- Ko tu ar to gribi teikt? Zefārs pielēca sēdus.
- Tikai to, ka Suzannai tu esi ļoti miļš, Obzāns viltīgi atbildēja.
Ari to nepamanītu tikai pilnīgs muļķis. Ņemot vērā, ka Tali ir puselfi,
viņas turēšana pa gabalu no sevis var bēdīgi beigties ne vien tev pašam, bet ari viņai. Elfi iemīl vienu reizi mūžā. Padomā par to!
Zefārs atslīga spilvenos un ilgi raudzījās griestos. Tas, ko Obzāns bija viņam pavēstījis, šķita neiespējami. Tomēr neticēt biedra teiktajam viņam nebija iemesla. Obzāns labāk par visiem spēja ielūkoties pat tajās cilvēku domās, kuras pats domu īpašnieks reizēm neapzinājās. Acīmredzot viņam bija iemesls šādam apgalvojumam. Apziņa, ka Suzannai pret viņu varētu būt jūtas, kas pārsniedz draudzību, spārnoja un vienlaikus biedēja. Ja tā tiešām ir, tad Zefārs bija sprukās. Tuvoties valdniecei tas nebūtu pareizi, atgrūst elfu asiņu mantinieci tas nozīmētu nolemt viņu vientulībai. Kod, kurā pirkstā gribi, tik un tā sāpēs visa roka. Palūkojies uz Obzānu, Zefārs secināja, ka biedrs jau ir cieši
iemidzis. Zefārs nopūta sveci, un istaba iegrima dziļā, mierinošā tumsā.
* * *
Lai gan nogurušais ķermenis alktin alka atpūtas, Igra nesteidzās doties pie miera. Tukšu, neko neredzošu skatienu viņa vērās aiz loga valdošajā tumsā, ļaujot domām dzīvot pašām savu dzīvi. Pēdējās dienās bijis tik daudz iespaidu, ka to visu sakārtošanai un pārdomāšanai Igrai būtu nepieciešami vairāki gadi. Viņa atcerējās, kā bērnībā bija bērusi ūdens glāzē smiltis un vērojusi, kā smilšu graudi peld šķidrumā. Vieni uzreiz grima glāzes dibenā, citi cēlās augšup, citi virpuļoja. Bet galu galā visas smiltis tik un tā nogūlās glāzes apakšā. Acīmredzot viņai bija nepieciešams tieši tas pats ļaut, lai domas pašas sakārtojas kā smiltis ūdens glāzē. Ja tas izdosies, tad viņas domas noskaidrosies un būs rāmas tikmēr, kamēr šajā glāzē kāds neiemetīs kārtējo smilšu sauju vai akmeni, kas liks smilšu graudiņiem atkal virpuļot mežonīgā dejā.
Meitenes domas pievērsās īsajai apspriedei, kas pirms došanās katram uz savu istabu bija notikusi Sedra un Heinriha istabas puskrēslā. Galvenais jautājums bija par to, kā pēc iespējas ātrāk tikt līdz Mentarai. Lodorjans bija teicis, ka tālāk viņus vadīs tas Vēja tautas princis. Taču viņi tik un tā meklēja risinājumus, kā pārvietoties ātrāk. Visticamāk, Sorans atvedīs zirgus. Tas gan saīsinātu viņu ceļojumu, tomēr ar to būtu par maz. Obzāns bija piedāvājis pārvietoties "lēcieniem" teleportēties, orientējoties pēc horizonta. ŠI ideja tika atmesta kā nederīga, jo Sedrs un Heinrihs teleportēšanās prasmē nebija sasnieguši labus rezultātus. Spīdoši negāja ari Zefāram. Vienīgais, kurš spēja daudzmaz normāli pārvarēt lielākus attālumus, bija Igra. Tas nozīmētu, ka Obzānam būtu jāteleportējas, ņemot līdzi pārējos. Tā viņi varētu pieveikt sešus septiņus lēcienus, starp lēcieniem ieturot krietnas pauzes, citādi Obzāns pārāk novājinās sevi.
Igra bija piedāvājusi izmantot Geparda medaljonu, taču ari šī doma nebija veiksmīga, jo medaljons spēja pārcelt citā vietā tikai vienu cilvēku. Atlika cerēt, ka princim būs gana ātri zirgi un tie cirmenieši, kas iepriekš ar šādu pārvietošanos nebija saskārušies, nekļūs pārējiem par bremzējošu faktoru.
Viņas domas iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Nedaudz iztrūkusies, Igra paņēma sveci un, mazliet pavērusi durvis, klusi jautāja:
- Kas tur?
- Nebīsties, Igra, tas esmu es Lodorjans. Vai neiztraucēšu tevi, ja lūgšu veltīt man bridi tava laika sarunai?
Negaidītais apciemojums tik vēlā stundā gan šķita Igrai nedaudz nepiedienīgs, tomēr, būdama pārliecināta, ka spēs sevi aizstāvēt, meitene pavēra durvis plašāk, ielaižot istabā vēlo ciemiņu. Ņemot vērā, ka vīram bija pieticis nekaunības ierasties pie viņas nakts vidū, Igrai nenāca ne prātā demonstrēt labas manieres. Viņa nolika sveci atpakaļ uz galda un, pat nepiedāvājusi viesim apsēsties, ierāpās lielajā krēslā, pievilka kājas pie krūtīm un, aplikusi rokas ap ceļgaliem, atspieda zodu pret tiem, jautājoši uzlūkojot Lodorjanu, kurš brīdi mīņājās istabas vidū. Nesagaidījis uzaicinājumu apsēsties, Lodorjans paņēma krēslu, apgrieza to ar atzveltni pret Igru un, jāteniski apsēdies, atbalstīja pret atzveltnes augšu elkoņos saliektas rokas.
- Es saprotu, ka mana ierašanās nenāk īsti piemērotā brīdī, Igrai turpinot nogaidoši klusēt, Lodorjans sāka sarunu, taču man ir svarīgs iemesls aprunāties ar tevi, pirms tu dodies uz Readonu. Tu pareizi nojauti, ka mēs jau agrāk esam tikušies. Patiesībā mēs pat esam kādu laiku pavadījuši kopā. Kad Morigana tevi pārvērta, es biju tas, kas tevi paņēma no tavas mātes un nodeva Sedra gādībā.
- Tikai nevajag! Igra iesmējās. Cik paguvu palūkoties pa cibas vāka spraugu, māte mani atdeva vecam vīram. Bet tu tāds nebūt neesi.
- Varbūt tev labāk pazīstams būs šāds mans izskats? Lodorjans jautāja, Igras acu priekšā pārvēršoties vecā tumsnējā vīreli ar pārdabiski garām ūsām. Mirkli saglabājis šādu formu, Lodorjans atgriezās iepriekšējā izskatā.
- Labi, Igra centās neizrādīt pārsteigumu. Pieņemsim, ka tu saki taisnību. Ko tu tagad gribi? Pateicību par izglābšanu?
- Nebūt ne, Lodorjans novicināja roku, un Igra nodomāja, ka viņa seja laikam ir paralizēta, jo kopš iepazīšanās brīža tā bija palikusi spītīgi nekustīga. Kā jau sacīju pie vakariņām, es esmu lēdijas Nāgas kalpotājs. Tas nozīmē, ka esmu tas, kuru dēvē par Čūsku pavēlnieku. Mans galvenais uzdevums ir uzraudzīt, lai cilvēki neizmantotu čūskas lāstu, kā arī rūpēties par visiem rāpuļiem gan tādiem dzimušajiem, gan pārvērstajiem. Ja kāds burvis vai ragana izmanto čūskas lāstu, es tieku sūtīts sodīt vainīgo, un sods par šo pārkāpumu ir ļoti bargs.
- Tad tu biji tas, kas ieradās pēc Moriganas un iecēla amatā Seonaidu? meitene saausījās.
- Jā, Igra, Lodorjans apstiprināja. Man nācās tā rīkoties, jo Morigana pārkāpa noteikumus. Taču es nenācu runāt par to. Esmu godprātīgi pildījis savus pienākumus jau trīs gadu simteņus, un jāatzīst, ka mēs rāpuļi neesam tā vieglāk pārvaldāmā sabiedrība. Esmu noguris. Tādēļ lēdija Nāga atļāva man izvēlēties sev pēcteci. Taču te ir kāda nopietna problēma: par Čūsku pavēlnieku nevar kļūt tāds, kas dzimis rāpuļa ādā. Par pavēlnieku var kļūt tikai tāds, kas pats ir cietis no čūskas lāsta un ir atsvabināts. Pašlaik no visiem iespējamajiem kandidātiem tu esi vispiemērotākā. Tādēļ es nāku piedāvāt tev pārņemt manu amatu.
- Daudz ir tādu, kas ir tikuši pārvērsti? taujāja Igra.
- Kopumā jā, vīrs apstiprinoši pamāja, taču ne visiem izdodas atgūt savu agrāko izskatu. Redzi, vainīgā burvja vai raganas sodīšana nelauž pašu lāstu. Lāstu var lauzt tikai tad, ja kāds cilvēks raud par čūskas likteni. Kā jau tu pati saproti, ne jau visiem izdodas nokļūt atbilstošā situācijā. Kurš gan ies apraudāt čūsku? Neesam jau tie iecienītākie dzīvnieki.
- Kā tad ar tevi? Igras acīs iedegās bīstamas uguntiņas. Tu tagad esi cilvēks. Vai tu neapraudi pārvērsto likteni? Vai tavas asaras jau beigušās?
- Manas asaras varētu savākt kaut veselā baseinā un izpeldināt tajā visus pārvērstos, tas tik un tā neko nelīdzētu, Lodorjans paskaidroja.
- Pārvērstais nevar lauzt čūskas lāstu. Tādēļ jau sods par šo lāstu ir tik bargs, jo tas ir gandriz nelaužams.