Karls Naširā bija atradis nevainojamu jautātāju. Viņš ne tikai bija redzējis Džeksu, bet ari norādi par viņa atrašanās vietu. Vienu no sešiem saules pulksteņiem uz kolonnas.
Man Džekss jābrīdina. Drīz. Es nezināju, ko Našira no viņa grib, bet negrasījos pieļaut, ka viņa atved Džeksu šurp.
Džuliāns sekoja man līdzi ārā. Peidža? Puisis saķēra mani aiz piedurknes. Ko viņš tev teica?
- Neko.
- Tu izskaties bāla.
- Viss kārtībā. Tikai pamanījusi puiša rokā aizdaru, es atcerējos par Sebu. Vai tu to ēdīsi?
- Nē. Gribi?
- Sev ne. Sebam.
- Kur tu viņu atradi?
- Nereģu mājā.
- Skaidrs. Tātad Londonā ķurķī met reģus, bet te nereģus?
- Varbūt viņiem šī sistēma ir skaidra. Iebāzu aizdaru kabatā. Tiksimies rit. Mijkrēslī?
- Mijkrēslī. Džuliāns saminstinājās. Ja tikšu ārā.
Kad es ierados, Nereģu māja slīga tumsā. Pat lampas ārā bija nodzēstas. Man nenāca ne prātā mēģināt kaut ko sarunāt ar Grafiasu; es vienkārši taisnā ceļā uzrāpos pa noteku.
- Seb?
Istabā nebija gaismas. Es saodu telpas miklo, auksto gaisu. Zēns neatbildēja.
Sagrābu restes un notupos uz karnīzes. Seb! es šņācu. Vai tu tur esi?
Bet viņa tur nebija. Šajā istabā nebija nevienas sapņavas. Pat nereģiem bija sapņavas, tikai tās bija melnbaltas. Nekādu emocionālu nianšu, nekādas garu aktivitātes. Sebs bija izgaisis.
Varbūt viņu bija aizveduši uz kādu mītni strādāt. Varbūt viņš atgriezīsies.
Vai arī šis varbūt bija slazds.
Es izvilku no piedurknes aizdaru, iebāzu to starp restēm un nokāpu lejā pa noteku. Tikai nokļuvusi uz zemes, sajutos drošībā.
Bet ne uz ilgu laiku. Kad pagriezos atpakaļceļam uz iekšpilsētu, mana roka tika sagrābta kā spīlēs. Manī iezīdās divas svelmainas, cietsirdīgas acis.
7.ĒSMA
Vīrietis stāvēja gluži nekustīgi. Viņam mugurā bija melns krekls ar augstu, ar zeltu apmalotu apkakli. Piedurknes slēpa roku, ko dienā biju apsaitējusi.
Viņš lūkojās lejup uz mani bez jebkādas izteiksmes sejā. Es aplaizīju lūpas, mēģinādama sagudrot attaisnojumu.
- Tātad, vīrietis sacīja, pievelkot mani tuvāk, tu pārsien brūces un baro nereģu vergus. Cik savādi.
Es pretīgumā atrāvu roku. Viņš palaida mani vaļā. Es varētu cīnīties, ja nebūtu iedzīta stūri, bet tad ieraudzīju pārējos. Tur bija četri refi divi vīrieši un divas sievietes. Visiem četriem bija vienādas, kā dzelzs bruņās iekļautas sapņavas. Kad ieņēmu aizstāvēšanās pozu, viņi par mani pasmējās.
- Nemuļķojies, Četrdesmit!
- Mēs tikai gribam ar tevi aprunāties.
- Runājiet, es atmetu.
Mana balss it nemaz neizklausījās pēc manējās.
Aizbildnis ne mirkli nebija atrāvis skatienu no manas sejas. Tuvējās gāzes lampas gaismā viņa acīs uzmutuļoja jauna krāsa. Viņš nebija smējies kopā ar pārējiem.
Es biju ielenkts medījums. Mēģināt izkļūt no šīs situācijas nebūtu vienkārši muļķīgi tā būtu pašnāvība.
- Es iešu, es sacīju.
Aizbildnis pamāja.
- Terebella, viņš sacīja, aizej pie asinsvaldnieces. Pasaki viņai, ka XX-59-40 ir arestēta.
Arestēta? Es uzmetu skatienu uzrunātajai sievietei. Tā noteikti bija Tildas un Karla uzraudze Terebella Šeratāna. Viņa vērās man pretī rimtām, dzeltenām acīm. Sievietei bija tumši, spīdīgi mati, kas iekļāva galvu kā kapuce. Jā, asinslaulātais, viņa atsaucās.
Terebella devās pa priekšu maniem pavadoņiem. Es skatījos uz saviem zābakiem. Nāc, Aizbildnis teica. Asinsvaldniece gaida.
Mēs devāmies uz pilsētas centru. Sargi palika iepakaļ cieņpilnā attālumā no Vadoņa. Viņa acis patiešām bija citā krāsā: oranžā. Viņš pamanīja, ka skatos.
- Ja tev ir kāds jautājums, viņš sacīja, tu drīksti jautāt.
- Kur mēs ejam?
- Uz tavu pirmo pārbaudi. Vēl kas?
- Kas jūs sakoda?
Viņš skatījās taisni uz priekšu. Tad pateica: Es atceļu tavu atļauju runāt.
Es gandrīz nokodu sev mēli. Izdzimtenis tāds! Es biju vairākas stundas tīrījusi viņa brūces. Es būtu varējusi viņu nogalināt. Man vajadzēja viņu nogalināt.
Aizbildnis labi pazina pilsētu. Viņš mūs veda pa dažādām ielām, līdz sasniedzām kādas citas mītnes pagalmu; tā bija tā pati ēka, kur bija norisinājusies mūsu svinīgā uzruna. Ārpusē plāksnīte vēstīja, ka tā esot SIZERĒNU MĪTNE. Mēs gājām garām sargiem, un tie palocījās, piespieduši dūri pie krūtīm. Aizbildnis viņiem nepievērsa nekādu uzmanību.
Vārti aiz mums aizvērās. Atslēgu žvadzoņa lika maniem muskuļiem saspringt. Manas acis pārmeklēja ik sienu, izpētot ik spraudziņu un plaisiņu, meklējot atbalstu rokām un kājām.
Ēkas bija biezi noaugušas ar neviena nekoptiem vīteņaugiem smaržīgiem sausseržiem, efejām un gliclnijām, taču nekas nevijās augstāk par dažām pēdām virs zemes. Augstāk augu vietā bija logi. Mēs soļojām pa smilškrāsas taku, kas meta loku ap ovālu zālienu, kurā slējās vientuļa laterna. Tās gaisma spīdēja caur sarkanu stiklu.
Taka beidzās pie durvīm. Aizbildnis nepaskatījās uz mani, bet apstājās.
- Neko nesaki par ievainojumiem, viņš sacīja tik klusi, ka to tikko varēja sadzirdēt, vai arī tev nāksies nožēlot, ka izglābi man dzīvību.
Viņš pamāja savai svītai. Divi nostājās abās pusēs durvīm; viens cirtains vīrietis ar hipnotizējošu skatienu pienāca man blakus. Sargu pavadībā mani iestūma pa durvīm ēkas vēsajā dziļumā.
Telpa, kurā mēs ienācām, bija šaura, bet grezna, ar ziloņkaula krāsas akmens sienām. Kreisajā pusē sienu izraibināja silti krāsu laukumiņi tur gaisma plūda no vitrāžām, kas šķita uzsūcam mēnesgaismu. Es saskatīju piecas piemiņas plāksnes, taču nebija laika apstāties un tās izlasīt mani veda turp, kur kādā ejā spīdēja gaisma. Aizbildnis uzveda mani pa trim melniem marmora pakāpieniem un, nometies uz ceļgala, nolieca galvu. Kad sargs uz mani pablenza, es izdarīju tāpat.
- Arktūr.
Cimdota roka pacēla viņa zodu. Es riskēju paskatīties.
Bija parādījusies Našira. Šonakt viņa bija tērpusies melnā kleitā, kas sedza augumu līdz zodam un sveču gaismā viļņoja kā ūdens. Viņa piespieda lūpas pie Aizbildņa pieres, un tas uzlika roku sievietei uz vēdera.
- Redzu, ka esi atvedis mūsu mazo brīnumu, Našira sacīja, uzlūkodama mani. Labvakar, XX-40!
Valdniece noskatīja mani no galvas līdz kājām, un man bija tāda sajūta, ka viņa mēģina nolasīt manu auru. Steigšus uzslēju dažas barjeras. Aizbildnis nepakustējās. Es neredzēju viņa seju.
Aiz pāra stāvēja vesela rinda refaītu; visi kā viens bija ģērbušies apmetņos ar kapucēm. Viņu auras gluži vai piepildīja kapelu, satricinot manējo. Es te biju vienīgais cilvēks. Tu jau droši vien zini, kāpēc šeit esi, Našira sacīja.
Turēju mēli aiz zobiem. Zināju, ka esmu iekūlusies nepatikšanās, jo nesu ēdienu Sebam, bet nepatikšanas varēju piedzīvot arī par daudz ko citu par Aizbildņa pārsiešanu, par slapstīšanos apkārt, par to, ka biju cilvēks. Karls gandrīz noteikti bija izpaudis manu interesi par viņa vīziju.