Drīz ieradās mans glābējs jauns vīrietis; gara auguma, spēcīgs, ar ledusblondiem matiem un seju, kas izskatījās laipna. Viņš jautāja, kā mani sauc. Es izstomīju savu vārdu. Ieraudzījis manu saplosīto roku, vīrietis ietina mani savā mētelī un aiznesa uz mašīnu. Viņam uz krekla bija izšūts uzraksts: Saionas Ātrā Palīdzība. Kad viņš paņēma adatu, manu mazo augumiņu sastindzināja bailes. Mani sauc Niks, vīrietis sacīja. Tu esi drošībā, Peidža.
Adata iedūrās man ādā. Tas sāpēja, bet es neraudāju. Pasaule pamazām satumsa, un vairs nekas nebija redzams.
Tumsā es sapņoju. Sapņoju, kā no putekļiem spraucas ārā magones. Agrāk sapņos nekad nebiju manījusi krāsas, bet tagad redzēju tikai sarkanos ziedus un vakara sauli. Puķes mani sargāja, nomezdamas ziedlapiņas un apsegdamas manu drudzī kaistošo ķermeni. Pamodos gultā ar baltiem palagiem. Roka bija pārsieta. Nekas vairs nesāpēja.
Blakus bija blondais vīrietis. Atceros viņa smaidu; tas bija tik tikko pamanāms, bet es neviļus pasmaidīju pretī. Viņš izskatījās pēc prinča.
- Sveika, Peidža! viņš sacīja.
Es pajautāju, kur atrodos.
- Tu esi slimnīcā. Es esmu tavs ārsts.
- Tu neizskaties tik vecs, lai būtu ārsts, es iebildu. Un arī ne tik biedējošs. Cik tev gadu?
- Astoņpadsmit. Es vēl mācos.
- Tu taču man nesašuvi roku kaut kā jocīgi, ko?
Viņš iesmējās. Nu, es darīju, ko varēju. Tev būs man jāpasaka, kā tev patīk.
Niks sacīja, ka esot manam tēvam izstāstījis, kur es atrodos, un viņš esot ceļā pie manis. Es teicu, ka man ir slikti. Viņš atbildēja, ka tas esot normāli, bet man esot jāatpūšas, lai nelabums pārietu. Vēl es nedrīkstot ēst, bet vakariņām viņš pagādāšot kaut ko garšīgu. Vīrietis pie manis nosēdēja visu atlikušo dienu, tikai vienreiz aiziedams, lai atnestu no slimnīcas ēdnīcas sviestmaizes un pudeli ābolu sulas. Tēvs bija man piekodinājis nekad nesarunāties ar svešiniekiem, bet no šī laipnā puiša ar maigo balsi man nebija bail.
Dr. Niklass Nīgords, kuru šurp bija pārcēluši no Saionas Stokholmas citadeles, tonakt noturēja mani pie dzīvības. Viņš parūpējās, lai es pārdzīvotu šoku, kāds rodas, kļūstot par gaišreģi. Ja nebūtu viņa, es varbūt nebūtu spējusi to pārdzīvot.
Pēc dažām dienām tēvs mani aizveda mājās. Niku viņš pazina no kādas mediķu konferences. Niks, pirms pastāvīgi sāka strādāt SciSORS, bija mācījies pilsētā. Viņš tā arī nepateica, ko bija darījis tajā magoņu laukā. Kamēr tēvs gaidīja mašīnā, Nīks nometās manā priekšā ceļos un saņēma manas rokas. Atceros, kā domāju, cik viņš ir izskatīgs un cik perfekti viņa uzacis izliecas pār burvīgajām, ziemīgi zaļajām acīm.
- Peidža, viņš pavisam klusītēm sacīja, paklausies! Tas ir ļoti svarīgi. Es tavam tēvam pateicu, ka tevi sakoda suns.
- Bet tā bija kāda kundze.
- Jā, taču tā kundze bija neredzama, sotnos [6] . daži pieaugušie nezina, ka pastāv neredzamas lietas.
- Bet tu zini, es sacīju, būdama pārliecināta par viņa gudrību.
- Jā, zinu. Bet negribu, lai citi pieaugušie par mani smietos, tāpēc viņiem neko nesaku. Niks pieskārās manam vaigam. Tu nekad, nekad nedrīksti nevienam par viņu stāstīt, Peidža. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Vai apsoli?
Pamāju ar galvu. Es viņam būtu apsolījusi visu pasauli. Niks man bija izglābis dzīvību. Pa logu atskatījos uz viņu, kad tēvs veda mani atpakaļ uz citadeli. Niks pacēla roku un pamāja man. Es vēl skatījos, līdz mēs pagriezāmies ap stūri.
Man joprojām bija saglabājušās rētas no tā uzbrukuma. Tās veidoja tīklojumu kreisās plaukstas viducī. Gars bija ievainojis manu roku līdz pašam elkonim, bet rētas saujā palika redzamas.
Savu solījumu es turēju. Septiņus gadus nebildu ne pušplēsta vārda. Es glabāju noslēpumu sirdī kā tikai naktī uzplaukstošu ziedu un domāju par to tikai vienatnē. Niks zināja patiesību. Nika rokās bija atslēga. Visus šos gadus es prātoju, kur viņš laika gaitā ir nonācis un vai kādreiz iedomājas par mazo īru meitenīti, kuru bija iznesis no magoņu lauka. Un pēc septiņiem gariem gadiem es saņēmu atlīdzību: viņš mani atkal atrada. Ja vien viņš mani spētu sameklēt arī tagad!
No apakšstāva nebija dzirdama neviena skaņa. Stundām aizritot, es ieklausījos, vai nedzirdēšu noklaudzam soli vai atbalsojamies gramofona melodiju. Taču viss, ko dzirdēju, bija tikai tas pats blīvais klusums.
Atlikušās dienas stundas es ieslīgu vieglā snaudā. Mani karsēja drudzis pēdējās fluksa devas paliekas. Ik pa brīdim uztrūkos; gar acīm pašķīda pagātnes ainas. Vai es kādreiz biju valkājusi ari kaut ko citu, nevis tikai šis tunikas un zābakus? Vai es kādreiz biju pazinusi pasauli, kurā nebija ne garu, ne klīstošu mirušo? Nebija emltu un refaītu?
Mani pamodināja klauvējiens. Tik tikko paguvu saķert palagu, kad istabā ienāca Aizbildnis.
- Līdz zvanam vairs nav tālu. Viņš gultas kājgalī nolika tīru uniformu. Ģērbies!
Es klusēdama viņu uzlūkoju. Vīrieša skatiens vēl mirkli kavējās pie manis, bet tad viņš izgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Tur neko nevarēja darīt. Es piecēlos, saglaudu sprogas mezglā un nomazgājos ar ledainu ūdeni. Uzvilku uniformu un aiztaisīju vestes rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Kāja šķita sadzijusi.
Kad ienācu, Aizbildnis šķirstīja putekļainu romāna sējumu. “Frankenšteins”. Saionā tāda fantastikas žanra literatūra nebija atļauta. Aizliegti bija visi briesmoņi un spoki. Viss pretdabiskais. Man noraustījās pirksti tiem gribējās pasniegties un šķirt lappuses. Šo grāmatu es biju redzējusi Džeksona grāmatplauktā, bet man nebija atradies bridis to izlasīt. Aizbildnis nolika sējumu malā un piecēlās kājās.
- Vai esi gatava?
- Jā, es atbildēju.
- Labi. Viņš mirkli klusēja un tad pajautāja: Pasaki man, Peidža, kāda izskatās tava sapņava?
Tiešais jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Reģu vidū tika uzskatīts, ka tas ir rupjš jautājums. Tā ir sarkanu puķu lauks.
- Kādu puķu?
- Magoņu.
Klusums. Vīrietis paņēma savus cimdus, uzvilka tos rokās un izveda mani no istabas. Dienas zvans vēl nebija nozvanījis, taču durvju sargs mūs izlaida, neko nejautājot. Arktūram Mezartīmam neviens neuzdeva nekādus jautājumus.
Saule. To es kādu laiku nebiju redzējusi. Saule pašlaik rietēja, padarot maigākas ēku aprises. I Šeola gaistošajā dūmakā mirdzēja. Biju domājusi, ka mēs trenēsimies iekštelpās, bet Aizbildnis veda mani uz ziemeļiem garām Nereģu mājai un iekšā nepazīstamā teritorijā.
Ēkas pilsētas tālākajās daļās bija pamestas. Visas bija nolaistas, izsistiem logiem. Dažu sienas un jumti izskatījās apdeguši. Varbūt kaut kad te tiešām bija plosījušies ugunsgrēki. Pagājām garām ielai ar cieši kopā sabūvētām mājām. Te bija spoku pilsēta. Dzīvu cilvēku nebija vispār. Es jutu tuvumā garus rūgtuma pilnus garus, kuri gribēja atgūt zaudētās mājas. Daži no viņiem bija vāji poltergeisti. Mani tas darīja piesardzīgu, bet Aizbildnis, šķiet, nebaidījās. Neviens no gariem viņam netuvojās.
Nonācām uz pašas pilsētas robežas. Man starp lūpām izplūstošā elpa veidoja garaiņus. Cik vien tālu varēju saskatīt, priekšā pletās pļava. Zāle jau sen bija nodzeltējusi, un uz zemes spīguļoja salna. Tas bija savādi, bija taču agrs pavasaris. Ap pļavu bija uzcelts vismaz trīsdesmit pēdas augsts žogs, un tam augšpusē cilpu cilpām vijās dzeloņdrāts. Aiz žoga bija maigām sarmas adatiņām aplipuši koki. Tie auga apkārt pļavai, skatienam aizsedzot tālāk esošo pasauli. Uz sarūsējušas zīmes bija rakstīts: PORTMEDOUVA. TIKAI TRENIŅIEM. ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Pie vārtiem stāvēja viens tāds nāvējošs spēks: refs.