Es tikai pablenzu. Refaīts pieliecās tā, ka viņa seja bija vienā augstumā ar manējo.
- Vai man jāatkārto?
- Labāk ne, es atcirtu.
Biju pārliecināta, ka viņš man iesitīs. Neviens, neviens tā nedrīkstēja runāt ar refīem. Bet viņš tikai izslējās pilnā augumā.
- Rīt mēs sāksim tavu apmācību, Aizbildnis paziņoja.
- Gribu, lai tad, kad noskanēs nakts zvans, tu būtu gatava.
- Kam mani apmācīs?
- Nākamajam mundierim.
- Es to negribu, pretojos.
- Tad tev būs jākļūst par artisti. Viss atlikušais mūžs būs jāpavada, paciešot sarkano mundieru nievas un spļāvienus. Viņš nomēroja mani ar skatienu. Vai tu gribi kļūt par ākstu? Par nerru?
- Nē.
- Tad labāk dari, kā lieku.
Man aizžņaudzās rīkle. Lai kā man tas radījums riebtos, bija iemesls no viņa baidīties. Atcerējos refaīta nežēlīgo seju tajā tumšajā kapelā, kad viņš nostājās blakus un sūca manu auru. Auras reģiem ir tikpat svarīgas kā asinis un ūdens. Bez auras man iestātos gara šoks un es vai nu mirtu, vai zaudētu prātu un klīstu apkārt bez saskares ar ēteru.
Aizbildnis piegāja pie drapērijām un pavilka tās sāņus, atklājot, ka nelielās durvis ir vaļā. Nereģi ir sakopuši augšstāvu tavām vajadzībām. Ja nebūšu teicis citādi, tev tur visu laiku jāuzturas. Viņš pieklusa. Tev arī jāzina, ka mums abiem ir aizliegta fiziska saskare izņemot treniņu laiku. Pat ar cimdiem.
- Tātad, ja jūs te ienāktu ievainots, es jautāju, man būtu jūs jāatstāj nomirt?
-Jā-
Melis. Nākamie vārdi izspruka ātrāk, nekā paguvu tos norīt: Šai pavēlei es pakļaušos ar prieku.
Aizbildnis tikai paskatījās. Mani gandrīz vai sadusmoja tas, cik maz ievērības viņš veltīja šādām necieņas izpausmēm. Bija jābūt kaut kam, kas viņu nokaitinātu. Bet viņš tikai pasniedzās atvilktnē un iedeva manas tabletes.
- Ieņem.
Zināju, ka strīdēties nav jēgas. Ieliku tabletes mutē.
- Izdzer. Viņš pasniedza man glāzi. Ej uz savu istabu. Līdz rītdienai tev kārtīgi jāatpūšas.
Mana labā roka savilkās dūrē. Man bija apriebušās viņa pavēles. Vajadzēja šo atstāt noasiņot. Kāda velna pēc es pārsēju viņa brūci? Kas es biju par tādu noziedznieci, ka lāpīju savus ienaidniekus? Ja Džekss mani redzētu, viņš nosmietos līks. Bitīt, viņš tad sacītu, tev gluži vienkārši nav dzeloņa. Un varbūt man nebija arī. Vēl ne.
Ejot garām Aizbildnim, es uzmanījos, lai viņam nekādi nepieskartos. Pirms ieiet tumšajā gaitenī, uztvēru refaīta skatienu. Viņš aizslēdza aiz manis durvis.
Pa vēl vienām līkumotām kāpnēm es uzkāpu torņa augšstāvā. Aplūkoju savu jauno mitekli; tā bija plaša, gandrīz tukša telpa, kas man atgādināja cietumu ar tā miklo grīdu un aizrestotajiem logiem. Uz palodzes dega parafīna lampa, kura deva pavisam nedaudz gaismas un vēl mazāk siltuma. Blakus stāvēja gulta ar reliņiem un kunkuļainu matraci. Palagi salīdzinājumā ar Aizbildņa gultā saklātajām krāšņajām samta segām bija trūcīgi; patiesībā visai šai istabai bija cilvēku zemākā stāvokļa piegarša, taču jebkas bija labāks par nepieciešamību dalīt vienu telpu ar Aizbildni.
Es pārbaudīju visus stūrus un plaisas tāpat kā biju darījusi apakšstāvā. Nekādu iespēju izkļūt ārā, protams, nebija, bet te bija vannasistaba ar tualetes podu, izlietni un dažiem higiēnas piederumiem.
Iedomājos par Džuliānu viņa tumšajā pagrabā un Līzu, kas drebinājās savā būdā. Viņai nebija gultas. Viņai nebija nekā. Šeit nebija necik patīkami, tomēr bija daudz siltāk un tīrāk nekā Midzenī. Un ari drošāk. Man bija akmens sienas, kas sargāja no emīriem. Viņai bija tikai nodriskāti aizkari.
Tā kā man nebija iedota ne pidžama, ne naktskrekls, es izģērbos līdz apakšveļai. Spoguļa nebija, bet pamanīju, ka zaudēju svaru. Stress, saindēšanās ar fluksu un sātīga ēdiena trūkums jau prasīja savu. Es nogriezu lampas liesmiņu un ielīdu palagos.
Iepriekš nebiju jutusi nogurumu, bet nu manīju, ka sāku snauduļot. Un domāt. Domāt par pagātni, par savādo laiku, kas bija mani atvedis uz šejieni. Atsaucu atmiņā pirmo reizi, kad satiku Niku. Tieši Niks mani iepazīstināja ar Džeksonu. Niks bija vīrietis, kurš izglāba man dzīvību.
Kad man bija deviņi gadi, neilgi pēc pārcelšanās uz Angliju mēs ar tēvu reiz atstājām Londonu un devāmies uz dienvidiem braucienā, ko viņš nodēvēja par “komandējumu”. Lai mēs varētu izbraukt no citadeles, tēvs pieteica mūs rindā.
Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas mums beidzot atļāva apciemot kādu senu tēva draudzeni Žizeli. Viņa dzīvoja akmeņaina pakalna nogāzē mājā, rožainā kā karamele un apjumtā ar jumtu, kas pārkārās pāri logiem. Apkārtne tur man atgādināja Īriju tai piemita atklāts, krāšņs skaistums, un daba bija nevaldāma un nepiejaucēta; Saiona to visu bija iznīcinājusi. Saulrietā, kad tēvs neskatījās, es mēdzu uzkāpt uz jumta un piespiesties pie augstā ķieģeļu skursteņa. Lūkojos tālumā uz pakalniem un koku robotajām galotnēm, kas iezīmējās pret debesīm, un atminējos savu brālēnu Finnu un citus Īrijas rēgus; man līdz sāpēm pietrūka vecvecāku. Nekad nebiju sapratusi, kāpēc viņi nebrauca mums līdzi.
Bet man gribējās atklātus ūdeņus. Jūru, brīnumaino jūru, šo mirguļojošo ceļu, kas stiepās uz brīvajām zemēm. Pāri jūrai gaidīja Īrija gaidīja, lai vestu mani mājās uz to pelnu pelēko pļavu pie pāršķeltā koka, par ko vēstīja dumpinieku dziesma. Tēvs solīja, ka turp aizbrauksim, bet allaž bija pārāk aizņemts ar Žizeli. Abi vienmēr aizrunājās līdz vēlai naktij.
Biju vēl par mazu, lai saprastu, kāds šis ciems bija patiesībā. Citadelē reģiem gan draudēja briesmas, bet viņi nevarēja bēgt uz tādām idilliskām vietām laikos kā šie. Attālos apgabalos mazpilsētās mītošie nereģi bija nervozi. Kopienas cieši turējās kopā, un tās caurauda aizdomas par pretdabiskumu. Valdīja paradums vērot citam citu, raudzīties pēc kristāla lodēm vai gabaliem, tā vien gaidot, kad varēs izsaukt vistuvāko Saionas vienību vai gādāt par tiesu un taisnību pašu spēkiem. īsts reģis te neizdzīvotu nevienu dienu. Un, ja izdzīvotu, te nebūtu darba. Zemi vajadzēja kopt, bet darba roku tur nevajadzēja daudz. Laukus apstrādāja ar mašīnām. Pieklājīgu naudu reģi varēja nopelnīt tikai citadelē.
Man nepatika iet tālu no mājas bez tēva. Ļaudis pārāk daudz runāja un pārāk daudz skatījās, un Žizele runāja un skatījās viņiem pretī. Viņa bija barga kundze tieva un skarbiem sejas vaibstiem, ar gredzenu katrā pirkstā un garām, dzīslainām vēnām, kas tūka uz rokām un kakla. Man viņa nepatika. Bet kādu dienu es no jumta pamanīju patvērumu: magoņu lauku, kas sarkani kvēloja zem dzelzspelēkajām debesīm.
Ik dienas, kad tēvs domāja, ka es augšstāvā spēlējos, es devos uz šo lauku un stundām ilgi lasīju kaut ko savā jaunajā planšetē, vērodama, kā apkārt galviņas klana magones. Tieši šajā laukā es pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Ar ēteru. Toreiz nenojautu, ka esmu gaišreģe. Deviņgadīgam bērnam pretdabiskums vēl bija tikai pasaka bubulis bez skaidriem vaibstiem. Man vēl bija jāsaprot pasaule. Zināju tikai to, ko man bija sacījis Finns: ļaunajiem cilvēkiem pāri jūrai nepatīkot tādas mazas meitenes kā es. Es vairs nebiju drošībā.
Todien uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Ienākot magoņu laukā, es sajutu saniknotas sievietes klātbūtni. Es viņu neredzēju. Es viņu sajutu. Jutu viņu gan magonēs, gan vējā. Jutu zemē un gaisā. Izstiepu roku, cerot kaut kā saprast, kas tas ir.
Pēc mirkļa es gulēju zemē. Un asiņoju. Tā bija mana pirmā satikšanās ar poltergeistu sadusmotu garu, kurš spēj ielauzties miesiskajā pasaulē.