Ēdambūdā es piespiedu Džuliānu izēst bļodu viruma un ieēst aizdaru un tad iešķiebu savas atlikušās nūmas kādam zīlniekam, tās apmainot pret nozagtu acetaminofena paciņu. Viņš man neteica, kam un kā to nozadzis, un pazuda pūlī, līdzko adatas bija rokā. Viņš laikam bija īsts akultomants. Iebīdīju Džuliānu tumšā stūrī.
- Iedzer tās, es teicu. Tā, lai neviens neredz.
Puisis neko neatbildēja. Viņš izņēma divas kapsulas un iedzēra. Kādā tukšā būdā es sameklēju lupatu un mazliet ūdens. Džuliāns noslaucīja asinis, kas jau sāka sakalst.
- Tātad, viņš mazliet dobjā balsi iesāka, ko mēs zinām par emītiem?
- Manā galā nekā jauna nav.
- Ja tevi tas interesē, esmu šo to noskaidrojis, kā te viss notiek.
- Protams, interesē!
- Dažas dienas baltie mundieri apgūst pamatus. Pārsvarā ciņu ar gariem ir jāparāda, ka tu spēj savalgot vairākus, un tamlīdzīgi. Pēc tam ir pirmā pārbaude. Tad ir jāpierāda savs talants.
- Jāpierāda?
- Jāparāda, ka tas ir noderīgs. Zīlniekiem ir kaut kas jāpareģo. Medijiem jādemonstrē iemiesošanās. Nu tādā garā.
- Ko viņi uzskata par noderīgu?
- Ir jāizdara kaut kas tāds, kas pierādīs tavu lojalitāti. Es par to runāju ar Trīsvienības durvju sargu. Viņš neko daudz negribēja stāstīt, bet pateica, ka viņa pareģojums esot kādu atvedis uz I Šeolu. Ir jārāda viņiem tas, ko viņi grib redzēt, pat ja tas pakļauj briesmām citu cilvēku.
Man aizžņaudzās rīkle. Un otrā pārbaude?
- Tai ir kaut kāds sakars ar emītiem. Droši vien tie, kas izdzīvo, dabū sarkano mundieri.
Mans skatiens klīda pa būdu. Starp aktieriem bija daži dzeltenās tunikās. Paskaties, Džuliāns klusiņām sacīja.
- Tā tur stūrī. Viņas pirksti.
Sekoju viņa skatienam. Kāda jauna sieviete ēda virumu un sarunājās ar slimīga paskata vīrieti. No trim pirkstiem bija palikuši tikai stumbeņi. Vēlreiz pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju vēl citus ievainotos; vienam trūka rokas, citu izraibināja kodienu pēdas, vēl kādam bija tādas kā nagu švīkas uz rokām un kājām.
- Laikam jau viņiem tiešām garšo cilvēka miesa, es noteicu. Līza nebija melojusi.
- Tā rādās. Džuliāns sniedza man savu bļodu. Gribi izēst?
- Nē, paldies.
Brīdi mēs sēdējām klusēdami. Es neskatījos, bet nespēju mitēties domāt par šo cilvēku pārciestajiem ievainojumiem. Viņi bija apgrauzti kā vistas kauliņi un tad izmesti atkritumos. Šajā nožēlojamajā, neaizsargātajā graustu rajonā viņiem vienmēr draudēja briesmas.
Negribēju, ka refaīti zina, kas es esmu. Lai izturētu pirmo pārbaudi, man būs tas viņiem jāparāda.
Vai es gribēju izturēt pārbaudījumus? Domājot izlaidu pirkstus caur matiem. Man būs jānogaida un jāparaugās, ko pēc savas atgriešanās gribēs Aizbildnis. Mans liktenis ļoti lielā mērā bija viņa rokās.
Dažas minūtes vērojusi aktierus, es ieraudzīju pazīstamu seju. Karls. Iestājās klusums. Aktieri nodurtām acīm pašķīra viņam ceļu. Pastiepu kaklu, lai paskatītos pāri viņu galvām, un ieraudzīju, uz ko visi skatās: viņam mugurā bija rožaina tunika. Ko viņš darīja graustu rajonā?
- Tilda man pastāstīja, ka viņš esot izturējis pirmo pārbaudi, sacīju Džuliānam. Kā tev šķiet, kas viņam bija jāizdara? Tikai jāiegāž Aivija?
- Karls ir zīlnieks. Droši vien viņam vienkārši bija tējas tasē jāatrod sava mirusī tante, puisis noteica.
- Tā dara gaišreģi. Un vai tad tu neesi zīlnieks?
- Nekad neesmu teicis, ka esmu zīlnieks. Viņš viegli pasmaidīja. Ne jau tev vienīgajai ir maldinoša aura.
Nu man bija jāapdomājas. Zīlniekus uzskatīja par reģu zemāko pakāpi; tie pavisam noteikti bija visbiežāk sastopamie viņš tādu apzīmējumu varētu uztvert kā apvainojumu. Varbūt reģu identificēšana man tomēr nepadevās tik labi, kā apgalvoja Džekss.
Džekss. Nez ko viņš dara? Vai raizējas par mani? Protams, viņš par mani raizējas es biju viņa sapņu staigātāja, viņa aizbilstamā. Es nezināju, kā viņš mani atradis. Varbūt Dani vai Niks kaut ko izdomās. Viņi strādāja Saionas darbos. Ārčers noteikti kaut kur slēpa ieslodzīto datubāzi.
- Viņu mēģina piekukuļot. Džuliāns vēroja divus aktierus. Tie sniedza Karlam nūmas un kaut ko sacīja. Droši vien domā, ka viņam tagad ir kāda ietekme uz refiem.
Tā izskatījās. Karls atgaiņājās, un aktieri atkāpās.
- Džuliān, ierunājos. Cik tabletes tu dabū?
- Vienu.
- Kāda tā izskatās?
- Apaļa un sarkana. Šķiet, tas ir dzelzs. Viņš norija savu virumu. Kāpēc jautā? Cik tad tu dabū?
Nu protams! Saiona gan ražoja vīriešu pretapaugļošanas injekcijas, bet nebija jēgas sterilizēt abus dzimumus. No atbildes mani izglāba Karls.
- Un tad es ieskatījos akmenī, viņš klāstīja kādam baltajam mundierim, vairākiem aktieriem noskatoties, un izlēmu pameklēt viņas vēlmes. Izrādās, viņa ļoti grib atrast to Balto Saistītāju, un, protams, līdzko es ieraudzīju viņa seju, skaidri zināju, kur viņš atrodas. Kā rādās, viņš ir 1-4 reģukungs.
Mani pārņēma saltas šausmas. Tas bija Džeksons.
- Peidža? Džuliāns sacīja.
- Viss kārtībā! Tūlīt nākšu.
Iekams paguvu apzināties, ko daru, es devos taisnā ceļā pie Karla. Puiša acis gandrīz izlēca no dobumiem, kad sagrābu šo aiz tunikas un ievilku stūrī.
- Ko tu redzēji?
Jautājums izskanēja kā šņāciens. Karls blenza uz mani tā, it kā man būtu izaugusi otra galva. Ko?
- Ko tu viņai pateici par Balto Saistītāju, Kari?
- Mani sauc XX-59-l.
- Man vienalga. Pasaki, ko tu redzēji!
- Nezinu, kas tev tur par daļu. Viņš nopētīja manu balto tuniku. Izskatās, ka neesi progresējusi tik ātri, kā visi domāja. Vai liki savam īpašajam uzraugam vilties?
Pieliecos viņam tik tuvu, ka mana seja bija kādas divas collas no viņējās. Tuvumā viņš vēl vairāk atgādināja žurku.
- Es te nespēlēju spēlītes, Kari, klusi sacīju. Un pārbēdzēji man nepatīk. Pasaki man, ko tu redzēji.
Tuvāko laternu gaisma noraustījās. Šķiet, neviens to neievēroja aktieri jau bija pievērsušies citām lietām bet Karls gan pamanīja. Viņa acīs spīgoja bailes. Skaidri es viņa atrašanās vietu neredzēju, viņš atzinās, bet saules pulksteni gan.
- Tu to ieraudzīji?
-Jā-
- Ko viņa grib no Saistītāja? Es sagrābu tuniku ciešāk.
- Nezinu. Es tikai darīju, ko viņa lika. Karls atrāvās.
- Kāpēc tu to visu jautā?
Man ausīs šalca asinis. Tāpat vien. Palaidu viņu vaļā.
- Piedod! Es tikai nervozēju par pārbaudēm.
Karls atmaiga, juzdamies glaimots. Tas ir saprotami. Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu dabūsi savu nākamo krāsu.
- Un kas notiek pēc tam?
- Pēc tam kad esam dabūjuši rožaino tuniku? Tad mēs, protams, pievienojamies bataljonam! Nevaru vien sagaidīt, kad tie pretīgie dūcēju izdzimteņi tiks man nagos. Es viens un divi kļūšu par sarkano.
Karls jau tagad bija apmāts. Jau bija kareivis topošs slepkava. Es piespiedu sevi pasmaidīt un aizgāju.
Karlam bija iemesls lepoties. Viņš bija labs zīlnieks. Viņš bija izmantojis Naširu, lai saskatītu cilvēku, lai ieraudzītu to savas iecienītās nūmas spīdīgajā virsmā. Tā bija zīlnieku un dažu gaišreģu spēja. Viņi varēja saskaņot savas spējas ar kāda cita cilvēka jautātāja vēlmēm, lai redzētu viņu nākotni. Kartomanti un plaukstreģi tā darīja ļoti bieži. Un, lai ko ari teiktu Džeksons, bieži vien tas izrādījās noderīgi. Ēters bija tāds pats kā Saionas tīmeklis sapņavu tīklojums ar dažādu informāciju, kam varēja piekļūt, nospiežot pogu. Jautātājs bija kā meklēšanas rīks veids, kā skatīties klīstošu garu acīm.