Augļotāja bodīte bija paslēpta aiz vairākiem bieziem aizkariem. Bija jāzina, kur šo vietu meklēt, es to atradu tikai pēc tam, kad biju izprašņājusi kādu vietējo. Viņa uz jautājumiem atbildēja negribīgi un brīdināja mani par šantāžu un augstām cenām, tomēr norādīja pareizo virzienu.
Istabu sargāja tas pats svinīgajā uzrunā redzētais jauniņais mēļotājs. Zēns sēdēja uz spilvena un spēlējās ar metamajiem kauliņiem. Baltās tunikas viņam vairs nebija. Laikam būs izkritis pārbaudē. Kāda gan refaītiem jēga no tāda mēļotāja?
- Sveiks! es viņu uzrunāju.
- Sveika! Dzidra, maiga balss. Poliglota balss.
- Vai varu satikt īpašnieku?
- Kāda ir parole?
- Specchio.
Zēns piecēlās. Viņa labā acs bija sastrutojusi. Iekaisusi. Viņš pašķīra aizkarus, un es iegāju iekšā.
Londonā augļotāju rūpali parasti bija mazi, nelicencēti veikaliņi centrālā Iecirkņa sliktākajos rajonos. Čeipelā, II-6 sektorā tādu bija daudz. Šis te ne ar ko neatšķīrās no man zināmajiem. īpašnieks bija ierīkojis savu bodīti tādā kā teltī, uzslietā no Līzas zīdiem līdzīgām drapērijām. Telts iekšpusi izgaismoja parafīna lampa, un puse no telpas bija pārvērsta tādā kā spoguļu valstībā. īpašnieks sēdēja noplukušā ādas klubkrēslā un blenza uz pleķaino stiklu. Tas bija sirms vīrs ar pārāk apaļu vēderu, lai viņš varētu būt aktieris. Spoguļi nodeva augļotāja specialitāti: viņš bija kaptromants.
Kad ienācu, šis pacēla pie vienas acs monokli un paskatījās uz manu spoguļattēlu. Viņa acis bija aizmiglotas kā pareģim, kurš jau ir redzējis pārlieku daudz.
- Šķiet, es neesmu tevi agrāk manījis. Ne spoguļos, ne bodē.
- Esmu no XX Kaulu ražas, es atbildēju.
- Skaidrs. Kam tu piederi?
- Arktūram Mezartīmam.
Man šis vārds jau bija apriebies; man derdzās to gan dzirdēt, gan izrunāt.
- Oi, oi. Vecis papliķēja vēderu. Tātad tu esi viņa apakšīrniece.
- Kā tevi sauc?
- XVI-19-16.
- īstajā vārdā.
- To es vairs neatceros, bet aktieri mani saukā par Augļotāju. Ja labāk vēlies lietot īstos vārdus.
- Vēlos gan.
Pieliecos aplūkot viņa preci. Lielākoties tur bija dažādas nūmas: saplaisājuši rokas spoguļi, stikla pudeles ar ūdeni, bļodiņas un krūzītes, pērles, maisiņi ar dzīvnieku kauliem, kārtis un kristāli. Vēl bija visādi augi. Astere, mežrozīte, salvija, timiāns un citi, ko varēja dedzināt pareģošanas vajadzībām. Bija ari praktiskāki, izdzīvošanai svarīgi priekšmeti. Pārskatīju kaudzi. Palagi, plāni spilveni, sērkociņi, pincete, medicīniskais spirts, aspirīns un oksitetraciklīns [5] , “sterno” degspirta želejas bundžas, fuzidīnskābe” pudelītē ar pipeti, plāksteri un dezinfekcijas līdzekļi. Pacilāju vecas šķiltavas.
- Kur tu to visu dabūji?
- Šur un tur.
- Jādomā, refi par to nezina. Vecis vieglītēm pasmīnēja. Tātad kā šis nelegālais rūpals strādā?
- Nu, pieņemsim, ka tu būtu osteomante. Lai tu varētu nodarboties ar gaišredzību, tev vajadzētu kaulus. Ja tos konfiscētu, tev būtu jāatrod jauni. Viņš norādīja uz maisiņu ar uzrakstu PARASTĀ ŽURKA. Es tev dotu kādu uzdevumu. Varbūt palūgtu atnest kaut ko noderīgu vai ari liktu nodot kādam ziņu manā vārdā jo vērtīgāks būtu tev nepieciešamais priekšmets, jo bīstamāks būtu tavs uzdevums. Ja tev izdotos to paveikt, kaulus es atdotu pavisam. Tu varētu tos ari aizņemties tad tev būtu jāiedod man zināms skaits nūmu, ko es atdotu tad, kad tu atnestu atpakaļ to, ko biji aizņēmusies. Sistēma ir vienkārša, bet iedarbīga.
Izklausījās, ka te nav kā parastā augļotāju bodītē, kur pret ieķīlātām mantām dod naudu. Cik maksā informācija?
- Atkarīgs no tā, kāda informācija tev ir nepieciešama.
Noliku viņam priekšā atlikušo tabletes pusīti. Kas tas ir?
Augļotājs nopētīja tableti. Vīram no rokām izkrita monoklis; viņš to pacēla. Resnie pirksti drebēja. Par šo te, viņš paziņoja, es tev došu no veikala visu, ko tu vēlēsies. Par brīvu.
Es saraucu pieri. Tu gribi to paturēt?
- O jā! Tā ir ļoti vērtīga. Viņš ielika pusīti plaukstā. Kur tu to dabūji?
- Par informāciju ir jāmaksā, mister Augļotāj.
- Ja tu man tādas atnesīsi vēl, tev nekad ne par ko nebūs jāmaksā. Ņem, ko gribi! Jebkuru vienu lietu par tableti.
- Pasaki man, kas tas ir, citādi nekāda darījuma nebūs.
- Divas lietas.
- Nē.
- Informācija ir bīstama. Tai nevar noteikt cenu. Augļotājs turēja tableti pie parafīna lampas. Varu tev atklāt, ka tā ir augu kapsula un tā ir nekaitīga. Vai ar to pietiks?
Divas lietas apmaiņā pret tabletēm. Šīs lietas šeit Midzenī varētu glābt dzīvības.
- Trīs, es sacīju, un mēs būsim vienojušies.
- Lieliski! Tu esi slīpēta tirgone. Viņš salika kopā pirkstu galus. Kas vēl tu esi?
- Akultomante.
Tie bija mani standarta meli. Savā ziņā prasmju pārbaude. Man patika papētīt, vai man noticēs vai ne. Augļotājs pasmējās. Tu neesi zīlniece. Ja es būtu redzīgs, tad teiktu, ka tu atrodies otrā spektra galā. Tava aura ir karsta. Kā kvēlojošas ogles. Viņš ar pirkstiem paklaudzināja pa spoguli. Ari šī šogad varētu būt interesanta raža.
Es saspringu. Ko?
- Neko, neko. Es tikai tā sarunājos ar sevi. Pēc četrdesmit gadiem šeit tas ir vislabākais veids, kā saglabāt veselo saprātu. Vīrieša lūpas noraustījās smaidā. Pastāsti man: ko tu domā par Aizbildni?
Noliku šķiltavas atpakaļ uz galda.
- Būtu domājusi, ka atbilde ir pašsaprotama, es sacīju.
- Nepavisam. Šeit ir daudz dažādu viedokļu. Augļotājs pārlaida īkšķi sava monokļa stiklam. Daudzi asinslaulāto uzskata par vispievilcīgāko no refaītiem.
- Varbūt tev tā liekas. Man viņš šķiet pretīgs. Es izturēju veča skatienu. Paņemšu savas lietas.
Viņš atgāzās krēslā. Es izvēlējos bundžu degspirta želejas, dažus aspirinus un fuzidīnskābi. Bija patīkami ar tevi patirgoties, viņš sacīja, mis…?
- Mahounija. Peidža Mahounija. Uzgriezu viņam muguru. Ja tev labāk patīk lietot īstos vārdus.
Es izgāju laukā no būdas. Viņa skatiens dzēla man mugurā.
Augļotāja jautājumi izklausījās pēc nopratināšanas. Biju pārliecināta, ka neesmu neko pateikusi nepareizi. Par Aizbildni es sacīju tieši to, ko domāju. Man nebija ne jausmas, kāpēc lai Augļotājs būtu gribējis dzirdēt ko citu.
Ārā ejot, es pametu poliglotam fuzidīnskābi. Viņš pacēla galvu pret mani.
- Tas tavai acij, paskaidroju.
Zēns samirkšķināja plakstus. Es turpināju ceļu.
Nonākusi pie pareizās būdas, pieklauvēju pie sienas.
- Līza? Klusums. Pieklauvēju vēlreiz. Līza, te Peidža.
Aizkars pavērās. Līzai rokā kvēloja lukturītis. Liec mani mierā, meitene sacīja aizsmakušā, rūgtuma pilnā balsī.
- Lūdzu! Es nerunāju ar ražīgajiem un sarkanajiem. Piedod, bet tā nu tas ir. Meklē vien savus biedrus mundierus, ja?
- Es Sebu nenogalināju. Pastiepu viņai Sterno bundžu un aspirīnu. Re, šitos es dabūju no Augļotāja. Vai varam vienkārši aprunāties?
Meitene paskatījās vispirms uz piedāvāto un tad man sejā. Viņas piere saraucās un lūpas savilkās urskulī. Nu, viņa sacīja, tad labāk nāc iekšā.