
* * *
Palikt vienam Mataau nenācās. Tiklīdz viņš bija uzbrēcis raitniekam, lai beidzot aizvāc mēslus, norādot uz nedzīvo ķermeni, zālē iebrāzās sargkareivis, kurš aizelsies stāstīja, ka pie pils vārtiem stāvot malkoriešu centūrija un šie nekauņas pieprasot tūlītēju audienci, neklausoties nekādās runās par vēlo stundu. Sarga skaidrojumi vēl nebija beigušies, kad zāles durvis parādījās desmit malkoriešu delegācija.
- Atvaino, valdniek, par vēlo apciemojumu, noteica stalts virs, bet Malkoru ir sasniegušas ziņas, ka tu esi pārkāpis miera nolīgumu.
- KO?! Mataau sašutumā iebrēcās. Kurš atļaujas izplatīt tādas nekaunīgas baumas?! Kuru nolīguma noteikumu es esmu pārkāpis?
- Noteikumu par Malkoras gūstekņu atbrīvošanu un viņu un viņu pēcnācēju nevajāšanu, runasvīrs noskaldīja. Tavā pilī pret savu gribu tiekot turēts malkorietis, tādēļ esam ieradušies pieprasīt gūstekņa izdošanu.
- Ha! Mataau sakrustoja rokas uz krūtīm un lielmanīgi nolūkojās uz malkoriešiem no savas varas augstumiem. Kur tad ir tas malkorietis, kuru es turu gūstā? Ejiet, apgrieziet pili kājām gaisā, pārmeklējiet to no pamatiem līdz sargtorņa smailei! Visā Elkardonā jūs neatradīsiet nevienu sasodītu malkorieti! Ja neskaitām jūs pašus, protams.
- Vai tas nozīmē, ka valdnieks ir devis atļauju veikt pils pārmeklēšanu? malkoriešu runasvīrs stingri jautāja.
- Ko tu atļaujies?! Mataau iebrēcās, iespieda dūres sānos un, noliecis pieri uz priekšu, kā saniknots vērsis gāja aizvien tuvāk sūtņiem.
Tieši tobrīd iedams garām kamīnzāles plaši atvērtajām durvīm, Smagārs uzmanīgāk ieklausījās sarunā. Drīz vien sapratis, ka Malkoru kaut kādā veidā ir sasniegušas ziņas par Lizu, viņš sāka drudžaini prātot, kā rīkoties tālāk. No vienas puses, viņš varētu nelikties ne zinis un ļaut visam iet savu gaitu. Mataau nezināja, kas ir Liza, un, visticamāk, tik drīz to neuzzinās. No otras puses, ja tādēļ starp Malkoru un Loredu izceltos strīds un nāktu gaismā, ka viņš slēpis Lizas izcelsmi, izskaidrošanās ar Mataau nebūtu no patīkamākajām un varētu beigties ar sabiedrotā zaudēšanu. Atklājot Lizas identitāti tagad, izskaidrošanās neizpaliktu, tomēr tā būtu krietni vieglāka. Ķīviņa gadījumā viņš izrādītos apliecinājis Mataau savu lojalitāti, atklājot savas gūsteknes piederību Mataau nīstajai Malkoras tautai. Par to, kā šīs ziņas nonākušas Malkorā, viņam vēl būs laiks padomāt.
- Acīmredzot te noticis kāds pārpratums, Smagārs runāja klusi, taču viņa teikto dzirdēja ikviens zālē esošais. Ļaužu pulciņš pašķīrās, un, vedot Lizu pie rokas, Smagārs iesoļoja zālē. Jums taisnība, kungi! Elkardonas pilī tiešām ir malkorietis.
Mirkli ieturējis teatrālu pauzi, viņš pagriezās pret delegātiem un ar roku norādīja uz meiteni.
- Tikai pareizāk gan būtu teikt malkoriete. Lēdija Elizabete, mana mīļākā skolniece, ir Malkoras Gjaraha meita, graciozi pieliecies, Smagārs satvēra Lizas roku un piespieda viņas smalkos pirkstus pie lūpām.
Dobjš troksnis lika viņam atskatīties. Satvēris abām rokām krūtis, Mataau bija atkritis krēslā un kā sausumā izmesta zivs plātīja muti, tverot gaisu. Viņa izvelbtajās acīs Liza uz mirkli pamanija bailes. Kopš ierašanās pilī meitenes seja pirmo reizi atplauka patiesā smaidā. Viņa jutās kā cilvēks, kas beidzot notvēris derdzīgu rāpuli un uzlūko to pēdējo reizi, pirms apgriezt tam sprandu. Tēva slepkava tagad zināja, kas viņa ir, un baidījās no viņas. Tas lika meitenei staltāk izsliet nelielo augumu, jūtot savu pārākumu.
- Viņa, Smagārs turpināja, atrodas šeit no brīvas gribas. Tādējādi lords Mataau nav pārkāpis miera nolīguma noteikumus un jūsu pretenzijas ir nepamatotas. Dodieties mājup, kungi! Tas šobrīd būtu labākais.
- Vai tu tiešām esi Gjaraha meita? līdzās meitenei atskanēja klusa, vecišķa balss. Viņa palūkojās uz runātāju, kas bija panācis uz priekšu un nostājies apmēram soļa attālumā no viņas. Tas bija apmēram viņas auguma sirmgalvis ar grumbu izvagotu seju. Večuka ilgā mūža laikā izbalējušās acis pētoši vērās meitenē, un kāda iekšējā balss čukstēja, ka šis cilvēks kaut kādā veidā ir saistīts ar viņu. Lai gan Liza nespēja atcerēties tēvu, skolotājs bija sacījis, ka viņas tēvs Gjarahs no Malkoras esot bijis dižens karotājs.
- Tā tas ir, veco vīr, meitene atbildēja apstiprinoši.
- Ja jau tu esi šajā sātana bedrē no brīva prāta, pār vīra vaigu noritēja mirdzoša asara, tu drīksti doties projām, kad vien pati vēlies. Nāc mums līdzi, meit! Nāc uz sava tēva mājām!
Sirmgalvja lūgums bija ļoti vilinošs. Lizas sirdī ieplūda neparasts siltums, taču viņas prāts lika meitenei apdomāties. Ja viņa ietu līdzi šiem svešajiem ļaudīm, viņa, iespējams, nekad neatgūtu atmiņu. Turklāt viņa bija vajadzīga šeit, līdzās skolotājam. It sevišķi tagad, kad Domhandā bija ieradušies ļaudis, uz kuru rokām, pēc skolotāja teiktā, bija viņas mātes asinis. Skolotājs bija viņas vienīgā cerība atriebties. Un vēl viņa diez vai jebkad vairs būs tik tuvu tēva slepkavam. Nē! Pagaidām, vismaz pagaidām viņai ir jāpaliek pie skolotāja. Kad viņa būs atriebusi māti un tēvu, tad viņa varēs doties pie malkoriešiem.