Aizbildnis stāvēja man blakus.
- Man būtu jāpasaka, viņš sacīja, ka gadījumā, ja iekaisumu neārstēs, tu, ļoti iespējams, zaudēsi kāju. Vai ari dzīvību.
Es būtu viņam uzspļāvusi, bet biju atūdeņojusies no vemšanas. Papurināju galvu. Redze sāka aizmigloties.
- Neesi muļķe. Viņš saķēra manu galvu un piespieda uz sevi paskatīties. Tev ir vajadzīgas kājas.
Aizbildnis bija iedzinis mani strupceļā. Viņam bija taisnība: es nedrīkstēju zaudēt kāju. Man vajadzēs skriet. Šoreiz, kad viņš saņēma saujā manu pakausi, es atvēru muti un iedzēru no kausa. Šķidrumam bija sastāvējusies garša pēc zemes un metāla. Aizbildnis pamāja ar galvu. Labi.
Saņēmos uzmest viņam naidīgu skatienu, bet iespaidu mazināja atvieglojums, jo kājā sajutu kņudoņu. Izdzēru nejauko brūvējumu līdz pēdējai lāsei un jau drošu roku noslaucīju lūpas.
Aizbildnis atkal pacēla palagus. Jau tagad sāka atgriezties mana augšstilba ierastais izskats.
- Tagad mēs esam kviti, es čukstēju. Rīkle dega. Un viss. Es izārstēju tevi, tu izārstēji mani.
- Tu mani neesi izārstējusi.
Es sastomījos. Ko?
- Es neesmu bijis ievainots.
- Tu neatceries?
- Tas nenotika.
Ne mirkli neticēju, ka visu notikušo tikai iztēlojos. Viņa tērpam bija garas piedurknes, tāpēc nevarēju neko parādīt, tomēr tas bija noticis. Liegšanās it neko nemainīs.
- Tad jau laikam es kļūdos, noteicu.
Aizbildnis nenolaida no manis acis. Viņš mani uzlūkoja ar interesi. Saltu, bezkaislīgu interesi.
- Jā, viņš sacīja. Tu tiešām kļūdies.
Un tas bija viss brīdinājums.
Tornī nozvanīja zvans. Aizbildnis pameta skatienu ārā pa logu.
- Vari iet. Tu neesi tādā stāvoklī, lai šonakt sāktu trenēties, bet tev būtu sev jāsameklē kaut kas ēdams. Viņš norādīja uz kamīna dzegas stāvošo urnu. Tur iekšā ir nūmas. Ņem, cik tev vajag.
- Man nav drēbju.
- Tas tāpēc, ka tev pienākas jauna uniforma. Viņš pacēla gaisā rožainu tuniku. Apsveicu, Peidža! Tu esi paaugstināta.
Tā bija pirmā reize, kad viņš mani nosauca vārdā.
9.DAŽĀDĪBA
Man bija jātiek no šejienes laukā. Tas bija pirmais, ko iedomājos, izejot ārā spelgonī. I Šeola izskatījās tieši tāpat kā iepriekš tā, it kā Seba kājas
nekad nebūtu minušas tās ielas; taču es izskatījos citādi. Man mugurā bija nevis balta, bet rožaina tunika. Uz jaunās vestes greznojās enkurs tai pašā šķebinoši sārtajā tonī. Es biju aptraipīta.
Es nedrīkstēju iziet nākamo pārbaudi. Nedrīkstēju. Ja pirmajā nogalināja bērnu, ko tad vēl izdarīs otrajā? Cik asiņu līs, kamēr kļūšu par sarkano mundieri? Man bija jādodas prom. Kaut kāda iespēja taču noteikti pastāvēja kaut vai jālaižas dejā pār mīnu lauku. Jebkas būs labāks par šo murgu.
Līkumojot pa Midzeni, es jutu savu vārgo, smago kāju, un nu arī vēderā izplūda nepazīstams saltums. Ikreiz, kad kāds aktieris uz mani paskatījās, viņa seja pārvērtās. Vaibstos pazuda izteiksme. Skatiens iegrima zemē. Mana tunika bija bildinājums: pārbēdzēja, nodevēja. Turieties pa gabalu! Es esmu slepkava!
Es nebiju slepkava. Sebu bija nogalinājusi Našira, nevis es; taču aktieri to nezināja. Viņi noteikti ienīda visus, izņemot baltos mundierus. Man vienkārši vajadzēja pārlaist nakti
Magdalēnā. Tomēr tad es būtu kopā ar Aizbildni un viņa sabiedrību es vairs nespēju paciest nevienu mirkli. Kliboju tālāk pa šaurajām, zemajām ejām. Bija jāuzmeklē Līza. Viņa varēs man palīdzēt tikt laukā no šī murga. Bija taču jābūt kādai iespējai.
- Peidža?
Es apstājos; kāja ļodzījās. Staigāt bija nogurdinoši. Līza raudzījās manī no savas istabas. Uzmetusi skatienu manai rožainajai tunikai, meitene stīvi saslējās. Līza… es iesāku.
- Tu izturēji. Viņas seja bija drūma.
- Jā, es atbildēju, bet…
- Kuru tevis dēļ arestēja?
- Nevienu. Līza joprojām raudzījās neticīgi, un es sapratu, ka būs viņai jāizstāsta. Mani mēģināja piespiest nogalināt Sebu. To nereģu zēnu. Es nodūru acis. Un tagad viņš ir pagalam.
Meitene sarāvās.
- Skaidrs, viņa novilka. Tad jau tiksimies vēlāk.
- Līza, es sacīju, lūdzu, uzklausi. Tu ne…
Meitene aizrāva savām durvīm priekšā aizkaru, nošķiroties no manis. Es iztukšota atslīgu zemē pie sienas. Es nebiju viena no viņiem.
Seb. Domās izrunāju viņa vārdu, mēģinot izvilināt zēna garu no slēptuves, kur to bija nobēdzinājuši, bet ēterā nekas nenotika. Nekas pat nesakustējās. Pat ar uzvārdu nekas nesanāca. Sebam noteikti bija bijis vēl kāds man nezināms vārds. Zēns, kas bija no manis tik atkarīgs un bija tik pārliecināts, ka viņu izglābšu, savā nāvē tomēr palika man svešinieks.
Tā vien šķita, ka aizkars nikni glūn. Līza mani noteikti uzskata par pēdējo paklīdeni. Aizvēru acis, mēģinot ignorēt trulās sāpes augšstilbā. Varbūt varētu sameklēt vēl kādu rožaino mundieri, pārrunāt, kas katram no mums zināms, bet to man negribējās darīt. Viņiem nevarēja uzticēties.
Vairums patiešām bija slepkavas. Vairums bija kādu nodevuši. Ja gribēju aprunāties ar kādu, kas nebūtu pārbēdzējs, man bija jāpierāda Lizai, ka viņa var man uzticēties. Piecēlos kājās ar tādu piepūli, ka viscaur nosvīdu, un devos uz ēdiena būdu. Varbūt atradīšu tur Džuliānu. Viņš gan arī negribēs ar mani runāt, bet varbūt vismaz dos tādu iespēju.
Manu skatienu piesaistīja gaismas atspīdums. Krāsniņa. Mazītiņā nojumītē uz sāniem zvilnēja vairāki aktieri un smēķēja, ar muti kampdami gaisu. Atkal astere. Starp pīpmaņiem bija Tilda; viņas galva bija atbalstīta uz spilvena un baltā tunika izskatījās tik nošmurgāta un saņurcīta kā netīrs kabatlakats. Aptaustīju vesti, meklējot līdzpaņemto zaļo kapsulu. Tepat tā bija. Nometos ceļos Tildai blakus, cenzdamās pasaudzēt kāju.
- Tilda?
Viņas plaksti pavērās. Kas lēcies?
- Es atnesu to tableti.
- Paga. Es vēl esmu uz viļņa. Dod man minūtīti, lellīt. Varbūt divas. Vai piecas. Sieviete apvēlās uz vēdera, kratīdamās klusos smieklos. Sapņava nu ir galīgi lillā. Vai tu esi īsta?
Gaidīju, kad asteres iedarbība beigsies. Tilda apaļu minūti smējās, sarkana līdz pat matu galiņiem. Es sajutu, cik mežonīga ir viņas aura; tā raustījās un mainījās līdzi narkotikai. Pārējie reģi nekādi neizrādīja, ka vēlētos mosties. Tilda trīcošām plaukstām paberzēja seju un pamāja ar galvu.
- Labs ir, esmu šeit. Kur ir tā tablete?
Pasniedzu viņai prasīto. Sieviete to aplūkoja no visām pusēm. Pārlaida pirkstu, sajūtot struktūru. Pārlauza uz pusēm. Saberza vienu pusi pirkstos. Pasmaržoja un pagaršoja pulveri.
- Tava uzraudze atkal ir prom, es sacīju.
- Viņa bieži ir prom. Tilda man atdeva atlikušo tableti. Tā ir taisīta no kaut kādiem augiem. Nepateikšu, no kādiem tieši.
- Vai pazīsti kādu, kas varētu man to pateikt?
- Te ir viens lombards. Varbūt varētu līdzēt tas tips, kas man pārdeva asteri. Parole ir specchio.
- Aiziešu līdz viņam. Es piecēlos kājās. Atstāšu tevi ar tavu asteri.
- Paldies. Uz redzīti!
Sieviete atgāzās atpakaļ uz spilvena. Es prātoju, ko Suhaīls darītu, ja atrastu pīpmaņus.
Augļotāja bodīti es uzgāju tikai pēc ilgāka laika. Midzenim bija daudz istabu, un lielākajā daļā no tām dzīvoja divi vai trīs iemītnieki. Viņi vadīja savas dienas šaurībā, cieši saspiedušies ap parafīna krāsniņām, un pēc mitruma un urīna dvakojošos palagos. Ļaudis ēda to, ko varēja atrast. Ja nekas negadījās, cieta badu. Kopā viņi palika divu iemeslu dēļ: tāpēc, ka citādi visiem nemaz nepietiktu vietas, un tāpēc, ka pilsētā valdīja nejauks dzestrums. Nebija nekāda sanitārā aprīkojuma un nekādu medikamentu izņemot to, ko izdevās nozagt. Šeit nāca nomirt.