- Skaidrs. Skatījos, kā sieviete smēķē. Vai tu zini, kas ir tajās tabletēs, ko mums dod?
Tilda pamāja. Mazā baltā ir parasta pretapaugļošanās tablete. Esmu pārsteigta, ka neesi tādas redzējusi jau agrāk.
- Pretapaugļošanās tablete? Kam tā vajadzīga?
- Lai novērstu mūsu vairošanos, protams! Un asiņošanu. Nu, vai tad tu gribētu te laist pasaulē sīko?
Viņa runāja prātīgi. Sarkanā?
- Dzelzs aizvietotājs.
- Un zaļā?
- Kas?
- Trešā tablete.
- Nekādas trešās tabletes nav.
- Tā ir kapsula, es neatstājos. Tāda kā olīvzaļa. Ar rūgtu garšu.
Tilda papurināja galvu. Piedod, bet man nav ne jausmas. Ja tu man tādu atnesīsi, es paskatīšos.
Man sažņaudzās iekšas. Atnesīšu, es apsolīju. Viņa jau grasījās ievilkt dūmu, kad jautāju: Tu aizgāji kopā ar Kārlu, vai ne? Pēc svinīgās uzrunas.
- Man ar to nodevēju nav pa ceļam. Pacēlu vienu uzaci. Tilda izpūta violetus dūmus. Vai tad tu nedzirdēji? Šamais ir sūdzmanis. Tā plaukstreģe Aivija tā tur ar zilajiem matiem -, viņš šo pieķēra ņemam ēdienu no viena tukšača. Aizskrēja pie uzrauga. Tev būtu vajadzējis redzēt, ko ar to meiču izdarīja.
- Stāsti!
- Viņu sita. Noskuva viņai matus. Negribu par to runāt. Sievietes roka viegli notrīsēja. Ja tā ir jārīkojas, lai šiten izdzīvotu, labāk sūtiet mani pa taisno uz ēteru! Es pat neiepīkstēšos.
Klusums ieilga. Tilda aizmeta savu kāsi.
- Vai zini, kurā mītnē ir Džuliāns? es pēc brīža iejautājos. Divdesmit seši.
- Tas plikpaurainais? Man šķiet, ka trīsvienībā. Vari palūrēt pa pagalma puses vārtiem; tur jauniņie zālienā trenējas. Tikai saigies, lai tevi neierauga kāds no viņiem.
Es viņu atstāju aizsmēķējam jaunu kāsi.
Asteres bija nāvējošas. Droši vien tās bija visļaunprātīgāk izmantotais augs ielās. Tādās vietās kā Džeikobsailenda atkarība zēla un plauka. Asterēm bija balti, zili, sārti un violeti ziedi, un katram no tiem bija citāda ietekme uz sapņavu. Elīza gadiem ilgi bija atkarīga no baltās asteres viņa pati man tā stāstīja. Pretēji zilajai, kura atjaunoja atmiņas, baltā puķe radīja efektu, ko dēvēja par tīrīšanu daļēju atmiņas zudumu. Vienulaik viņa esot aizmirsusi pašas uzvārdu. Vēlāk Elīza aizrāvās ar violeto asteri, apgalvojot, ka tas nākot par labu viņas mākslai. Viņa bija mani piespiedusi zvērēt, ka nekad pat nepieskaršos nevienām ētera narkotikām, un es neredzēju nekādu iemeslu, kāpēc lai šo solījumu lauztu.
Mani izbiedēja tas, ka man dod papildu tableti. Bet varbūt neparasti bija tas, ka Tildai ir divas. Būs jāpajautā kādam citam.
Trīsvienības mītne no ielas puses bija apsargāta. Es lavījos gar graustu rajona robežām, izmantojot savas ierobežotās zināšanas par pilsētu; man bija jāsaprot, kur atrodas mītnes pagalma puse. Beigās nonācu palisādē, kas ieskāva plašo teritoriju. Tildai bija taisnība: zālienā atradās bariņš balto mundieru, kurus komandēja refa. Balto mundieru vidū bija Džuliāns. Refa zaļā apgaismojumā ar nūjām gaisā grūstīja garus. Sākumā man šķita, ka nūjas ir nūmas priekšmeti, caur kuriem var plūst ēters un no kuriem zīlnieki smeļas savu spēku, bet vēl nekad nebiju redzējusi kādu izmantojam priekšmetus, lai kontrolētu garus.
Ļāvu savai sestajai maņai pārņemt vadību. Cilvēku sapņavas ēterā turējās kopā vienā bariņā, bet refa bija tāda kā riteņa rumba. Tā viņus pievilka kā lampa kukaiņus.
Tobrīd refa izdomāja ieriebt Džuliānam. Viņa novēcināja savu nūju, puiša virzienā raidot saniknotu garu. Viņš apstulbis nokrita uz muguras zemē.
- Celies kājās, Divdesmit seši!
Džuliāns nepakustējās.
- Celies!
Viņš to nespēja. Protams, nespēja viņam nupat tieši sejā bija ietriecies pārskaities gars. Neviens reģis nevarētu pēc kaut kā tāda vienkārši piecelties.
Džuliāna uzraudze spēcīgi iespēra puisim pa deniņiem. Pārējie baltie mundieri atsprāga nost, it kā varētu kļūt par viņas nākamajiem upuriem. Sieviete uzmeta bariņam saltu skatienu un tad aizpeldēja uz mītni, melnajai kleitai viļņojot aiz muguras. Visi pārmija skatienus un sekoja. Neviens nepalika palīdzēt Džuliānam. Puisis gulēja zālē, saritinājies embrija pozā. Mēģināju atvērt vārtus, bet tos turēja ciet smaga ķēde.
- Džuliān! es saucu.
Viņš noraustījās un pacēla galvu. Mani ieraudzījis, Džuliāns ar grūtībām uzslējās kājās un pienāca pie vārtiem. Viņa seja spīdēja sviedros. Laternas aiz muguras izdzisa.
- Es viņai ļoti patiku, viņš sacīja. Puiša mute savilkās greizā smaidā. Esmu viņas labākais skolēns.
- Kas tas bija par garu?
- Tikai kaut kāds vecs spoks. Viņš paberzēja apsārtušās acis. Piedod, man joprojām rādās.
- Ko tu redzi?
- Zirgus. Grāmatas. Uguni.
Rēgs bija atstājis savas nāves iespaidu. Tas bija nepatīkamāks aspekts cīņai ar gariem.
- Kas tā bija par refu? pajautāju.
- Viņu sauc Aludra Čertāna. Nezinu, kāpēc viņa pieteicās par uzraudzi. Mēs viņai riebjamies.
- Mēs viņiem visiem riebjamies. Pametu skatienu uz zālienu. Aludra nebija atgriezusies. Vai vari iznākt laukā?
- Varu mēģināt. Džuliāns pacēla roku pie galvas un saviebās. Vai tavs uzraugs jau ir no tevis barojies?
- Gandrīz neesmu viņu redzējusi. Man bija nojauta, ka nevajadzētu pieminēt iepriekšējās nakts notikumus.
- Aludra vakar barojās no Fēliksa. Atjēdzies viņš nevarēja vien beigt drebināties. Un viņa vienalga lika Fēliksam trenēties.
- Vai ar viņu viss bija labi?
- Viņš bija pārbijies! Divas stundas nespēja just ēteru.
- Viņi ir ķerti, ka tā izrīkojas ar reģiem. Es paskatījos pār plecu, vai tur nav sargu. Es viņiem neļaušu no sevis baroties.
- Varbūt tev nebūs izvēles. Džuliāns noāķēja no vārtiem gaismekli. Tavs uzraugs ir baigā slavenība. Tu saki gandrīz neesi viņu redzējusi?
- Viņš mūždien kaut kur aiziet.
- Kāpēc?
- Nav ne jausmas.
Džuliāns ilgi manī nolūkojās. Tuvumā es redzēju, ka viņam ir absolūta redze tāpat kā Līzai. Tie, kuriem bija tikai puse, varēja savu garu redzi ieslēgt un izslēgt, bet Džuliāns bija spiests visu laiku raudzīties smalkajos enerģijas pavedienos.
- Iznākšu laukā, viņš sacīja. Neesmu ēdis kopš vakarrīta. Kopš vakara. Vienalga.
- Vai vari dabūt atļauju?
- Varu palūgt.
Noraudzījos, kā puiša ēna nozūd mītnē. Man ienāca prātā, ka viņš var arī vairs neiznākt.
Gaidīju netālu no graustiem. Jau grasījos padoties, kad manīju pazibam baltu tuniku. Pa kādām nelielām durvīm, turēdams roku priekšā sejai, iznāca Džuliāns. Es pamāju.
- Kas notika?
- Neizbēgamais. Viņš izklausījās aizsmacis. Viņa pateica, ka es varot ēst, bet ēdiena smaržu nejutīšot. Un garšu arī ne.
Viņš noņēma roku no sejas. Es spēji ierāvu elpu. Pa puiša zodu tecēja biezas, tumšas asinis. Zem acīm sāka veidoties zilumi. Deguns bija sarkans un uztūcis; to izraibināja pārplīsušu asinsvadiņu tīmeklis. Tev vajag ledu. Aizvilku viņu aiz kādas finiera sienas. Nāc! Aktieriem būs kaut kas, ar ko to apstrādāt.
- Viss kārtībā. Šķiet, nekas nav lauzts. Džuliāns pieskārās deguna pamatnei. Mums jāaprunājas.
- Runāsim ēdot.
Kopā ar Džuliānu līkumojot starp graustiem, es lūkojos, vai neieraudzīšu kādu ieroci. Derētu kaut visprimitīvākais asa matadata, stikla vai metāla šķemba. Acīs nekas neiekrita. Ja aktieri patiešām bija neapbruņoti, viņiem nebija nekādu iespēju aizstāvēties, ja nu emīti iekļūtu pilsētā. Viņu vienīgie sargi bija refi un sarkanie mundieri.