Un tad viņš meta nazi. Mērķēts bija labu gabalu nostāk no manis, bet pietika ar šo ainu vien, lai mans gars atrautos. Ikreiz, kad tas notika, mans ķermenis krita gar zemi. Ja kājas kaut vai tikai paslīdēja nost no ovāla, uz manu pusi tūlīt svilpdama lidoja fluksa šautriņa. Drīz es iemācījos šo skaņu pazīt jau uzreiz un izvairīties, iekams tā bija trāpījusi mērķī.
Man izdevās izlēkt no ķermeņa piecas vai sešas reizes. Ikreiz bija tāda sajūta, it kā man tiktu pārplēsta galva. Beidzot es vairs nespēju. Acīs viss dubultojās, pierē kreisajā pusē pieņēmās spēkā migrēnas sāpes. Es saliecos, kampdama gaisu. Neizrādi vājumu. Neizrādi vājumu. Man gandrīz saļima ceļi.
Aizbildnis nometās ceļos man priekšā un aplika roku ap vidukli. Mēģināju viņu atgrūst, bet rokas bija ļenganas kā striķi.
- Izbeidz, refaīts sacīja. Izbeidz pretoties!
Viņš pacēla mani rokās. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tādu gara svaidīšanos; nezināju, vai smadzenes to izturēs. Aiz acīm viss sāpēja. Es nespēju paskatīties uz laternu.
- Tev veicās labi. Aizbildnis raudzījās lejup uz mani.
- Bet varētu veikties vēl daudz labāk.
Es nespēju atbildēt.
- Peidža?
- Viss kārtībā. Atbildi es izšļupstēju.
Šķiet, viņš noticēja. Turēdams mani rokās, refs devās uz vārtiem.
Pēc laika Aizbildnis mani atkal uzstutēja kājās. Mēs klusēdami devāmies atpakaļ uz ieeju; Tubāna tur vairs nebija. Aivija sēdēja, atbalstījusies pret žogu un paslēpusi seju plaukstās; meitenes pleci raustījās. Mums pienākot pie vārtiem, viņa piecēlās kājās un atrāva aizšaujamo bultu. Garāmejot Aizbildnis uzmeta meitenei skatienu. Paldies, Aivij!
Viņa pacēla skatienu. Acīs bija asaras. Kad viņa pēdējo reizi bija nosaukta vārdā?
Ceļā caur spoku pilsētu Aizbildnis turpināja klusēt. Es turējos nomodā tikai daļēji. Ja es būtu kopā ar Niku, viņš mani tagad piespiestu vairākas stundas palikt gultā un katram gadījumam vēl kārtīgi nostrostētu.
Tikai tad, kad gājām garām Neneģu mājai, Aizbildnis ierunājās: Vai tu bieži mēģini no attāluma sajust ēteru?
- Nav jūsu darīšana, es atcirtu.
- Tavās acīs ir nāve. Nāve un ledus. Viņš pagriezās pret mani. Savādi, ka dusmās tās tik ļoti kvēlo.
Es raudzījos pretī. Arī jūsu acis mainās.
- Kā tev šķiet, kāpēc tā notiek?
- Nezinu. Es par jums neko nezinu.
- Tas tiesa. Aizbildnis noskatīja mani no galvas līdz kājām. Parādi roku!
Mirkli vilcinājusies, pasniedzu viņam savu labo plaukstu. Apdegumu tagad pārklāja nejauks perlamutra spīdums. Aizbildnis izņēma no kabatas mazītiņu kāda preparāta pudelīti, samitrināja ar šķidrumu cimdoto pirkstu un uzklāja vielu uz brūces. Tā manu acu priekšā pazuda, neatstājot nekādas pēdas. Es atrāvu roku.
- Kā jums tas izdevās?
- To sauc par amarantu. Viņš ielika pudelīti atpakaļ kabatā un paskatījās uz mani. Saki, Peidža, vai tev ir bail no ētera?
- Nē, es atbildēju. Plauksta kņudēja.
- Kāpēc ne?
Tie bija meli. Man bija bail no ētera. Aizvirzot savu sesto maņu pārāk tālu, es riskēju zaudēt dzīvību vai vismaz nodarīt bojājumus smadzenēm. Džekss man jau no sākta gala bija pateicis, ka darbā pie viņa manas dzīves ilgums, visticamāk, samazināšoties aptuveni par trīsdesmit gadiem, varbūt pat vairāk. Viss bija atkarīgs no veiksmes.
- Tāpēc, ka ēters ir perfekts, es atbildēju. Tur nav kara. Tur nav nāves, jo viss jau ir miris. Un nav skaņu. Tikai klusums. Un drošība.
- Ēterā nekas nav droši. Un pat ēters nav brīvs no kara un nāves.
Es nopētīju Aizbildņa profilu; viņš raudzījās tumšajās debesīs. Vīrieša elpa saltajā gaisā neveidoja garaiņus kā manējā.
Bet vienu mirkli pavisam īsu mirkli viņa sejā pavīdēja kaut kas cilvēcisks. Tāds kā domigums, pat rūgtums. Tad viņš atkal pagriezās pret mani, un viss pagaisa.
Pie Midzeņa kaut kas nebija kārtībā. Uz bruģa bija satupis bariņš sarkano mundieru; viņi sarunājās ātrās, klusinātās balsis, un tos klusējot vēroja artisti. Uzmetu skatienu Aizbildnim, lai redzētu, vai notiekošais viņu satrauks. Ja tā bija, viņš to neizrādīja. Refalts piegāja pie tupētājiem, un vairums artistu ierāvās atpakaļ savās būdās.
- Kas noticis?
Viens no sarkanajiem mundieriem pacēla acis, ieraudzīja, kas vaicā, un atkal nodūra skatienu. Viņa tunika bija notraipīta ar dubļiem. Mēs bijām mežā, viņš aizsmakušā balsi sacīja. Apmaldījāmies. Emīti… viņi…
Aizbildnis neviļus pieskārās savam apakšdelmam.
Sarkanie mundieri bija sapulcējušies ap kādu gadus sešpadsmit vecu zēnu. Viņam vairs nebija labās rokas un sarkana tagad bija ne tikai tunika vien. Es sakodu zobus. Zēna plauksta bija izrauta un izgriezta no locītavas, it kā būtu iekļuvusi kaut kādā mašīnā. Aizbildnis nopētīja ainu, neizrādot pilnīgi nekādas emocijas.
- Jūs teicāt, ka apmaldījāties, viņš sacīja. Kurš uzraugs bija kopā ar jums?
- Asinsmantinieks.
Aizbildnis palūkojās tālāk pa ielu. Man vajadzēja to zināt.
Degošām acīm vēros viņam mugurā. Viņš vienkārši stāvēja. Sarkanais mundieris nevaldāmi trīcēja; viņa seja spīdēja sviedros. Ja kāds nepārsies rokas atliekas vai vismaz neapsegs zēnu, viņš nomirs.
- Vediet viņu uz Orielas mītni. Aizbildnis aizgriezās.
- Terebela par viņu parūpēsies. Pārējie dodieties atpakaļ uz savām mītnēm! Nereģi apkops jūsu brūces.
Pētīju refaīta skarbos sejas vaibstus, meklējot tajos kaut vismazāko siltuma atblāzmu. Neko neatradu. Viņam bija vienalga. Nezinu, kāpēc es nemitējos skatīties.
Sarkanie mundieri pacēla savu draugu un steberēja uz kādu ieliņu, aiz sevis atstājot asins lāmas. Viņam vajag slimnīcu. Es piespiedu sevi to pateikt. Jums nav ne jausmas, kā…
- Ar viņu tiks galā.
To pateicis, refaīts apklusa, un viņa skatiens nocietinājās. Laikam es biju pāršāvusi pār strīpu.
Bet pamazām sāku prātot, kur tad tā strīpa vispār ir. Aizbildnis man nekad nesita. Viņš ļāva man gulēt. Kad bijām divatā, sauca mani īstajā vārdā. Viņš pat bija ļāvis man uzbrukt savam prātam, padarījis sevi ievainojamu manam garam tādam garam, kas spētu satriekt pīšļos viņa veselo saprātu. Nespēju saprast, kāpēc lai viņš uzņemtos tādu risku. Pat Nika attieksme pret manu talantu bija ļoti piesardzīga. (“Sauc to par veselīgu respektu, sotnos.”)
Ceļā uz mītni es izlaidu matus. Gandriz jau atkal gars izmetās no ķermeņa, kad man pieskārās kādas citas rokas, sakārtojot miklās cirtas man ap pleciem.
- Ā, XX-40! Ļoti patīkami tevi atkal satikt. Balsī jautās izsmējība. Vīrietim tāda balss likās par spalgu. Man jūs jāapsveic, Sargātāj! Tunikā viņa izskatās vēl valdzinošāka.
Pagriezos pret vīrieti sev aiz muguras. Bija jāsavaldās, lai pretīgumā neatsprāgtu atpakaļ.
Tas bija tas pats medijs, kas mani bija vajājis pāri 1-5 jumtiem, tikai šoreiz viņam nebija fluksa šautenes. Viņš bija ģērbies savādā uniformā Saionas krāsās. Pat seja bija pieskaņoti nogrimēta sarkana mute, melnas uzacis un ar cinka oksīdu nopūderēta seja. Vīrietis, šķiet, bija nepilnus četrdesmit gadus vecs, un rokā viņš turēja smagu ādas pātagu. Biju pārliecināta, ka uz tās redzu asinis. Tas noteikti bija virsuzraugs vīrs, kurš pieskatīja artistus. Viņam aiz muguras stāvēja tas pats pirmajā naktī satiktais orākuls. Puisis raudzījās manī mulsinošām acīm: viena bija tumša un caururbjoša, bet otra dzidri brūna. Orākula tunika bija tādā pašā krāsā kā manējā.