Zeltainos matus viņš bija saglaudis ciešā zirgastē. Viņam blakus atradās tievs, netīrs stāvs ar skūtu galvu: zīlniece
Aivija. Viņai mugurā bija dzeltena tunika gļēvules ietērps. Pie kakla tā bija sasplēsta, kaulaino plecu atstājot salam. Pamanīju viņas iededzināto zīmi: XX-59-24. Aizbildnis gāja uz priekšu, un es viņam sekoju. Mūs ieraudzījis, Aivijas uzraugs sveicinot palocījās.
- Rau, kur karaliskā konkubīne! viņš sacīja. Kas jūs atvedis uz Portmedouvu?
Sākumā man šķita, ka refs runā ar mani. Nekad nebiju dzirdējusi viņus savstarpēji sarunājamies ar tādu riebumu. Tad atskārtu, ka uzraugs nikni glūn uz Aizbildni.
- Esmu atnācis apmācīt savu cilvēku. Viņš skatījās uz pļavu. Atver vārtus, Tubān!
- Pacieties, konkubīne! Vai tas ir apbruņots?
Viņš domāja mani. Cilvēku. Nē, Aizbildnis sacīja,
- viņa nav apbruņota.
- Numurs?
- XX-59-40.
- Vecums?
Viņš uzmeta man skatienu. Deviņpadsmit, es atbildēju.
- Vai tam ir redze?
- Šie jautājumi nav svarīgi, Tubān. Man nepatīk, ka pret mani izturas kā pret bērnu īpaši, ja to dara bērns.
Tubāns tikai pablenza. Pēc manām aplēsēm, vīrietis varēja būt aptuveni trīsdesmit gadus vecs nebūt ne bērns. Ne viena, ne otra sejā nebija redzama ne drusciņa dusmu; bija gana ar vārdiem.
- Tev ir trīs stundas; pēc tam Pleione atvedīs savu baru. Vīrietis atvēra vārtus. Ja Četrdesmit mēģinās aizbēgt, to uz vietas nošaus.
- Un, ja tu vēl kādreiz tik necienīgi izturēsies pret tiem, kas ir vecāki par tevi, tevi uz vietas izsūtīs.
- Asinsvaldniece to neatļautu.
- Viņai tas nemaz nav jāzina. Tādu starpgadījumu nav īpaši grūti noslēpt. Aizbildnis slējās viņam pāri. Man nav bail no tava Sargasu vārda. Es esmu asinslaulātais un izmantošu varu tā, kā piedien manam stāvoklim. Vai es skaidri izteicos, Tubān?
Tubāns pavērās augšup zvērojoši zilām acīm. Jā, viņš nočukstēja, asinslaulātais.
Aizbildnis pagāja viņam garām. Man nebija ne jausmas, ko lai domā par šādu vārdu apmaiņu, bet bija diezgan iepriecinoši redzēt, kā Sargass dabū trūkties. Kad nopakaļ Aizbildnim iegāju pļavā, Tubāns iesita Aivijai pa seju. Meitenes galva spēji pašāvās sāņus. Viņas acis bija sausas, bet seja uztūkusi un bezkrāsaina, un viņa bija vēl tievāka nekā iepriekš. Rokas klāja asinis un putekļi. Aiviju turēja viņas pašas netīrumos. Atcerējos, ka tāpat uz mani bija skatījies Sebs it kā visas pasaules cerības būtu sabrukušas.
Seba, Aivijas un visu to dēļ, kuri viņiem sekos, es gādāšu, lai šis treniņš nebūtu veltīgs.
Portmedouva bija ļoti plaša. Aizbildnis spēra platus soļus pārāk platus, lai es spētu turēties viņam līdzi. Rikšoju nopakaļ, pūlēdamās saprast, cik liela ir šī pļava. Gaistošajā gaismā to nojaust bija pagrūti, bet es redzēju, ka tai abās pusēs rēgojas neglīti žogi, kas nomīdīto tīrumu sadala vairākos lielos apgabalos. Starp žogu balstiem bija nostieptas tievas stieples, no kurām karājās lāstekas. Balsti augšgalā bija ieliekti dažiem bija masīvi stiprinājumi, un no tiem lejup slīga laternas. Rietumu pusē slējās sargtornis, un tajā es saskatīju cilvēku vai arī refu.
Mēs gājām garām seklam dīķim. Tā sasalusī virsma bija gluda kā spogulis perfekta, lai gaišreģis tajā kaut ko ieraudzītu. Ja tā padomā, šajā pļavā viss bija nevainojami piemērots garu cīņām. Zeme bija līdzena, gaiss bija dzidrs un svaigs un te ari bija gari. Es viņus jutu visur, visapkārt. Prātoju, kas tas par žogu, kurš ieskauj šo pļavu. Vai viņi būtu izdomājuši veidu, kā iesprostot garus?
Nē. Gari gan dažreiz ielauzās miesas pasaulē, bet nepakļāvās nekādiem fiziskiem ierobežojumiem. Viņus iesprostot spēja tikai saistītāji. To kārta piektā spēja sasaistīt miesiskās pasaules un ētera robežas.
- Žogi nav elektriski. Aizbildnis bija pamanījis, kurp es skatos. Tajos plūst ētera enerģija.
- Kā tas iespējams?
- Ētera baterijas. Refaītu un cilvēku prasmju apvienojums, pirmo reizi izgudrots 2045. gadā. Jūsu zinātnieki strādāja pie hibrīdtehnoloģijām jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Mēs baterijā vienkārši aizvietojam ķīmisko enerģiju ar sagūstītu poltergeistu garu, kurš spēj mijiedarboties ar miesisko pasauli. Tas rada atgrūšanas lauku.
- Bet poltergeisti spēj izbēgt, ja tos sasaista, es iebildu.
- Kā jūs to sagūstījāt?
- Protams, izmantojām tādu poltergeistu, kas to dara labprātīgi.
Es apstulbusi pablenzu uz Aizbildņa muguru. Vārdi labprātīgi un poltergeists bija tādi paši pretmeti kā karš un miers.
- Mūsu padoms veicināja arī Fluxion 14 un Radiestēziskās Detekcijas tehnoloģijas izgudrošanu, viņš turpināja.
- Pēdējā vēl ir eksperimentālā stadijā. Jaunākie ziņojumi vēsta, ka Saiona tuvojas tās noslīpēšanai.
Es sažņaudzu dūri. Nu protams, refaīti bija atbildīgi par RDT! Dani jau sen bija prātojusi, kā Saionai tas izdevies.
Pēc brīža Aizbildnis apstājās. Mēs bijām nonākuši pie desmit pēdu plata betona ovāla. Netālu iekvēlojās gāzes lampa.
- Sāksim, viņš sacīja.
Es gaidīju.
Refaīts bez brīdinājuma tēloja, ka sit man pa seju. Es izvairījos. Kad viņš sita ar otru dūri, es to apturēju.
- Vēlreiz.
Šoreiz viņš kustējās ātrāk. Mēģināja mani piespiest aizstāvēties ātri un uz visām pusēm vienlaikus. Es turēju acis vajā un atvairīju katru belzienu.
- Kauties tu esi mācījusies uz ielas.
- Varbūt.
- Vēlreiz. Mēģini mani apturēt.
Tagad viņš tēloja, ka grib sagrābt mani aiz kakla, pieliekot rokas man pie krūtīm. Tā reiz bija mēģinājis darīt kāds kabatzaglis. Es pagriezos pa kreisi un vienlaikus triecu labo roku uz to pašu pusi, atgrūžot viņa rokas no savas rīkles. Jutu, ka refa rokas ir spēcīgas, tomēr viņš atlaida tvērienu. Ar elkoni belzu viņam pa vaigu kabatzaglis bija ielidojis taisnā ceļā renstelē. Aizbildnis ļāva man uzvarēt.
- Lieliski! Viņš pakāpās atpakaļ. Tikai nedaudzi cilvēki te ierodas, sagatavoti kļūšanai par daļu no soda bataljona. Tu esi dažus soļus priekšā vairumam, bet ar emītu tu nevarēsi tā vienkārši plūkties. Svarīgākās ir tavas spējas ietekmēt ēteru.
Es pamanīju kaut ko sudrabaini uzmirdzam. Refaītam rokā spīguļoja asmens. Mani muskuļi saspringa. Cik esmu redzējis, tava talanta izpaušanos rosina briesmas. Viņš nomērķēja nazi uz manām krūtīm. Parādi!
Mana sirds sitās pret naža galu. Es nezinu, kā.
- Skaidrs.
Viņš ar vieglu rokas kustību pielika nazi man pie rīkles. Manī izplūda adrenalīns. Aizbildnis pieliecās man pavisam tuvu.
- Ar šo asmeni ir izlietas cilvēku asinis, viņš klusi sacīja. Tādas kā, piemēram, tava drauga Sebastiana asinis.
Es notrīsēju.
- Tas grib vēl. Nazis slīdēja man pār kaklu. Tas vēl nav nogaršojis sapņotājas asinis.
- Es no jums nebaidos. Mana balss nodrebēja, atklājot melus. Nepieskarieties man!
Bet viņš pieskārās. Asmens pārslīdēja pāri manai rīklei un zodam un aizskāra lūpas. Es belzu viņam ar dūri un atgrūdu roku. Refs nolaida nazi, saņēma manas rokas vienā un piespieda tās pie betona. Viņa spēks bija neaptverams. Es nespēju pakustināt nevienu muskuli.
- Nez, nez. Viņš ar nazi pacēla manu zodu. Ja es pārgriezīšu tev rīkli, cik ilgs laiks paies, līdz tu nomirsi?
- Jūs to neuzdrošināsieties! es izmetu, viņu izaicinādama.