- Veco vīr, tu šķieti gudrs cilvēks, meitene uzlika plaukstu uz večuka kaulainā pleca, tādēļ domāju, ka sapratīsi mani. Pagaidām es nevaru doties tev līdzi. Varbūt kādreiz, bet ne tagad.
- Malkorietim nav vietas slepkavas mājās, sirmgalvis nikni nošņāca.
- Kurš te ir slepkava? iebrēcās Mataau.
- Ikviens zina, ka Gjarahs bija vienīgais gūsteknis, kas neatgriezās no tavas pils pagrabiem, večuka galva sāka viegli drebēt.
- Ha-hā! Mataau iesmējās. Ja es būtu nobeidzis Gjarahu, kā gan viņš būtu varējis dzemdināt šo… šo… savu meitu?
- Es paskaidrošu, Smagārs vēlīgi smaidīja, uzlūkojot malkoriešus. Gjarahs neatgriezās no gūsta, jo es aizvedu viņu uz Jauno pasauli. Diemžēl Malkoras aplenkums bija darījis savu, un Gjaraha veselība bija smagi iedragāta. Pirms dažiem gadiem viņš devās uz Garu valstību. Lēdija Elizabete jau sen ir manā aizbildnībā, un es rūpējos par viņu kā par paša meitu.
To teicis, Smagārs apskāva meitenes plecus un, neviena neaizkavēts, šķērsoja zāli, lai dotos pie miera.
Reksakas ciemats, Šķelšanās 6998. gada pavasara otrā mēneša otrā ceturkšņa beigas
(13. aprīlis pēc jaunās pasaules kalendāra)
Lai mazinātu spriedzi, Heinrihs bija piedāvājis Sedram iekārtoties vienā istabā. Arī Igra atzina, ka tā būtu laba doma. Konfrontēt Sedru ar Obzānu šobrīd nebija prātīga doma. Tādēļ Zefārs un Obzāns devās uz vienu istabu, Heinrihs un Sedrs uz otru, bet Igra iekārtojās trešajā.
Lai gan pieradis bieži uzturēties skarbos apstākļos, Obzāns tomēr tīksmi izbaudīja iespēju reizi vairāku dienu laikā novilkt drānas un ļaut ūdenim plūst pār augumu. Viņš būtu varējis nostāvēt zem ūdens strūklas visu nakti, taču atturējās no šāda kārdinājuma, jūtot, cik nepacietīgi pie durvīm mīņājas Zefārs.
"Civilizācijas luteklītim grūti nociesties," Obzāns sevi pasmaidīja un rūpīgi noberzējās ar linu dvieli. Visas raizes bija kā ar roku noņemtas, un viņš jutās krietni labāk.
- Nez, kā viņiem tas izdodas bez centralizētas ūdens apgādes, sūkņu stacijām un ūdens filtrēšanas sistēmām? bužinot ar dvieli slapjos matus, retoriski jautāja Zefārs, apmierināts un piesarcis iznākot no mazgāšanās telpas. Jāatzīst: lai gan šiem ļaudīm ir pilnīgi svešs vārds "elektrība", viņu civilizētības līmenis nebūt nav tik zems, kā varētu šķist. Ari kanalizācija ir visai augstā līmenī.
- Diez vai es tev spēšu sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, gurdi noteica Obzāns, kurš jau kārtējo reizi sevī nopukojās par Zefāra izziņas kaisli.
- Uz šiem vari palikt atbildi parādā, domīgi noteica Zefārs, apsēžoties uz platās, masīvās gultas malas. Ir cits jautājums, kas mani uztrauc krietni vairāk. Tikai nedomā, ka es jaucos citu darīšanās, bet, manuprāt, ir lietas, kas ir jānoskaidro, jo tās var ietekmēt mūsu uzdevumu izpildi.
Obzāns veltīja biedram jautājošu skatienu. Lai gan Zefārs nebija īpaši trenējies, piekļūšana viņa domām Obzānam dažkārt sagādāja zināmas grūtības. Acīmredzot šim puisim piemita dabisks domu slēpšanas talants vai arī viņš šo spēju instinktīvi bija attīstījis sava darba dēļ.
- Tikai atbildi godīgi, lūdzu, Zefārs turpināja. Vai starp tevi un Igru tiešām kaut kas notiek?
Tas nu gan bija visai negaidīti. Nenoliedzami, šīs dienas notikumi mežā varēja pārējos biedros radīt kaut kādas aizdomas, tomēr tik tiešu jautājumu Obzāns nebija gaidījis. Citreiz viņš drīzāk būtu atcirtis kaut ko par to, ka tā nav Zefāra darīšana, bet šī nebija īstā reize. Būdams pēc dabas visai atvērts cilvēks, Obzāns vienmēr juta nepieciešamību no sirds izrunāties ar kādu. Dzīvojot kazarmās, tas bija visai sarežģīti, jo ikviens varēja viņa sacīto mēģināt izmantot pret viņu pašu. Starp Smagāra ļaudīm valdīja nežēlīga konkurence. Vienīgie cilvēki, kuriem viņš bija uzticējies, bija Gjarahs un Renārs. Nu jau labu laiku viņam nebija bijusi iespēja vienkārši izkratit sirdi. Attiecībā uz Zefāru Obzāns bija pārliecināts, ka šis puisis viņam uzticēto pret Obzānu neizmantos. Turklāt Zefārs bija apliecinājis, ka ir godavīrs, tātad nebija jāuztraucas arī par to, ka viņš varētu Obzāna teikto pat nejauši izpaust kādam citam.
- Ja godīgi, Obzāns nopūtās un, pagriezies uz sāniem, atspieda vaigu plaukstā, es pats īsti nezinu. Tas laikam izklausīsies muļķīgi, bet es pat nezinu, kas ir tā mīlestība un iemīlēšanās, par kuru visi tā jūsmo. Smagārs savāca mani no mana ciemata, kad es vēl biju gluži sīks puika. Protams, biju dzirdējis, kā citi puikas spriedelē par skuķiem, bet man pašam nekad neviena meitene pat tā īsti patikusi nebija. Kazarmās, pats saproti, meiteņu nebija. Smagārs sievietes necieš ne acu galā, tādēļ arī starp kalpotājiem nekad nav bijis nevienas sievietes.
- Nav jau tā, ka tu vispār neesi saskāries ar sievietēm, Zefārs domīgi ieminējās. Vismaz ar Sofiju un Lizu taču tev nācās saskarties, vai ne?
- Jā, Obzāns piekrita, bet Sofija man allaž ir bijusi kā vecākā māsa. Un Liza… Gjaraha bērns man ir svētums. Nē, es atzīstu, ka viņa ir izskatīga, bet man viņa ir bērns, nevis sieviete. Lai gan Igra ir krietni jaunāka, viņa ir daudz vairāk pieaugusi. Nezinu, ko domāt… Vienkārši, kad Igra ir līdzās, visas likstas un ķibeles šķiet atrisināmas, visi šķēršļi pārvarami, visi uzdevumi izpildāmi. Viņa ir tik trausla un vienlaikus tik stipra. Kad skatos uz viņu, nevaru nedomāt par to, ko viņai ir nācies pārdzīvot. Pavisam mazai, kad viņai vēl bija kopā ar citiem bērniem jāskraida apkārt, spēlējot sunīšus, viņai nācās cīnīties par izdzīvošanu. Te nu gan jāsaka, ka Igrai paveicās nokļūt pie Sedra. Vismaz viņš pret Igru izturējās normāli. Bet tik un tā. Viņai ir tik daudz atņemts, tik daudz bijis liegts. Man gribas kaut nedaudz atdot viņai atpakaļ no tā, kā viņai nebija. Vai tas nozīmē, ka starp mums kaut kas ir? Es nezinu. Cik esmu paguvis noskaidrot, Sedrs viņai ir īpaši nozīmīgs. Ja tā, es nemēģināšu jaukties pa vidu. Taču es centīšos vienmēr būt līdzās, kad būšu viņai vajadzīgs.
- Jā, Zefīrs novilka, tā vien izklausās, draugs, ka tas viss ir nopietni.
- Un tu pats? Obzāns šķelmīgi pasmaidīja.
- Ko es? Zefārs palūkojās Obzānā plaši ieplestām acīm.
- Atvaino, ja bāžu degunu tavās darīšanās, Obzāns piemiedza ar aci, bet tikai aklais nepamanīs, ka tu esi līdz ausu ļipiņām samīlējies savā amazonē. Pat es, kurš nejēdz, kas ir mīlestība.
- Jāatzīst, ka tu tiešām bāz degunu manās darīšanās, Zefīrs sapīka, bet atklātību pret atklātību. Tas ir tikai godīgi. Ko lai saku? Jā, tā tas ir. Turklāt jau ļoti sen. Bet par Suzannu nav vērts runāt. Tur viss tāpat ir skaidrs.
- Man nav skaidrs, Obzāns uzrāva uzacis gandrīz līdz pieres vidum.
- Te viss ir vienkārši kā divi reiz divi, nopūties Zefīrs atkrita gultā. Pat ja pieņemam, ka Jaunajā pasaulē izcelsmei nav noteicoša loma un tur mēs esam puslīdz vienā līgā, šeit situācija ir pavisam cita: viņa ir valdniece, es karavīrs. Šādas partijas ir iespējamas tikai pasakās. Reālajā dzīvē viņa kāps tronī, kas viņai pienākas, bet es cīnīšos kaujas laukā. Vanags un zvirbulis vienās debesīs nelido.
- Kā tad paliek ar Akotalu? Obzāns ieminējās. Arī viņš bija tikai karavīrs. Taču tik izcils, tik pašaizliedzīgs, tik drosmīgs, ka tauta viņu izvēlējās par savu valdnieku. Nemet plinti krūmos, draugs! Pierādi sevi, un princese būs tava! Neesmu gan nekāds labais padomdevējs un sirdslietu eksperts, bet man šķiet, ka tev par to vajadzētu padomāt. Citādi iegrūdīsi meiteni nelaimē.