Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Aizbildņa asinis man lika sajusties tuvāk ēteram. Varbūt tas atkal palīdzēs? Es ievilku elpu, turēdama naža asmeni pie pašas sejas. Saltā smarža saasināja manas maņas līdz galējai robežai. Ēters sakļāvās ap mani kā auksts ūdens; es nogrimu. Viegli sakustinājusi delmu, metu nazi Aludrai sejā, mērķējot tieši starp acīm. Viņa tik tikko paguva izvairīties. Mana prasme mērķēt bija uzlabojusies. Izteikti uzlabojusies.
Aludra paķēra smagu svečturi un sāka to vēcināt. Nāc, bērniņ, viņa mudināja. Padejo ar mani!
Es atkāpos. Ja man sašķaidīs galvaskausu, es Sebam nekādi nepalīdzēšu.
Aludra metās uzbrukumā. Viņas uzdevums: nobeigt mani un aprit atliekas. Ja manas maņas nedarbotos saasināti, viņai tas droši vien būtu izdevies. Es pavēlos malā, lai izvairītos, un svečturis sadragāja nevis mani, bet notrieca galvu kādai statujai. Tūlīt pat uzlēcu atpakaļ kājās, pārmetos pāri altārim un traucos pāri kapelai un garām kapučotajiem refiem iekšā solos.
Aludra paņēma savu ieroci. Dzirdēju svelpjam gaisu, kad viņa meta svečturi pāri kapelai. Svečturim lidojot pāri Seba galvai, zēns izkliedza manu vārdu.
Es skrēju uz atvērtajām durvīm, bet man nogrieza ceļu. Sargs tās no ārpuses aizcirta, mani ieslēdzot kapelā kopā ar visu audienci. Nebija laika piebremzēt, un es ietriecos tieši durvīs. Belziens man aizsita elpu. Zem kājām pazuda pamats. Galva atsitās pret cietu marmoru. Pēc sekundes daļiņas durvīs trāpīja svečturis. Man tik tikko pietika laika parauties malā, kad tas nogāzās uz grīdas tajā vietā, kur vēl nupat bija bijušas manas kājas. Trieciens atbalsojās kapelā kā zvans.
Man pakausī dūrās trulas sāpes, bet nebija laika atvilkt elpu. Aludra bija mani panākusi. Pirksti ādas cimdos turēja mani aiz skausta, bet īkšķi aizspieda rīkli. Es cīnījos pēc gaisa. Acis piepildījās asinīm un aizmigloja skatienu. Viņa ņēma manu auru, manu auru. Sievietes acis iedegās kvēlojoši sarkanas.
- Aludra, pietiek.
Šķiet, viņa nedzirdēja. Es sajutu metāla garšu.
Nazis gulēja tepat blakus. Mani pirksti zagās tam tuvāk, bet Aludra piespieda manu roku pie zemes. Tagad mana kārta.
Man bija tikai viena iespēja izdzīvot. Kad viņa pielika nazi man pie vaiga, es izgrūdu savu garu ēterā.
Kļuvusi par garu, visu saskatīju jaunām acīm, jaunā pavērsienā. Te es biju redzīga. Ēters izskatījās kā kluss tukšums, kuru izraibināja zvaigznēm līdzīgas lodes ikviena tāda lode bija sapņava. Aludra man atradās fiziski tuvu, līdz ar to viņas “lode” nebija pārāk tālu. Mēģinājums uzlauzt viņas prātu būtu pašnāvība tas bija ļoti vecs un ļoti sens -, bet refas alkas pēc mirdzuma bija novājinājušas viņas aizsardzību. Tagad vai nekad. Es ielidoju Aludras prātā.
Viņa nebija gatava, un es kustējos ātri. Nonācu refas pusnakts zonā, vēl pirms viņa aptvēra notiekošo. Bet, kad tas notika, mani izsvieda ārā tik ātri kā izšautu lodi. Biju atpakaļ savā ķermenī ātrāk nekā to atskārtu; es blenzu kapelas griestos. Aludra tupēja uz ceļiem, rokās saķērusi galvu.
- Dabūjiet viņu laukā, dabūjiet laukā! refa auroja. Viņa staigā! Es uztrausos kājās un kampu gaisu, bet jau pēc mirkļa uzskrēju Aizbildnim, kurš mani sagrāba aiz pleciem. Viņš nemēģināja nodarīt man sāpes, tikai pieturēt, savaldīt taču mans gars bija kā slazds: tas aizcirtās, līdzko sajuta briesmas. Es gandrīz vai pret savu gribu mēģināju to pašu uzbrukumu.
Šoreiz es pat netiku līdz ēteram. Nespēju pakustēties.
Aizbildnis. Tas bija viņš. Tagad viņš sūca manu enerģiju, izsūca manu auru. Spēju tikai šokā noskatīties, kā tuvojos viņam kā zieds, kas tiecas pretī saulei.
Tad viņš mitējās. Bija tāda sajūta, it kā saikne starp mums būtu pārtrūkusi. Un Aizbildņa acis bija koši sarkanas kā asinis.
Es tajās ielūkojos. Viņš atkāpās un palūkojās uz Naširu.
Valdīja klusums. Tad kapučotie refaīti piecēlās kājās un sāka aplaudēt. Es apstulbusi sēdēju uz grīdas.
Našira nometās ceļos man blakus un uzlika roku man uz galvas. Burvīgi! Mana mazā sapņu staigātāja.
Es sajutu asiņu garšu. Viņa zināja.
Našira piecēlās un pagriezās pret Sebu, kurš visā bija noskatījies ar tik lielām izbailēm, cik nu ļāva viņa ievainojumi. Tagad zēna šaurā spraudziņā pavērtā acs pievērsās sievietei, kura piegāja pie krēsla atzveltnes.
- Paldies par pakalpojumiem! Mēs esam pateicīgi. Viņa uzlika rokas zēna deniņiem. Ardievu.
- Nē, lūdzu, nevajag… lūdzu! Es negribu mirt! Peidža.J
Našira strauji pagrieza viņa galvu uz vienu pusi. Zēna acis
iepletās un pār lūpām pārvēlās gārdziens.
Viņa bija nogalinājusi Sebu.
- Nē! Vārds pats izlauzās no rīkles. Es tik tikko spēju apjēgt notikušo. Nespēju atraut no viņas acis. Jūs… jūs nupat…
- Par vēlu. Našira palaida zēna galvu vaļā. Tā ļengani nokārās. Tu būtu varējusi to izdarīt, Četrdesmit. Nesāpīgi. Ja būtu darījusi tā, kā es lūdzu.
Viņas smaids man bija pēdējais piliens. Viņa smaidīja. Es metos virsū valdniecei; man dusmās vārījās asinis. Aizbildnis un Alsafi sagrāba mani aiz rokām un atgrūda atpakaļ. Es spārdījos un locījos, un cīnījos, līdz mani mati sviedros smagi nokārās lejup. Kuce tāda! es bļāvu. Kuce, ļaunā kuce! Viņš pat nebija reģis!
- Taisnība. Nebija. Našira apgāja krēslam apkārt. Bet no nereģu gariem sanāk vislabākie kalpi. Vai tev tā nešķiet?
Alsafi gandrīz izmežģīja man plecu. Es skrāpēju Aizbildņa roku to ievainoto, ko biju apkopusi. Viņš sastinga. Man bija vienalga. Es tevi nogalināšu! draudēju, ar to domādama viņus visus. Es tik tikko spēju paelpot, bet vienalga to pateicu. Es jūs nogalināšu. Zvēru, ka nogalināšu!
- Nav vajadzības zvērēt, Četrdesmit. Ļauj mums zvērēt tavā vietā.
Alsafi nogrūda mani zemē. Mans galvaskauss nokrakšķēja pret cieto marmora grīdu. Acīs pašķīda gaisma. Mēģināju pakustēties, bet kaut kas turēja mani pie zemes. Kāds spieda celi pret manu muguru. Mani pirksti slīdēja pa marmoru. Tad plecā iedūrās sāpes apdullinošas sāpes, mokošākas par visām, kādas jebkad biju jutusi. Karstums, pārāk liels karstums. Uzvēdīja apsvilušas miesas smaka. Neviļus iekliedzos.
- Mēs zvēram tavu uzticību refaītiem līdz nāvei! Našira ne mirkli nenolaida no manis skatienu. Mēs to apzvēram ar uguns zīmi. XX-59-40, tu uz laiku laikiem esi saistīta ar Mezartīmu Aizbildni. Tu atteiksies no sava īstā vārda līdz savai nāves stundai. Tava dzīve ir mūsu.
Man ādā liesmoja uguns. Nespēju domāt ne par ko citu kā vien par sāpēm. Tās bija beigas. Viņi bija nogalinājuši Sebu un tagad noslepkavos mani. Pazibēja spīdīga adata.
8.PAR MANU VĀRDU
Man asinis bija pārāk daudz fluksa.
Loku lokiem griezos savā sapņavā. Flukss bija to deformējis, izkropļojis apveidus un krāsas. Dzirdēju, kā dauzās mana sirds, kā rīklē un degunā plūst sveloša elpa.
Viņi mani nonāvēs. Tā es domāju, cīnīdamās pati ar savu prātu un vērodama to sadrūpam kā sārtā iemestu pagali. Tās bija beigas. Našira zināja, kas es esmu. Viņa bija mani saindējusi, un nu es miru. Ilgi tas nebūs; sapņava galu galā nespēja saglabāt savu veidolu mirušā miesā. Tad doma izira un aizslīdēja prom, un es paliku klīstam sava saprāta tumšajos nostūros.
Tad es to atradu. Savu saules zonu, kurā mita skaistums. Drošība. Siltums. Skrēju turp, taču kājas stiga kā slapjās smiltis. Tumši mākoņi turēja mani ciet, velkot atpakaļ miglā un ēnās. Es cīnījos pret fluksu, spēru un locījos, lai atbrīvotos no tā tvēriena, un beidzot kā sēkla izvēlos saules gaismā puķu pārpilnā pļavā.