- 0, uzdrošināšos gan!
Mēģināju ar celi iespert šim pa cirksni, bet viņš satvēra manu augšstilbu un nospieda kāju lejā. Kāja vēl bija vārga; tas bija viegli. Aizbildnis lika man izskatīties vārgai. Kad atbrīvoju roku, viņš izgrieza otru man aiz muguras. Ne tik spēcīgi, lai sāpētu, bet pietiekami, lai padarītu mani nekustīgu.
- Tā tu katrreiz zaudēsi, viņš teica man ausī. Izspēlē savas stiprās puses!
Vai tam radījumam vispār nav nevienas vājās vietas? Apsvēru visus cilvēka jutīgākos punktus: acis, nieres, saules pinums, deguns, cirkšņi… neko no tā es nevarēju aizsniegt. Man jākustas un jābēg. Es atspēros uz aizmuguri, tieši viņam starp kājām, un ar vienu kustību atkal piecēlos stāvus. Mirklī, kas viņam bija vajadzīgs, lai pieceltos, es jau metos skriet pāri pļavai. Ja viņš mani grib, pie velna lai tad nāk man pakaļ!
Nebija, kur bēgt. Aizbildnis tuvojās. Atminēdamās treniņus ar Niku, es mainīju virzienu un atkal skrēju prom tumsā, prom no sargtorņa. Tādā žogā noteikti bija jābūt kādai vājajai vietai, tādai, kur es varētu izspraukties caur drātīm. Tad man būs jātiek galā ar Tubānu. Bet man bija mans gars. Es to spēju. Es spēju.
Kaut arī man bija lieliska, asa redze, es tomēr spēju būt apbrīnojami netālredzīga. Jau pēc minūtes biju apmaldījusies. Ārpus betona ovāla un lampu mestās gaismas lokiem klupdama krizdama akli steberēju pa milzum plašās pļavas ārēm. Un Aizbildnis kaut kur tepat vien bija un mani medīja. Metos skriet turp, kur spīguļoja gāzes lampa. Pietuvojoties žogam, mana sestā maņa notrīsēja. Sešu pēdu attālumā no tā mani jau mocīja šķērma dūša un locekļi šķita kļuvuši ļengani un smagi.
Bet man bija jāmēģina! Es saķēru sasalušo stiepli.
Nespēju pilnīgi aprakstīt to sajūtu, kāda mani pārņēma. Acīs uzplaiksnīja melna, balta un sarkana krāsa. Augumu viscaur pārklāja zosāda. Gar acīm aizzibēja simtiem atmiņu; atmiņas par kliedzienu magoņu laukā un vēl citas, jaunas geista atmiņas. Tas bija slepkavības upuris. Manus kaulus sapurināja apdullinošs bums! Iekšas sagriezās. Nogāzos zemē un sāku rīstīties.
Laikam mirkli paliku turpat, mocīdamās ainā ar asinīm notrieptu krēmkrāsas paklāju. Tas cilvēks bija nogalināts ar šaujamieroci. Viņa galvaskauss bija sašķīdis, izšļakstoties smadzenēm un šķīstot kaula šķēpelēm. Ausīs zvanīja. Kad es atjēdzos, šķita, ka locekļi neklausa. Līdu uz priekšu, mirkšķinādama acis, lai padzītu asiņainās atmiņas. Uz plaukstas iezīmējās sudraboti balts apdegums. Poltergeista zīme.
Kaut kas aizšāvās man gar ausi. Pacēlusi acis, es ieraudzīju vēl vienu sargtorni un tajā stāvošo sargu.
Flukss.
Manā virzienā lidoja nākamā šautriņa. Uzrausos kājās, pagriezos uz austrumiem un metos bēgt, bet jau drīz uzskrēju nākamajam sargtornim, un nākamā šautene mudināja mani skriet uz dienvidiem. Tikai ieraudzījusi ovālu, es atskārtu, ka mani dzen atpakaļ pie Aizbildņa.
Kārtējā šautriņa trāpīja man plecā. Mani uzreiz sagrāba mokošas sāpes. Pasniegusies es izrāvu adatu. Brūce sāka asiņot, un mani sagrāba apdullinošs nelabums. Es rīkojos gana ātri, lai neļautu iedarboties narkotikai tā automātiski injicējās aptuveni pēc piecām sekundēm bet bija skaidrs, ko tas nozīmē: vai nu skrien atpakaļ uz ovālu, vai arī uz tevi šaus. Aizbildnis mani gaidīja.
- Laipni lūgta atpakaļ!
Noslaucīju sviedrus no pieres. Man tātad nav atļauts bēgt.
- Nē. Ja nu vienīgi tu gribētu, lai izsniedzu tev dzelteno tuniku, kuru mēs dodam tikai gļēvuļiem.
Kļuvusi gluži akla aiz dusmām, es metos savam ienaidniekam virsū un ar plecu ietriecos viņam vēderā. Ņemot vērā refaīta garo augumu, nekas nenotika. Viņš vienkārši sagrāba mani aiz tunikas un aizsvieda prom. Es piezemējos uz sāpošā pleca.
- Tu nevari ar mani cīnīties kailām rokām. Viņš lēni soļoja gar ovāla malu. Un nevari arī aizbēgt no emīta. Tu esi sapņu staigātāja, skuķi. Tavā varā ir noteikt, vai tu dzīvosi vai mirsi. Izposti manu sapņavu. Padari mani vājprātīgu!
Daļa no manis atrāvās no visa pārējā. Mans gars šķērsoja telpu starp mums un pāršķēla viņa prāta ārējo slāni, kā nazis nostieptu zīdu. Es izlauzos cauri viņa sapņavas tumšākajai daļai, ar pūlēm pārvarot neiespējami spēcīgas barjeras, mērķējot uz tālumā vizošo gaismu, ko izstaroja viņa saules zona, taču tas nebija tik vienkārši kā toreiz vilcienā. Aizbildņa sapņavas viducis bija ļoti tālu, un manu garu jau spieda laukā. Es ielēcu atpakaļ savā prātā tik spēji kā pārstiepta elastīgā saite. Pašas gara svars notrieca mani no kājām. Galva noklaudzēja pret betonu.
Gāzes lampas pamazām atkal kļuva skaidri saredzamas. Paslējos uz elkoņiem; deniņos pulsēja sāpe. Sargātājs joprojām stāvēja kājās. Es nebiju viņu nospiedusi ceļos tā kā Aludru, bet biju sagrozījusi viņa uztveri. Vīrietis pārlaida roku pār seju un pašūpoja galvu.
- Labi, viņš uzslavēja. Ļoti labi!
Es piecēlos. Man tricēja kājas.
- Jūs mēģināt mani saniknot, es sacīju. Kāpēc?
- Šķiet, tas iedarbojas. Viņš notēmēja nazi. Vēlreiz!
Pacēlu acis, pūlēdamās atvilkt elpu. Vēlreiz?
- Tu vari labāk. Tu tik tikko aizskāri manu aizsardzību. Gribu, lai tu tajā iesit robu.
- Es nevaru to izdarīt vēlreiz. Acu priekšā peldēja melni raibumi. Tā tas nenotiek.
- Kāpēc ne?
- Jo tad es pārstāju elpot.
- Vai tu nekad neesi peldējusi?
- Ko?
- Cilvēks spēj aizturēt elpu vidēji vismaz trīsdesmit sekundes ilgi, nenodarot sev nekādus paliekošus bojājumus. Ar to pilnīgi pietiek, lai uzbruktu citam prātam un atgrieztos savā ķermenī.
Nekad nebiju par to domājusi no šāda viedokļa. Niks tajās reizēs, kad pētīju ēteru no attāluma, vienmēr bija gādājis, lai esmu pieslēgta dzīvības nodrošināšanas sistēmai.
- Uzskati savu garu par muskuli, kas atraujas no dabiskās vietas, Aizbildnis sacīja. Jo vairāk to lietosi, jo tas kļūs spēcīgāks un ātrāks, turklāt tavs ķermenis labāk tiks galā ar sekām. Tu spēsi žigli pārlēkt no sapņavas uz sapņavu ātrāk, nekā tavs ķermenis nokritīs zemē.
- Jūs neko nezināt, es sacīju.
- Tu arī ne. Man ir aizdomas, ka starpgadījums vilcienā bija pirmā reize, kad tu iegāji svešā sapņavā. Aizbildnis nepakustināja asmeni. Ienāc manējā! Es tevi izaicinu.
Nopētīju viņa seju. Viņš mani aicināja ienākt savā prātā, ievainot savu saprātu.
- Jums patiesībā ir vienalga. Jūs mani tikai trenējat, es teicu. Mēs metām lokus viens ap otru. Našira jūs palūdza mani izvēlēties. Es zinu, ko viņa grib.
- Nē. Tevi izvēlējos es. Es pieteicos tevi apmācīt. Un pēdējais, ko es gribētu, viņš spēra soli uz manu pusi, ir manis apkaunošana ar tavu neprasmlgumu. Vīrieša skatiens bija ciets kā krams. Uzbrūc man vēlreiz. Un šoreiz to izdari, kā nākas!
- Nē. Es atklāšu viņa blefu. Lai jau kaunas. Lai viņam par mani ir tāds pats kauns kā manam tēvam. Es negrasos skriet nāvē tikai tāpēc, lai jūs no Naširas dabūtu zelta zvaigznīti.
- Tu gribi nodarīt man pāri, viņš jau pielaidīgāk teica.
- Tu mani ienīsti. Tu mani nosodi. Viņš pacēla nazi. Iznīcini mani!
Sākumā es neko nedarīju. Tad atcerējos tās stundas, ko aizvadīju, tīrot viņam roku, un to, kā viņš man piedraudēja. Atcerējos, kā viņš stāvēja un noskatījās Seba nāvē. Vēlreiz sviedu savu garu viņam virsū.
Pļavā aizvadītajā laikā es tik tikko ieplēsu viņa sapņavu. Pat tad, kad refaīts atmeta gandrīz visu aizsardzību, es nespēju tikt tālāk par viņa visdziļāko dzīļu zonu; viņa prāts vienkārši bija pārāk spēcīgs. Aizbildnis mani visu laiku kacināja. Zākāja par vārgumu, nožēlojamu izgāšanos, par visas gaišreģu rases apkaunošanu. Neesot nekāds brīnums, ka cilvēki derot tikai verdzībai. Vai es gribot dzīvot būri kā tāds lops? Viņš ar prieku par to gādāšot! Sākumā provokācijas iedarbojās, bet, naktij ritot, apvainojumi mani satrauca arvien mazāk. Visbeidzot tie vairs bija tikai kaitinoši un ar zākāšanos nepietika, lai es izgrūstu ārā savu garu.