- Cik to ir?
- Cilvēku?
- Mītņu.
- Ā, nūja. Nu, katra mītne ir kā mazs rajons. Cilvēki dzīvo septiņās: Beliola, Kristus miesas, Ekseteras, Mērtona, Orielas, Karalieņu un Trīsvienības mītnēs. Našira dzīvo Sizerēnu mītnē tur, kur jums bija svinīgā uzruna. Tad vēl mazliet uz dienvidiem ir Māja un vēl Pils, kur atrodas Aizturēšanas izolators, un šī izgāztuve Midzenis. Ielu sauc par Dižceļu. Paralēlo ielu sauc par Magdalēnas taku.
- Un kas ir tālāk?
- Pamesti lauki. Mēs tos saucam par Neitrālo joslu. Tur ir pilns ar mīnām un slazdiem.
- Vai kāds ir mēģinājis tos laukus šķērsot?
-Jā.
Meitenei saspringa pleci. Iedzēru vēl malku viruma.
- Kā bija Tauerā?
Paskatījos uz viņu. Es nebiju Tauerā.
- Vai tu piedzimi ar sudraba karoti mutē, vai? Es saraucu pieri, un Līza pašūpoja galvu. Reģus Kaulu ražai vāc desmit gadus. Daži pirms nokļūšanas šeit visus desmit pavada Tauerā.
- Tu joko! Nu bija izskaidrojams tā nabaga sacītais par deviņiem Tauerā pavadītiem gadiem.
- Ne-e. Kad mūs jāpataisa rātnus, šie rīkojas visai pedantiski. Viņi zina visas mūsu vājās vietas. Zina, kā mūs salauzt. Desmit gadi Tauerā salauztu ikvienu.
- Kas viņi tādi ir?
- Nav ne jausmas. Bet cilvēki tie nav. Meitene virā pamērcēja maizes gabalu. Viņi uzvedas kā dievi. Un viņiem patīk, ka pret viņiem atbilstoši izturas.
- Un mēs esam viņu pielūdzēji.
- Ne tikai viņu pielūdzēji. Mēs viņiem esam parādā savu dzīvību. Viņi nekad neļauj aizmirst, ka sargā mūs no dūcējiem un ka verdzība ir “mūsu pašu labā”. Viņi saka: mēs labāk gribot vergot nekā mirt. Vai arī kļūt par Inkvizitora upuriem ārpusē.
- Dūcējiem?
- Emītiem. Tā mēs viņus saucam.
- Kāpēc?
- Mēs vienmēr esam viņus tā saukuši. To izdomāja sarkanie mundieri. Viņi ir tie, kam ar šiem jācīnās.
- Cik bieži?
- Atkarībā no gadalaika. Ziemā emīti uzbrūk biežāk. Ausies, vai nedzirdēsi sirēnu. Viens signāls izsauc sarkanos mundierus. Ja sirēnas skaņa sāk mainīties, pazūdi telpās. Tas nozīmē, ka viņi tuvojas.
- Joprojām nesaprotu, kas viņi tādi ir. Nolauzu gabalu maizes. Vai viņi ir tādi kā refaīti?
- Esmu dzirdējusi tikai nostāstus. Sarkanajiem mundieriem patīk mūs biedēt. Meitenes sejā rotaļājās liesmu atspīdumi. Viņi apgalvo, ka emīti pieņemot dažādus veidolus. Cilvēks varot mirt no tā vien, ka gadās tiem tuvumā. Daži teic tie spējot izraut garu no miesas. Citi tos dēvē par pūstošajiem milžiem; nezinu, kā to saprast. Un vēl runā, ka viņi esot kā staigājoši kauli, kam vajadzīga āda, ar ko apsegties. Nezinu, cik no tā visa ir patiesība, bet cilvēku miesu gan viņi pavisam noteikti ēd. Viņi ir no tās atkarīgi. Nebrīnies, ja redzēsi cilvēkus bez kāda locekļa.
Man vajadzētu mesties šķērmi, taču es jutos apdullusi. Šķita nekas no šī visa nav īsts. Liza pasniedzās sakārtot aizkarus, paslēpjot mūs no pārējo acīm. Man acis iekrita kaudzīte krāsainu zīda stērbeļu.
- Tu esi akrobāte, es sacīju.
- Vai tev patika?
- Ļoti.
- Tā es te nopelnu iztiku. Man paveicās, ka ātri iemanījos, kādreiz mangoju pie lēta cirka. Viņa nolaizīja lūpas.
- Vakar redzēju tevi ar Pleioni. Visi runāja par tavu auru.
Es neko neatbildēju. Par auru bija bīstami runāt, īpaši tāpēc, ka biju šo meiteni tikai nupat satikusi.
Līza mani nopētīja. Vai tu esi redzīga?
- Nē. Tā bija taisnība.
- Par ko tevi arestēja?
- Es kādu nogalināju. Zemsargu. Taisnība.
- Kā?
- Ar nazi, es atteicu. Mirkļa dusmas. Meli.
Līza mani ilgi uzlūkoja. Meitenei bija absolūtā redze zīlniekiem tas bija raksturīgi. Manu sarkano auru viņa redzēja tikpat skaidri kā seju. Ja viņa bija kaut ko par to lasījusi, tad zinās, pie kādas kategorijas esmu pieskaitāma.
- Nedomāju vis. Viņa ar pirkstiem bungoja pa grīdu.
- Tik daudz asiņu tu neesi izlējusi.
Kaut arī tikai zīlniece, viņa bija spējīga.
- Tu neesi orākuls, viņa teica vairāk sev nekā man.
- Orākulus es esmu redzējusi. Tu esi pārāk mierīga, lai būtu fūrija, un pavisam noteikti neesi medijs. Tātad tu noteikti esi… viņas acīs atausa apjausma, …sapņu staigātāja. Viņa atkal ieskatījās man acīs. Vai tā ir?
Es nenovērsos. Līza atsēdās uz papēžiem.
- Nūja, tad jau viss skaidrs.
- Kas tad?
- Kāpēc Arktūrs tevi paņēma. Našira vēl nekad nebija atradusi nevienu staigātāju, bet viņa tādu ļoti grib. Viņa grib skaidri zināt, ka esi drošībā. Ja būsi pie Arktūra, neviens tev ne pirkstu nepiedurs. Ja Našira pieļauj kaut vismazāko varbūtību, ka esi staigātāja, viņa tevi nožmiegs.
- Kā tā?
- Tev tas nepatiks.
Es šaubījos, ka vēl kaut kas varētu mani pārsteigt.
- Naširai ir spējas, Līza pastāstīja. Vai pamanīji, kāda viņai ir savāda aura? Es pamāju. Viņai nepiemīt tikai viens talants viens. Našira ēterā var nokļūt pa dažādiem ceļiem.
- Tas nav iespējams. Mums visiem ir pa vienam talantam.
- Tu pazīsti realitāti? Aizmirsti to! I Šeolā ir savi noteikumi. Pieņem to jau tagad, un viss kļūs vienkāršāk. Meitene pievilka nobrāztos ceļgalus pie zoda. Naširai ir pieci sargeņģeļi. Viņai kaut kā izdodas tos piespiest palikt pie sevis.
- Vai viņa ir saistītāja?
- Mēs nezinām. Reiz viņa noteikti ir tāda bijusi, bet viņas aura ir cietusi.
- Kā?
- To izdarījuši eņģeļi. Es saraucu pieri, un meitene nopūtās. Tā ir tikai teorija. Mēs domājam, ka viņa var izmantot tās spējas, kas viņiem piemitušas dzīves laikā.
- To nespēj pat saistītāji.
- Tieši tā! Meitene uzmeta man skatienu. -Ja gribi dzirdēt manu padomu, es teiktu tā: turies zemāk par zāli. Neļauj nevienam nojaust, kas esi. Ja viņa uzzinās, ka esi staigātāja, no tevis paliks pāri slapja vieta.
Es neļāvu sejā izpausties nekādām emocijām. Trīs sindikātā pavadītie gadi bija mani norūdījuši, bet te viss bija citādi. Būs jāiemācās izvairīties no jauniem draudiem. Kā lai es neļauju viņai to uzzināt?
- Tas būs grūti. Tevi pārbaudīs, lai noskaidrotu tavas spējas. Tāpēc tunikām ir dažādas krāsas tie, kas iztur pirmo pārbaudi, dabū rozā tuniku, bet tie, kas iztur arī otro, iegūst sarkanu.
- Taču tu pārbaudes neizturēji!
- Par laimi. Tagad man jāatskaitās virsuzraugam.
- Kas bija tavs uzraugs?
Liza novērsās un paskatījās uz krāsniņu. Gomeisa Sargass.
- Kas viņš tāds ir?
- Otrs asinsvaldnieks. Viņu vienmēr ir divi viens vīrietis un viena sieviete.
- Bet Arktūrs ir…
- Jā, viņi ar Naširu ir saderināti. Bet viņš nav no “asinīm”, Līza ar riebumu paskaidroja. Kroni var dabūt tikai Sargasu ģimene. Asinsvaldnieki nevar būt pāris tas būtu incests. Arktūrs ir no citas ģimenes.
- Tātad viņš ir tāds kā valdnieces dzīvesbiedrs?
- Asinslaulātais. Tas ir tas pats. Gribi vēl zupu?
- Būs labi. Paldies! Noskatījos, kā viņa iemet bļodiņu taukaina ūdens baļļā. Kā tu izkriti pārbaudēs?
- Paliku cilvēks. Viņa viegli pasmaidīja. Refi nav cilvēki. Lai cik ļoti viņi ārēji līdzinātos mums, viņi nav tādi kā mēs. Viņiem te nekā nav. Viņa piesita sev pie krūtīm. Ja refi grib, lai sadarbojamies, viņiem jātiek vaļā no mūsu dvēselēm.