Ikvienam pasaulē bija sava sapņava skaista mirāža galvā. Pat nereģi sapņos redzēja savu saules zonu, tikai neskaidri. Reģi spēja ielūkoties pašu prātā un mist tur, kamēr nomira
badā. Manā saules zonā bija sarkanu puķu pļava pļava, kas atkarībā no mana noskaņojuma viļņojās un mainījās. Brīžiem es redzēju pazibam ainas no pasaules, kurā atradās mans ķermenis, sajutu nodrebam zemi, kad vēderu atstāja skopā maltīte. Taču prātā es biju mierīga un nolūkojos, kā flukss plosās apkārt. Es atgūlos puķēs un gaidīju beigas.
Atkal biju tajā pašā istabā Magdalēnas mītnē. Netālu trallināja gramofons. Skanēja vēl viena no Džeksona mīļākajām melnā saraksta dziesmām “Did You Ever See a Dream Walking?”. Es uz vēdera gulēju uz tahtas; augums no vidukļa uz augšu bija kails. Mati bija savīti mezglā.
Pieliku roku pie sejas. Āda. Auksta, nosvīdusi āda. Es biju dzīva. Jā, mani mocīja sāpes bet es biju dzīva. Mani nebija nogalinājuši.
Man pārāk stipri sūrstēja, lai es paliktu mierīgi guļam. Mēģināju piecelties sēdus, taču galva izrādījās tik smaga, ka nevarēju paslieties augstāk par dažām collām. Labā lāpstiņa svila versmainās ugunīs. Trula pukstēšana cirksni vēstīja, kur man bija iedurts; šoreiz bija ļaunāk nekā iepriekšējā reizē.
Flukss bija vienas no ļoti nedaudzajām narkotikām, kas labāk iedarbojās, ja tās injicēja artērijā, nevis vēnā. Mans augšstilbs bija sakarsis un uztūcis. Krūtis smagi cilājās. Es degu kā ugunī. Tas refs, kas man iešļircināja, bija ne tikai ļoti neprasmīgs, bet arī ļoti cietsirdīgs. Neskaidri atminējos, ka pirms samaņas zaudēšanas redzēju Suhaīla vīpsnu.
Varbūt viņi mani mēģināja nonāvēt. Varbūt es miru.
Pagriezu galvu uz sāniem. Pavardā bija iekurta uguns. Un telpā kāds bija: mans uzraugs.
Aizbildnis sēdēja savā krēslā un raudzījās liesmās. Raidīju skatienu pāri istabai; es viņu ienīdu. Vēl jutu viņa pieskārienu, to, kā viņš mani turēja, kā neļāva izglābt Sebu. Vai viņš jutās kaut nedaudz vainīgs par šo bezjēdzīgo slepkavību? Vai viņu interesēja bezpalīdzīgie vergi Nereģu mājā? Nez vai vispār ir kaut kas tāds, kas uzraugam nebūtu vienaldzīgs. Pat viņa saskarsme ar Naširu šķita mehāniska. Vai tas radījums vispār bija aizkustināms?
Refs laikam sajuta manu skatienu; viņš piecēlās kājās. Es gulēju, baidīdamās pakustēties. Man sāpēja pārāk daudzās vietās. Aizbildnis nometās ceļos pie tahtas. Kad viņš pacēla roku, es sarāvos. Vīrietis pielika plaukstas virspusi pie mana svilstošā vaiga. Viņa acis atkal bija neitrālā ābolzeltainā krāsā.
Mana rīkle sūrstēja drudzī. Viņa gars, es izgrūdu. Runāšana bija īstas mocības. Vai tas aizgāja?
- Nē.
Man bija jāsaņem visi spēki, lai neizrādītu sāpes. Ja neviens nebija pateicis atvadvārdus, Sebs būs spiests te palikt. Viņš joprojām baidījās. Viņš joprojām bija viens un, kas bija visļaunāk, joprojām bija gūsteknis.
- Kāpēc viņa mani nenogalināja? Vārdi apsvilināja rīkli. Kāpēc viņa vienkārši to nepabeidza?
Aizbildnis ignorēja šo jautājumu. Apskatījis manu plecu, viņš paņēma no naktsgaldiņa kausu. Tas bija līdz malām pilns ar tumšu šķidrumu. Es viņu vēroju. Uzraugs pacēla kausu man pie lūpām, ar vienu roku pieturēdams man pakausi. Es pretojos. Viņam izlauzās kluss ņurdiens. Tas mazinās pietūkumu tavā kājā, viņš sacīja. Dzer!
Es parāvu nost galvu. Aizbildnis attālināja kausu.
- Vai tad tu negribi atlabt?
Nenovērsdamās skatījos uz viņu.
Mana izdzīvošana noteikti nebija plānota. Nebija nekāda iemesla mani nenogalināt.
- Tevi iezimēja, viņš sacīja. Tev dažas dienas jāļauj man apkopt brūci, citādi tā iekaisīs.
Piesedzu krūtis ar palagu un pagriezos, lai apskatītu savu plecu. Iezīmēja kā… ar kādu zīmi? Drebošiem pirkstiem aptaustīju savilkto ādu. XX-59-40. Nē, nē! Āa… tu izdzimteni, tu slimais izdzimteni… es tevi nogalināšu! Pagaidi tikai… kad tu gulēsi…
Pārāk stipri sūrstēja rīkle. Es rīstīdamās aprāvos. Vadoņa skatiens šaudījās pār manu seju, it kā viņš mēģinātu kaut ko izlasīt svešā valodā.
Viņš nebija muļķis. Kāpēc šamais uz mani tā blenž? Mani bija iezīmējuši kā tādu lopu. Kā vēl zemāku radījumu par lopu. Kā skaitli.
Klusumu pārtrauca tikai manas elsas. Aizbildnis uzlika man uz ceļa cimdotu roku. Es atrāvu kāju; no šīs kustības līdz pat pirkstgaliem izšāvās sāpju šautra. Nepieskarieties man!
- Apdegums ar laiku vairs nesāpēs, viņš sacīja, bet ar augšstilba artēriju ir citādi.
Viņš noslidināja roku zemāk, pavelkot palagu nost no mana stilba. Kad ieraudzīju cisku kailu, tā vien šķita, ka tūlīt atkal izvemšos. Miesa bija uzblīdusi divtik liela, un gandrīz līdz celim to izraibināja zilumi. Ap cirksni āda bija melna no asinsizplūduma. Aizbildnis vieglītēm piespieda tik viegli, kā pārraujot matu. Man aizcirtās elpa.
- Šis ievainojums pats no sevis nesadzīs. Nevienu fluksa radītu brūci nevar izdziedināt bez spēcīgākas pretindes.
Man šķita ja viņš piespiedīs vēl stiprāk, es nomiršu.
- Ej ellē! es izdvesu.
- Elles nav. Ir tikai ēters.
Sakodu zobus un, trīcēdama no piepūles, centos nešņukstēt. Aizbildnis noņēma roku no manas kājas un aizgriezās.
Nespēju noteikt, cik ilgi tā gulēju, vārguma un murgu mocīta. Spēju domāt tikai par to, ka viņš noteikti ļoti izbauda šo mūsu dabisko lomu atjaunošanos. Šoreiz tas bija viņš, kuram bija vara pār mani; viņam bija vara noskatīties, kā es ciešu un svīstu. Un šoreiz glābiņš bija viņa rokās.
Atausa rīts. Pulkstenis tikšķēja. Aizbildnis tikai sēdēja savā krēslā un bikstīja uguni. Man nebija ne jausmas, ko viņš gaida. Ja šis gribēja, lai pārdomāju par zālēm, tad varēs gaidīt vēl ilgi, ilgi. Varbūt viņam vienkārši bija piekodināts mani pieskatīt, gādāt par to, lai es neizdaru pašnāvību. Nevarētu teikt, ka es nebūtu mēģinājusi. Sāpes bija drausmīgas. Kāja bija stīva un kustējās tikai krampjos. Uztūkusī miesa šķita kā nostiepta un spīdīga tulzna, kas teju, teju pārsprāgs.
Stundām ritot, Aizbildnis pārvietojās no vietas uz vietu; te viņš apmetās pie loga, te iesēdās krēslā, te nozuda vannasistabā, te iekārtojās pie rakstāmgalda, te atgriezās krēslā. It kā manis šeit nebūtu. Vienreiz viņš izgāja no istabas un atgriezās ar siltas maizes gabalu, bet es to atstūmu. Gribēju, lai viņš domā, ka esmu pieteikusi badastreiku. Es gribēju atgūt varu. Gribēju, lai viņš jūtas tikpat sīks un nenozīmīgs kā es.
Sāpes augšstilbā neatstājās; tās kļuva tikai ļaunākas. Es saspiedu samelnējušo ādu un tikai spiedu stiprāk un stiprāk, līdz acīs ieriņķojās zvaigznītes. Biju cerējusi, ka zaudēšu samaņu un iegūšu dažas stundas atvieglojuma, bet panācu tikai to, ka atkal bija jāvemj. Aizbildnis noskatījās, kā izspļauju bļodā skābu žulti. Viņa skatiens bija tukšs. Viņš gaidīja, kad es padošos, kad lūgšos.
Aizmiglotām acīm palūkojos bļodā. Biju sākusi spļaut asinis bieziem, recekļainiem kamoliem. Galva šļaugani atslīga spilvenos.
Laikam biju zaudējusi samaņu. Kad atjēdzos, ārā atkal sāka satumst. Džuliāns noteikti prāto, kur esmu palikusi, ja viņam ir izdevies izkļūt no mītnes. Droši vien nav. Par ko tādu es spēju domāt tikai tāpēc, ka sāpes neizskaidrojamā kārtā bija pagaisušas.
Līdz ar visu jutoņu kājā.
Man pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Mēģināju pakustināt kāju pirkstus, pagrozīt potīti bet nekas nenotika.