Mēs ar Džuliānu pārmijām skatienus. Līza te mita jau ilgi; varbūt mums vajadzētu klausīt viņas padomam. Vai arī varbūt nevajadzētu. Varbūt meitenes padoms mūs nogalinās.
- Līza, es viņu uzrunāju, vai tu kādreiz apsver iespēju pretoties?
- Katru dienu.
- Bet tu to nedari.
- Es domāju par to, ka kailām rokām jāizskrāpē Suhaīlam acis. Viņa runāja caur sakostiem zobiem. Es domāju par to, ka simt reižu jāsašauj Našira jāsacaurumo viss ķermenis. Es domāju par to, ka jāiedur Gomeisas barības vadā duncis, bet zinu, ka viņi mani nogalinātu, iekams es pagūtu to izdarīt, tāpēc neko nedaru.
- Bet, tā domājot, tu paliksi te iestrēgusi uz visiem laikiem, Džuliāns saudzīgi aizrādīja. Vai tu to gribi?
- Protams, negribu. Es gribu mājās! Lai ari ko tas nozīmētu. Liza aizgriezās. Zinu, ko jūs noteikti domājat par mani. Jūs domājat, ka man nav mugurkaula.
- Liza, es iebildu, mēs negribējām teikt…
- Gribējāt gan! Es jūs nevainoju. Bet, ja jūs tik ļoti kārojat pēc zināšanām, tad ļaujiet man jums kaut ko izstāstīt. XVIII Kaulu ražas laikā, vēl 2039. gadā, te notika dumpis. Visi I Šeolā esošie cilvēki sacēlās pret refiem. Sāpes meitenes acīs viņai lika izskatīties vairākus gadu desmitus vecākai. Viņi visi gāja bojā gan nereģi, gan reģi pilnīgi visi. Emlti te ielauzās un visus nogalināja, jo nebija sarkano mundieru, kas ar viņiem cīnītos. Un refi vienkārši ļāva viņiem to izdarīt.
Es paraudzījos uz Džuliānu. Puisis nenolaida skatienu no Lizas.
- Viņi teica, ka dumpinieki to esot pelnījuši. Par nepaklausību. To mums pateica uzreiz, kad bijām te ieradušies. Meitene slidināja starp pirkstiem savas kārtis. Zinu, ka jūs abi esat cīnītāji, bet es negribu noskatīties, kā jūs mirstat. Ne jau tā!
Viņas vārdi mani apklusināja. Džuliāns ar plaukstu paberzēja pakausi un skatījās uz krāsni.
Mēs vairs nerunājām par sacelšanos. Apēdām pupas un izkasījām kārbas tīras. Liza turēja klēpī savu kāršu kavu. Pēc mirkļa Džuliāns nokremšļojās.
- Kur tu dzīvoji, Liza? Pirms šejienes.
- Kredlholā. Tas ir netālu no Invernesas.
- Kāda tur ir Saiona?
- Vispār tāda pati kā te. Visās lielajās pilsētās ir viena un tā pati sistēma, tikai drošības spēku ir mazāk nekā Londonā. Taču inkvizīcijas likumi uz turieniešiem attiecas tāpat kā uz citadelē mītošajiem.
- Kāpēc tu devies uz dienvidiem? es jautāju. Skotijā reģiem noteikti bija drošāk.
- Kāpēc tad kāds vispār dodas uz SaiLo? Darba dēļ. Naudas dēļ. Mums ir jāēd tāpat kā nereģiem. Liza savilka ap pleciem palagu. Mani vecāki pārāk baiļojās dzīvot Invemesas centrālajā daļā. Turienes reģi nav organizēti, tur nav nekā tāda kā sindikāts. Tētis domāja, ka mums vajadzētu izmēģināt laimi citadelē. Mēs iztērējām savus ietaupījumus, lai tiktu līdz Londonai. Uzrunājām dažus reģukungus, bet zīlniekus nevienam nevajadzēja. Kad nauda izslka, nācās mangot, lai nakti būtu jumts virs galvas.
- Un tevi noķēra.
- Tētis saslima tik smagi, ka vairs nevarēja iet strādāt. Viņam bija pāri par sešdesmit gadiem, un viņš ielās vienmēr saķēra visādas kaites. Es ņēmu tēta parasto likmi. Pie manis pienāca kāda sieviete un palūdza, lai izlieku viņai kārtis. Meitene pārlaida īkšķi pār kavas virspusi. Man bija deviņi gadi. Es neapjēdzu, ka viņa ir no NSD.
Džuliāns pašūpoja galvu. Cik ilgi tu sabiji Tauerā?
- Četrus gadus. Dažas reizes mani uzlika uz dēļa un mēģināja piespiest pateikt, kur ir mani vecāki. Sacīju, ka nezinu.
To stāstot, Līza noteikti nejutās labāk. Un tu, Džuliān? es pajautāju.
- Esmu no Mordenas. IV-6.
- Tas ir vismazākais sektors, vai ne?
- Aha, tāpēc sindikāts ar to nekrāmējas. Biju vienā mazā grupiņā, bet mēs nenodarbojāmies ar reģu noziegumiem. Tikai ar seansiem.
Es skaudri izjutu iztrūkumu. Gribēju savu grupu.
Džuliāns drīz padevās pārgurumam. Sterno degspirts arvien saplaka. Liza vēroja to nodegam līdz beigām. Es izlikos guļam, bet spēju domāt tikai par XVIII Kaulu ražu. Toreiz noteikti gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Viņu ģimenēm neviens neko nepateiks. Nebija ne tiesas, ne pārsūdzēšanas iespēju. No tādas netaisnības kļuva slikti. Nebija nekāds brīnums, ka Liza baidās cīnīties.
Tobrīd iegaudojās sirēna.
Džuliāns uztrūkās. Skaņa niķojās un čerkstēja, kļūdama arvien skaļāka kā plēšas, kas smagi cilājas, līdz pārvērtās gaudās. Mans ķermenis reaģēja nekavējoties: kājas sāka kņudēt un sirds strauji dauzīties.
Gaiteņos dipēja soļi. Džuliāns pavēra lupatu durvis. Garām paskrēja trīs sarkanie mundieri; vienam rokā bija liels lukturis. Līza atvēra acis, bet palika guļam gluži nekustīgi.
- Viņiem ir naži, Džuliāns sacīja.
Līza ierāvās būdas stūrī. Viņa paņēma kāršu kavu, aplika roku ap ceļiem un nokāra galvu. Jums jāiet, viņa mudināja. Nekavējoties!
- Nāc mums līdzi, es aicināju. Ielavies kādā mītnē. Tu neesi drošībā šajā…
- Vai jūs gribat norauties no Aludras? Vai no Aizbildņa? Meitene nikni paglūnēja uz mums. Es to daru jau desmit gadus. Vācieties!
Mēs pārmijām skatienus. Jau tagad kavējāmies. Nezināju, ko Aizbildnis izdarīs ar mani, bet mēs abi zinājām, cik vardarbīga ir Aludra Čertāna. Šoreiz viņa Džuliānu var nogalināt. Izlīdām no būdas un ņēmām kājas pār pleciem.
10.ZIŅA
Kad tiku atpakaļ līdz mītnei, sirēnas vēl gaudoja. XIX49-33 atvēra durvis tikai tad, kad es klauvēju jau nez kuro reizi un skaļi izkliedzu savu numuru. Noskaidrojusi, ka esmu cilvēks, sardze ierāva mani pa durvīm un aizcirta tās man aiz muguras, nozvērēdamās, ka vairs nekad nelaidīšot mani iekšā, ja es tik nolāpīti lēni klausīšot pašām vienkāršākajām pavēlēm. Es viņu pametu satraukumā drebošiem pirkstiem velkam ciet aizšaujamās bultas.
Kad nonācu līdz krustejām, sirēnu gaudas aprāvās. Šoreiz emiti nebija ielauzušies pilsētā. Atglaudu matus, mēģinādama apvaldīt satraukto elpu. Pēc mirkļa es piespiedu sevi paskatīties uz durvīm un līkumotajām akmens kāpnēm. Man bija turp jāiet. Vēl bridi saņēmusi dūšu, es devos augšā pa pakāpieniem uz torni Aizbildņa torni. Man pārskrēja skudriņas, iedomājoties, ka būs jāguļ vienā istabā ar viņu; būs jābūt vienā telpā ar viņu un jāelpo viens gaiss.
Kad pienācu pie durvīm, atslēga bija slēdzenē. Es to klusi pagriezu un klusītēm spēru soli uz akmens plāksnēm.
Tas nebija gana klusi. Tajā pašā mirklī, kad pārkāpu pār slieksni, mans uzraugs pielēca kājās. Viņa acis kvēloja.
Kur tu biji?
Es saglabāju pavisam nelielu prāta aizsardzību. Ārā.
- Tev teica: ja atskan sirēna, ir jāatgriežas šeit.
- Man šķita, ka ar “šeit” domāta Magdalēna, nevis šī konkrētā istaba. Jums jāizsakās precīzāk.
Saklausīju savā balsī bezkaunīgu noti. Vīrieša acis pietumsa un lūpas sakniebās.
- Tu mani uzrunāsi ar pienācīgu cieņu, viņš noskaldīja, vai arī vispār nedrīkstēsi iziet ārā no šīs istabas.
- Jūs neesat izdarījis neko tādu, kas būtu pelnījis manu cieņu. Es viņu cieši uzlūkoju. Viņš vērās man pretī. Kad es nepakustējos un nenovērsos, Aizbildnis smagiem soļiem pagāja man garām un aizcirta durvis. Es nesarāvos.
- Kad izdzirdi to sirēnu, viņš sacīja, pārtrauc savu darāmo un atgriezies šajā istabā. Vai saprati?