Stāstot par pārbaudi, es neraudāju. Nespēju. Džeksam riebās asaras. (Tu esi nežēlīga ielas bandīte, dārgā. Izturies kā tāda nu re, kāda laba lellīte!) Pat šeit, kur Džeksons nekādi nevarēja man piekļūt, bija tāda sajūta, it kā viņš vērotu katru manu soli. Tomēr, iedomājoties Seba pārlauzto sprandu, man kļuva nelabi. Es nespēju aizmirst šoku, kas uzplaiksnīja zēna acīs, nespēju aizmirst, kā viņš sauca manu vārdu. Pabeigusi stāstīt, es sēdēju klusēdama, izstiepusi stīvo kāju sev priekšā.
Līza man pasniedza kūpošu glāzi.
- Izdzer! Ja gribi izvairīties no Naširas, tev jāsaglabā spēki. Viņa apsēdās. Tagad šī zina, kas tu esi.
Es iemalkoju dzērienu. Tas garšoja pēc piparmētrām.
Acis svila, un rīkle joprojām sāpēja, bet par Sebu es neraudāju. Šķita, ka būtu necienīgi bimbot Līzas klātbūtnē. Meitenes seja bija satūkusi, kaklu izraibināja zili pirkstu nospiedumi un plecs bija izmežģīts tomēr viņa pirmām kārtām gādāja par manu labklājību, nevis par savējo. Tagad tu piederi pie ģimenes, māšel, Līza sacīja un ar vienu roku uzlika uz mana apdeguma siltu kompresi. Jēlums jau sāka aizvilkties, bet Līza teica tur noteikti palikšot rēta. Tā arī bija domāts. Lai man katru dienu atgādinātu, kam es piederu.
Džuliāns gulēja aizmidzis zem izbalojuša palaga. Viņa uzraudze bija devusies pie savas ģimenes Čertāniem. Pirms miega es puisim iedevu mazliet aspirīna. Viņa deguns izskatījās mazliet labāk. Kad rītausmā tā arī neuzrados, viņš bija devies mani meklēt, un Līza bija viņu pieņēmusi. Abi bija salabojuši būdu, cik nu spēja, bet tajā vienalga valdīja ledains aukstums. Līza mani tomēr uzaicināja palikt visu nakti, un es biju nodomājusi tieši tā arī darīt. Man bija jātiek prom no Magdalēnas.
Meitene ar vecu konservu attaisāmo atmūķēja Sterno.
- Paldies, ka tādu sadabūji! Sen neesmu matījusi siltumu no bundžas. Meitene paņēma sērkociņu un aizdedzināja degspirta želeju. Parādījās dzidri zila liesma. Vai tu to dabūji no Augļotāja?
- Par zināmu cenu.
- Ko tu viņam iedevi?
- Vienu no savām tabletēm.
Liza pacēla vienu uzaci. Kam viņam tās?
- Man dod tādu tableti, kādu nedod nevienam citam. Nav ne jausmas, kas tur iekšā.
-Ja ar tām var piekukuļot Augļotāju, tādas tabletes ir vērts paturēt. Viņa uzdevumi ir riskanti. Viņš liek doties uz mītnēm un zagt. Vairāk ir to, kurus pieķer, nevis to, kuri tiek cauri sveikā.
Meitene saviebās un pasniedzās pie sava pleca. Izņēmu viņai no rokas Sterno un noliku to starp mums. To izdarīja Gomeisa, es sacīju.
- Viņam kārtis ātri vien apnīk. Un ne vienmēr patīk tas, ko tās parāda. Līza atlaidās uz muguras un iestūma zem galvas spilvenu. Tas nekas. Es viņu neredzu bieži. Man šķiet, viņa pārsvarā nemaz nav pilsētā.
- Vai tu biji viņa vienīgais cilvēks?
- Mhm. Tāpēc viņš mani ienīst. Es biju tieši tādā pašā situācijā kā tu mani pieņēma refs, kurš vēl nekad agrāk nebija izvēlējies nevienu cilvēku. Viņš domāja, ka man esot potenciāls, ka es varētu būt viena no labākajām kaulracēm I Šeolā.
- Kaulracēm?
- Tā mēs dēvējam sarkanos mundierus. Viņš domāja, ka es to krāsu nopelnīšu. Bet es liku viņam vilties.
- Kā?
- Viņš lika man nolasīt kāda artista kārtis. Domāja, ka viņš ir nodevējs, ka ir mēģinājis bēgt. Es zināju, ka tas ir tiesa. Kāršu nolasīšana pierādītu viņa vainu. Es atteicos to darīt.
- Es negribēju. Bet viņa vienalga ieraudzīja, kas es esmu.
- Es paberzēju deniņus. Un tagad ari Sebs ir pagalam.
- Nereģi te mirst ļoti bieži. Viņš būtu pagalam neatkarīgi no tā, ko tu būtu darījusi. Meitene atkal pieslējās sēdus.
- Tā. Paēdīsim.
Viņa pasniedzās pie savas koka lādes. Es izbolīju acis, redzot, kas tur iekšā: paciņa kafijas granulu, kārbas ar pupām, četras olas. Kur tu to dabūji?
- Atradu.
- Kur?
- Kāds no nereģiem bija paslēpis netālu no savas mītnes. Paliekas no Kaulu ražas dzīru krājumiem. Līza paņēma dzelzs katliņu un piepildīja to ar ūdeni no pudeles. Mēs mielosimies kā karalienes! Viņa uzlika katlu virs Sterno. Kā tev tur sokas, Džul?
Mūsu balsis laikam bija puisi pamodinājušas. Viņš nometa palagu un apsēdās ar sakrustotām kājām. Labāk. Džuliāns ar pirkstiem paspaidīja degunu. Paldies par zālēm, Peidža!
Es pamāju ar galvu. Kad tev būs pārbaude?
- Nav ne jausmas. Aludrai būtu mums jāmāca sublimācija, bet viņa lielākoties tikai kaujas.
- Sublimācija?
- Parastu priekšmetu pārvēršana par nūmām. Tās nūjas, ko mēs izmantojām viņnakt, kad tu atnāci ciemos, bija sublimētas. Tās var lietot visi, ne tikai zīlnieki.
- Ko ar šīm nūmām var darīt?
- Tās zināmā mērā ļauj kontrolēt tuvumā esošos garus, bet tās nevar izmantot, lai ielūkotos ēterā.
- Tātad īstas nūmas tās nav.
- Vienalga bīstami, Līza iebilda. Tādas var izmantot tukšači. Tā tikai vēl trūka ētera ierocis, ko var likt lietā saionieši!
Džuliāns papurināja galvu. Saionieši nemūžam neizmantotu nūmas. Viņiem riebjas gaišredzība.
- Refaīti gan neriebjas.
- Šaubos, ka viņiem tie patīk, es teicu. Refaīti ir gaišreģi. Bet, tā kā tepat uz sliekšņa pulcējas emīti, viņiem atliek vienīgi pakļauties.
Ūdens mutuļoja un kūpēja. Liza to ielēja trīs papīra krūzītēs un iemaisīja kafiju. Kafijas smaržu nebiju jutusi jau dienām vai pat nedēļām ilgi. Cik daudz laika biju te pavadījusi?
- Ņemiet! Meitene pasniedza vienu krūzīti man un vienu Džuliānam. Kur Aludra tevi tur, Džul?
- Kaut kādā telpā bez apgaismojuma. Man šķiet, agrāk tur ir bijis vīna pagrabs. Mēs guļam uz grīdas. Fēliksam ir klaustrofobija, bet Ella ilgojas pēc ģimenes. Viņi pusi dienas mirkst asarās, tāpēc es nevaru gulēt.
- Bet tu vienkārši panāc, ka tevi izmet! Dzīve te ir skarba, bet ne tik skarba kā tad, ja tev ir uzraugs. No mums barojas vien tad, ja nepareizā laikā trāpāmies nepareizā vietā. Liza iemalkoja no savas krūzītes. Daži to nepanes. Man bija draudzene, kura te dzīvoja kopā ar mani, bet viņa izlūdzās savam uzraugam vēl vienu iespēju. Tagad viņa ir kaulrace.
Mēs klusēdami dzērām kafiju. Liza uzvārīja olas, un mēs tās ēdām tieši no čaumalas.
- Es tā prātoju, Džuliāns bilda, vai refi varētu doties atpakaļ turp, no kurienes viņi te ieradās?
Liza paraustīja plecus. Laikam jau jā.
- Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņi te paliek. Vienmēr taču viņu te nebija. Kur viņi dabūja auras, kamēr mūsu nebija?
- Varbūt tam ir kāds sakars ar dūcējiem, es minēju.
- Našira viņus nosauca par “parazītisku rasi”, vai ne?
Džuliāns pamāja. Domā, dūcēji no viņiem kaut ko paņēma?
- Veselo saprātu?
Puisis iespurdzās. Aha! Vai ari viņi kādreiz bija jauki, bet tad dūcēji visu to jaukumu izsūca laukā.
Liza nesmējās. Varbūt runa ir par ētera slieksni, es turpināju. Našira pati teica, ka emlti uzrodoties tad, kad ēterā parādās lūzums.
- Domāju, mēs nekad to neuzzināsim. Liza izklausījās saspringta. Par to jau nekur neziņos.
- Kāpēc ne? Ja jau šie ir tik vareni un mēs tik vārgi, kam tad vajadzīga tāda noslēpumainība?
- Zināšanas ir vara, Džuliāns sprieda. Viņiem ir zināšanas. Mums to nav.
- Tu kļūdies, brāl. Zināšanas ir bīstamas. Līza pievilka ceļus pie zoda. Tieši to pašu bija sacījis Augļotājs. Kad tu kaut ko uzzini, tu vairs nevari tikt no tā vaļā. Tev tas ir jānes sevi. Vienmēr.