Vīrietis gulēja nekustīgi kā mironis. Palūkojusies lejup uz palagiem, pamanīju, ka tie ir notraipīti ar viegli vizošu, dzeltenzaļu šķidrumu. No tā vēdīja viegli metāliska smarža. Es jutos tā, it kā manu sesto maņu ķidātu, it kā es ieelpotu pašu ēteru. Pavilku smago gultas veļu malā.
Vīrieša rokas iekšpusē bija kodums, no kura sūcās šķidrums. Es apvaldīju satraukumu. Redzēju tik tikko saskatāmus zobu nospiedumus, dusmu neprātā saplosītu ādu. No brūces ritēja gaismas pērles. Asinis.
Tās bija viņa asinis.
Viņš taču noteikti pateica pārējiem refaltiem, ka kaut kur dosies. Gan jau tie zināja, ka viņš ir nodomājis darīt ko bīstamu. Ja Aizbildnis nomirs, pārējie nekādi nevarēs atrast pierādījumus tam, ka vainīga esmu es.
Tad es atcerējos, ko man būdā sacīja Liza. Refi nav cilvēki. Lai cik ļoti viņi mums līdzinātos, viņi nav tādi kā mēs.
Varētu domāt, ka viņus interesēs pierādījumu trūkums. Viņi tādus var safabricēt. Viņi var teikt, kas vien ienāk prātā. Ja Aizbildnis nomirs gultā, refi viegli varēs apgalvot, ka esmu viņu nosmacējusi. Un Naširai būs iegansts mani nogalināt ātrāk.
Varbūt arī vajadzētu tā darīt. Man bija izdevība tikt no viņa vaļā. Es jau biju nogalinājusi. Varēju to izdarīt atkal.
Man bija trīs iespējas. Varēju sēdēt un noskatīties, kā Aizbildnis mirst, varēju viņu nogalināt un varēju mēģināt viņa nāvi aizkavēt. Man gan gribējās noskatīties, kā viņš mirst, tomēr apjautu, ka varbūt būs labāk šo izglābt. Magdalēnā bija samērā droši. Pārvākties es pašlaik it nemaz nekāroju.
Pagaidām Aizbildnis nebija darījis man pāri, bet tas notiks. Lai es viņam piederētu, mani būs jāpakļauj, jāspīdzina un jāpiespiež klausīt, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus. Ja tagad nogalināšu Aizbildni, varbūt vēl izglābšos. Mana roka pastiepās pēc spilvena. Es to varēju es varēju viņu nosmacēt. Jā, nu taču, nogalini viņu! Saliecu pirkstus un satvēru kokvilnas audumu. Nogalini viņu!
Es to nespēju. Viņš taču pamostos. Pamostos un apgrieztu man sprandu. Un, pat ja tā nenotiks, es vienalga nevarēšu izglābties. Ara sargi mani nožmiegs par slepkavību.
Man bija viņš jāglābj.
Kaut kāda nojauta liedza man pieskarties palagiem. Tas šķidrums šķita aizdomīgs. Spīdums brēktin brēca radioktīvs!, un es nespēju aizmirst Saionas brīdinājumus par piesārņojumu. Piegāju pie atvilktnes un uzvilku viņa cimdus. Tie bija milzīgi, jo bija šūti refaītu rokām. Maniem pirkstiem pietrūka izveicības. Saplēsu vienu no tīrākajiem palagiem. Tie bija gluži plāni, siltumu tādi nedotu. Tagad man bija dažas garas strēmeles; aiznesu tās uz vannasistabu un samērcēju karstā ūdenī. Varbūt tas nelīdzēs, bet varbūt dos viņam dažas stundas laika pamosties un sameklēt citu refaītu palīdzību. Ja viņam paveiksies.
Atgriezusies istabā, es nocietināju nervus. Aizbildnis izskatījās miris; arī pieskaroties šķita, ka tā ir mirusi miesa. Man caur cimdiem sūcās aukstums. Viņa ādai bija pelēcīga nokrāsa. Izgriezu ūdeni no palaga strēmeles un ķēros pie brūces apkopes. Sākumā piesargājos, taču viņš nepakustējās. Viņš nemodīsies.
Ārā aiz loga saules staru rotaļa sāka mainīties. Es tecināju uz vāts ūdeni, notīrīju asinis un izlupināju no saplosītās miesas netīrumus. Šķita, ka bija aizritējušas vairākas stundas, kamēr man izdevās brūces kaut cik sakopt. Redzēju, kā Aizbildņa krūtis ceļas un krīt; rīklē klusi svelpa gaiss. Paņēmu vēl vienu palagu, lai aizspiestu brūci, piesēju improvizēto pārsēju ar savas tunikas jostu un pārvilku segu pāri rokai. Tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņa paša.
Pamodos pēc dažām stundām.
Pēc klusuma telpā kļuva skaidrs, ka te neviena nav. Gulta bija saklāta. Palagi bija apmainīti. Aizkari bija atsieti ar izšūtām lentēm, un mēnesnīca apspīdēja sienas, piešķirot tām vaskainu vizmu.
Aizbildņa nebija.
Logi bija norasojuši. Aizgāju apsēsties pie kamīna. Nevarēja būt, ka es visu notikušo būtu tikai iztēlojusies ja vien mani joprojām nemocīja fluksa radītie murgi. Bet es taču biju ieņēmusi pretindi! Manas asinis bija tīras. Tas nozīmēja, ka Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ atkal ir aizgājis.
Uz gultas bija izklāta tīra uniforma un tai blakus gulēja otrā zīmīte. Tā bija rakstīta tajā pašā treknajā rokrakstā un vēstīja tikai vienu:
Rīt.
Tātad viņš nebija nomiris miegā. Un mana apmācība bija atlikta uz vēl vienu dienu.
Cimdu vairs nebija. Viņš būs tos paņēmis. Iegāju vannasistabā un noberzu rokas ar karstu ūdeni. Pārvilku uniformu, izņēmu no paciņām trīs tabletes un aizskaloju tās izlietnē. Šodien es noskaidrošu vairāk. Man bija vienalga, ko saka Līza, mēs nevarējām tā vienkārši samierināties. Mani neinteresēja, vai refi te ir sabijuši divus simtus vai divus miljonus gadu, es viņiem neļaušu izmantot savu gaišredzību. Es nebiju viņu zaldātiņš, un Līza nebija viņu pusdienas.
Naktssardze pierakstīja, ka izeju no mītnes. Devos uz Midzeni un nopirku bļodu biezputras. Tā garšoja tikpat nelāgi kā izskatījās un tā izskatījās pēc cementa -, bet es piespiedu sevi to apēst. Kāda aktrise pačukstēja, ka apkārt slapstoties Suhaīls; es nedrīkstēju apsēsties un ēst. Taču pajautāju sievietei, vai viņa nezina, kur meklēt Džuliānu, un aprakstīju puisi tik smalki, cik vien varēju. Aktrise man ieteica paskatīties centrālajās mītnēs un atklāja to nosaukumus un atrašanās vietas; tad viņa atkal pievērsās savai parafīna krāsniņai.
Nostājos tumšā stūri. Ēdot vēroju, kā man apkārt drūzmējas ļaudis. Visiem bija tas pats nedzīvais skatiens. Košās drēbes šķita gandrīz aizvainojošas kā kapakmenim uzķellēts grafīti.
- Nelabi metas, vai ne?
Es pacēlu skatienu. Tā bija tā pati čukstētāja, kas bija mani aizturējusi pirmajā naktī. Sievietei ap roku bija netīrs apsējs. Izskatoties garlaikota, viņa apsēdās man blakus.
- Tilda.
- Peidža.
- Zinu. Dzirdēju, ka beigās tu esot tikusi Magdalēnā. Viņai rokā bija papīra vīkšķis. Tam no gala kūpēja biezi dūmi, kas smaržoja pēc garšvielām un smaržām. Atpazinu violetās asteres smaržu buķeti. Ņem.
- Es nesmēķēju, paldies.
- Nu izbeidz, tas tak tikai tāds omas uzprišinātājs! Labāks nekā tinktūra.
Tinktūra opijs bija to nereģu iemīļots netikums, kuri gribēja riskēt mainīt savu prāta stāvokli. Floxy nebija visu gaumē. Laiku pa laikam kādu nereģi arestēja, turot aizdomās par pretdabiskumu, bet tad NSD atklāja, ka viņš tikai ir indējies ar tinktūru. Reģiem tā neko lielu vis nelīdzēja viela nebija gana stipra, lai ielauztos mūsu sapņavās. Tilda to laikam smēķēja tāpat vien.
- Kur tu to dabūji? es jautāju. Nespēju iztēloties, ka refi atļautu lietot ētera narkotikas.
- Te ir viens specs, kas to tirgo veselām čupām. Sakās te esam jau kopš XVI Kaulu ražas.
- Viņš te ir četrdesmit gadus?
- Kopš divdesmit viena gada vecuma. Pirmīt sāku ar viņu runāties. Šķiet, šim nav ne vainas. Viņa piedāvāja savu smēķi. Tu tiešām negribi ievilkt?
- Atturēšos. Mirkli pieklusu un vēroju viņu smēķējam. Tildai bija asteru pīpmanes veiklās rokas viņi paši sevi sauca par galminiekiem; tikai mārciņas viņi dēvēja par “čupām”. Varbūt Tilda varēs man palīdzēt? Kāpēc tu netrenējies?
- Uzraugs kaut kur noziedējis. Un kāpēc pati netrenējies?
- Tā paša iemesla dēļ. Kas ir tavs uzraugs?
- Terebella Šeretāna. Visā visumā viņa laikam ir tīrā kuce, bet noslānīt vēl nav mēģinājusi.