Vai arī viņi zināja, kas es esmu.
- Mēs viņu uzgājām pie Nereģu mājas, sargs paziņoja. Vīrietis bija izspļauta Pleione viņam pat bija tādas pašas formas acis. Viņa slapstījās pa tumsu kā tāda notekas žurka.
- Paldies, Alsafi! Našira palūkojās lejup uz mani, taču nelūdza piecelties. Cik noprotu, tu esot nesusi ēdienu vienam no neredzīgajiem izpalīgiem, Četrdesmit. Vai tam ir kāds iemesls?
- Es to darīju tāpēc, ka jūs viņu mērdējat badā un sitat kā lopu. Viņam ir vajadzīgs ārsts, slimnīca!
Manis teiktais atbalsojās tumšajā kapelā. Kapučotie refaīti klusēja. Man žēl, ka tu tā domā, Našira sacīja, taču refaītu acīs to būtņu acīs, kuras tagad pārvalda jūsu valsti, cilvēki un lopi ir vienā līmenī. Mēs nesaucam ārstus lopiem.
Jutu, ka esmu pārskaitusies līdz baltkvēlei, taču savaldījos un paklusēju. Tā es tikai panāktu, ka Sebu nogalina.
Našira aizgriezās. Aizbildnis piecēlās; es tāpat.
- Varbūt tu, Četrdesmit, no svinīgās uzrunas atceries, ka mums patīk pārbaudīt tos cilvēkus, ko ievācam Kaulu ražās. Redzi, mēs gan sūtām savus sarkanos mundierus pēc ļaudīm ar aurām, taču nevaram vienmēr noteikt, kādas tieši spējas šo auru īpašniekiem piemīt. Atzīstos, ka agrāk esam pieļāvuši kļūdas. Daudzsološs gadījums var izrādīties vien garlaicīgs nepraša kartomants, bet tu, bez šaubām, būsi ļoti izklaidējoša. Tava aura iet tev pa priekšu. Viņa pamāja. Nāc, parādi mums savu talantu!
Aizbildnis un Alsafi pakāpās nostāk no manis. Tagad mēs ar Naširu stāvējām pretī viena otrai abās telpas pusēs.
Mani muskuļi stīvi sastinga. Viņi taču negribēja, lai es ar viņu cīnos? Es zaudētu. Našira un viņas eņģeļi sašķaidīs manu sapņavu drumslās. Jutu, kā tie met lokus ap valdnieci, gaidīdami, kad vajadzēs viņu aizstāvēt.
Bet tad es atcerējos Līzas sacīto: Našira gribot sapņu staigātāju. Žigli apdomājos. Varbūt es varēju izdarīt kaut ko tādu, ko nebūtu viņas varā aizkavēt, varbūt man bija kāda priekšrocība, ko izmantot pret viņu?
Iedomājos par vilcienu. Ja Naširas svītā nebija neviena sapņu staigātāja un neviena orākula, viņa nespēja ietekmēt ēteru. Un, ja vien viņa nebija kaut kā izsaukusi kāda nenolasāmā garu, es vienalga varēju ielaist savu garu viņas prātā.
Es varētu viņu nogalināt.
Pirmais plāns sagruva brīdī, kad atgriezās Alsafi. Viņš rokās atnesa trauslu augumiņu cilvēku ar galvā uzmauktu melnu maisu. Gūstekni iesēdināja krēslā un pieslēdza pie tā ar rokudzelžiem. Mani pirksti notirpa nejutīgi. Vai tas bija viens no pārējiem? Vai viņi būtu atraduši Sevendaialsu, atraduši manu bandu?
Bet es nejutu auru. Tas bija kāds nereģis. Iedomājos par savu tēvu, un man kļuva nelabi; bet stāvs bija pārāk mazs, pārāk tievs.
- Man šķiet, jūs esat pazīstami, Našira sacīja.
Maisu norāva. Man dzīslās sastinga asinis.
Sebs. Viņu bija noķēruši. Zēna acis bija pietūkušas kā nelielas plūmes, mati asiņainās lēkšķēs karājās ap seju, lūpas bija saplaisājušas un asiņoja. Seju klāja sakaltušas asinis. Es jau agrāk biju redzējusi nopietnas piekaušanas sekas kad Hektora upuri atvilkās uz Sevendaialsu, meklējot Nika palīdzību, bet kaut ko tādu skatīju pirmo reizi. Es nekad nebiju redzējusi tik jaunu upuri.
Sargs uzsita viņam uz vaiga vēl vienu brūci. Sebs tik tikko bija pie samaņas, tomēr viņam izdevās paskatīties uz mani.
- Peidža.
Dzirdot zēna aizlūzušo balsi, man asinis sāka vārīties. Apcirtos un uzlūkoju Naširu. Ko jūs esat ar viņu izdarījuši?
- Neko, viņa atteica, bet tu gan izdarīsi.
- Ko tad?
- Laiks nopelnīt nākamo tuniku, XX-40.
- Ko, pie velna, jūs tur muldat?
Alsafi man tā iegāza pa galvu, ka teju vai notrieca zemē. Viņš sagrāba mani aiz matiem un parāva, pagriežot pret sevi. Tu neizrunāsi vulgārus vārdus asinsvaldnieces klātbūtnē. Turi muti, vai ari es tev to aizšūšu!
- Esi pacietīgs, Alsafi. Lai jau padusmojas. Našira pacēla roku. Galu galā tajā vilcienā viņa bija nikna.
Man zvanīja ausīs. Atmiņā uzplaiksnīja divas sejas. Divi līķi uz vagona grīdas. Viens miris, otrs zaudējis prātu. Mani upuri. Manis nogalinātie.
Tāda bija mana pārbaude. Lai nopelnītu jaunu krāsu, man bija jānogalina kāds nereģis.
Man bija jānogalina Sebs.
Našira acīmredzot bija uzminējusi, kas es esmu. Viņa bija uzminējusi, ka mans gars spēj atstāt dabisko vietu manā ķermenī. Ka spēju nogalināt ātri un bez asinsizliešanas. Viņa gribēja redzēt, kā tas notiek. Viņa gribēja, lai uzdancoju. Viņa gribēja zināt, vai manu talantu ir vērts nozagt.
- Nē, es sacīju.
Našira pavisam nekustīgi stāvēja.
- Nē? Es neatbildēju, un viņa turpināja: Atteikties nav iespējams. Tu paklausīsi, vai ari mēs būsim spiesti no tevis atbrīvoties. Nešaubos, ka Lielinkvizitors priecāsies tevi pārmācīt par nekaunību.
- Nu tad nogaliniet mani, es atcirtu. Kāpēc jāgaida?
Trīspadsmit tiesneši neko neteica. Našira ari ne. Viņa tikai
paskatījās uz mani, ieskatījās manī. Mēģināja saprast, vai es neblefoju.
Alsafi ilgi nekavējās. Viņš saķēra mani aiz delma un aizvilka pie krēsla. Es spārdījos un cīnījos pretī. Sagūstitājs aplika man ap kaklu muskuļotu roku. Uz priekšu! viņš ieņurdējās man ausī. Vai ari es tev salauzīšu ribas un noslīcināšu pašas asinīs. Viņš sapurināja mani tā, ka acīs viss sagriezās. Piebeidz zeņķi. Tūlīt!
- Nē, atteicos.
- Klausi!
- Nē.
Refs saspieda roku vēl ciešāk. Es iecirtu nagus viņam piedurknē. Pirksti noskrāpēja Alsafi sānu un atrada pie jostas piestiprināto nazi. Tas bija papīrnazis, paredzēts aplokšņu atvēršanai, bet gan jau derēs. Pietika ar vienu dūrienu, lai viņš mani palaistu vaļā. Sagrīļojusies ar nazi rokā patvēros kādā solā.
- Nenāc klāt! es brīdināju.
Našira iesmējās. Tiesneši atbalsoja viņas smieklus. Viņiem es galu galā biju tikai citāda aktieru pasuga. Tikai vēl viens cilvēciņš ar konfeti un uguņošanu galvā.
Bet Aizbildnis nesmējās. Viņa skatiens bija piekalts manai sejai. Es nomērķēju naža galu uz viņu.
Našira panācās uz manu pusi. Iespaidīgi, viņa teica.
- Tu man patīc, XX-40! Tev ir dūša.
Man nodrebēja roka.
Alsafi uzmeta skatienu savam ievainojumam rokā. Viņam no ādas sūcās vizošs šķidrums. Palūkojusies lejup, es ieraudzīju, ka naža asmeni klāj tā pati viela.
Sebs raudāja. Satvēru naža spalu ciešāk, bet man bija nosvīdušas plaukstas. Es nevarēju ar papīra nazi stāties pretī visiem tiem refaītiem. Es tik tikko pratu šaut, kur nu vēl precīzi mest nazi!
Man tuvumā nebija garu, ko pasaukt, izņemot piecus Naširas eņģeļus. Lai atbrīvotu Sebu, būs jātiek daudz tuvāk. Pēc tam būs jāizdomā, kā dabūt mūs abus laukā dzīvus.
- Arktūr, Aludra, atbruņojiet viņu! Našira pavēlēja.
- Bez garu palīdzības.
Viena no tiesnesēm noņēma kapuci. Ar prieku!
Es viņu nopētīju. Tā bija Džuliāna uzraudze. Viltīga izskata būtne ar taisniem, blondiem matiem un kaķes acīm. Mans Aizbildnis palika viņai aiz muguras. Es vēroju viņu abu auras.
Aludra bija plēsoņa. Ārēji refa varbūt izskatījās civilizēti, taču es jutu, ka viņa tik tikko spēj noturēties, lai nesāktu siekaloties. Aludrai tā vien niezēja nagi, viņu uzbudināja Seba vājums, un viņa bija izbadējusies pēc manas auras. Aludra gribēja mirdzumu, un nekavējoties. Aizbildnis bija tumšāks, aukstāks, un viņa nodomi bija neskaidri tomēr tas viņu padarīja bīstamāku. Ja nespēšu izprast viņa auru, es nevarēšu paredzēt viņa rīcību.